Latviešu tautai ir laba īpašība – tā “nepavilksies” uz populistiem. Saruna ar Inesi Vaideri 87
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien Valmierā notiks partijas “Jaunā Vienotība” kongress. Pirms lielsapulces saruna ar ilggadējo vienotībnieci, partijas valdes locekli, eiroparlamentārieti no 2004. gada Inesi Vaideri.
Vai “Vienotības” valde var sist sev uz pleca? Kritisko stāvokli izdevies izlīdzināt, partija atrodas reitingu augšgalā, tai pieder noteicošais vārds valdībā.
I. Vaidere: Kopumā varam būt apmierināti ar paveikto, jo pirms 13. Saeimas vēlēšanām bija jautājums, vai “Vienotība” vispār pastāvēs. Tas bija galvenokārt iekšējo nesaskaņu dēļ.
Taču esam pierādījuši, ka pastāvēsim. Vēlētāji deva uzticības kredītu, ievēlot Saeimā – kaut ar mazāko rezultātu. Tad pārņēmām valdības vadību, ieņēmām svarīgo finanšu un ārlietu ministru posteni. Abi strādā profesionāli.
Finanšu ministram ir grūta pozīcija – jācenšas aizstāvēt budžetu, bet, kad parādās nauda, katram ir savas intereses, kuras ne vienmēr sakrīt ar valstiskajām.
Arī premjeram Kariņam uzticētie pienākumi nav bijuši kā vieglās dienās, jo neviens neparedzēja kovida situāciju, neviens nezināja recepti, kā pareizi rīkoties pandēmijas apstākļos. Skaidrs, bijušas kļūdas, bet kam pārmest, ja bija jālec nezināmajā?
Premjers nevar atbildēt par visu ministru sadarīto, ir bijuši valdības locekļi, kuri nav vēlējušies ieturēt kopīgu kursu.
Partija ir pie varas trīspadsmito gadu. Pēdējā laikā strauji zūd tautas uzticība valdībai. Jūtami neveicas vakcinācijas programmas izpilde, kam viens no atslēgas iemesliem ir plaisas padziļināšanās starp varu un tautu. Vāji tiek pārvaldīta kovida krīze, un Valsts prezidents nesen vērtēja – Latvija atpaliek! Daudzkur mūsu valsts ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Vai valdošajai partijai nav jāuzņemas daļa atbildības?
Būtu dīvaini, ja mēs neuzņemtos nekādu atbildības nastu. “Vienotība” vadījusi valdību, bet bez nodrošināta vairākuma un ievērojama pārsvara koalīcijā. Vienmēr bijuši kompromisi starp vēlamo un iespējamo. Bija labi projekti, par kuriem pabrīnies – kāpēc tie nenotiek?
Pameklēju saknes, parakņājos pagātnē – vai joprojām nav pie vainas lielais iebraucēju sastāvs, migrācija, kādu okupācijas periodā nepiedzīvoja Lietuva un Igaunija, kuras attīstās straujāk par Latviju? Pateicoties ne pārāk sekmīgai politikai, kuras līdzdalībnieki esam bijuši arī mēs, daudzi cittautieši joprojām nav pilnībā integrējušies sabiedrībā.
Ja ir divas iedzīvotāju grupas, no kurām vienas vadlīnija ir tuvināšanās Rietumiem, bet otra dzīvo ar atskatu sovjetiskajā pagātnē un ticību, ka tikai tas labs, kas ir Austrumos aiz Zilupes, ir grūti sasniegt kopīgus mērķus.
Kad parādās reālas grūtības, tad tomēr lielākā daļa Latvijas saliedējas. Pašlaik nevar teikt, ka esam sliktā situācijā – ekonomiskajā izaugsmē apsteidzam gan Lietuvu, gan Igauniju.
Vaideres kundze, esam pēdējā vietā vakcinācijas procesā!
Ja runājam par šo sfēru, process ir diskreditēts visnopietnākajā veidā. Par to atbildīga Veselības ministrija ar abiem ministriem. Sākotnēji ar aizdomīgiem notikumiem ar vakcīnu iepirkumu un tam sekojošo superdārgo Vakcinācijas biroja izveidi.
Skaidrojot nevis, kā pretpotes iedarbojas uz katra veselību, ieskaitot blaknes, bet reklamējot – potējies un varēsi iet uz teātri! Tas nav akcentējamais smaguma centrs, turklāt kampaņās izgāztas milzīgas naudas summas.
Galvenā mērķauditorijā – seniori – vispār nav uzrunāti viņiem pieņemamā veidā.
Kā komentējat “Jaunās Vienotības” iniciatīvu par spēku apvienošanu nākošajās vēlēšanās ar “Attīstībai/Par”?
To nevar vērtēt kā “Vienotības” iniciatīvu. Tas ir atsevišķu cilvēku viedoklis.
Kuru cilvēku?
To nedaudzo, kuri pauž šādu viedokli. Lai lemtu par svarīgiem jautājumiem, tostarp apvienošanos, ir noteikta kārtība. Vispirms ideja jāizdiskutē biedriem nodaļās, tad jāizrunā partijas valdē, kur izlemj, vai un ar ko iet kopā, un tad nāk klajā apvienības vārdā.
Tā nav noticis, bijis vien atsevišķu biedru paustais. Cik man zināms, vietējo kolēģu viedoklis par šādu savienību ir visai negatīvs. Mūsu partija balstās uz vērtībām.
Tās ir Rietumu demokrātiskās vērtības, kuras cenšamies īstenot, centriski konservatīva politika. Apvienošanās ar citas – liberālās – ideoloģijas pārstāvi īstermiņa projektā, varbūt labāku vēlēšanu sasniegumu dēļ, būtu politprojekts, kas nedod ilglaicīgu, tālejošu labumu.
Var rēķināt, ka viens plus viens ir divi, bet var gadīties, ka viens plus viens summā dod pat mazāk par vienu, jo “Vienotības” atbalstītāji var neaiziet balsot, teikdami – nav par ko vēlēt, ja vienotībnieki sametušies uz vienu roku ar liberāļiem.
Kopīgs saraksts noteikti samazinātu mūsu pašu cilvēku izredzes vēlēšanās.
Apvienošanās dīvainās blaknes parāda piemērs Rīgas domē, “Attīstībai/Par/Progresīvo” frakcijas pajukšanā. To, ka ar apvienošanos jābūt piesardzīgiem, pierādīja pati “Vienotība”, kura savā laikā apkopoja trīs spēkus, bet nesasniedza ieplānoto jaudu.
Pēc tam frakcija kļuva nevadāma. Āboltiņas kundze mēģināja ar stingru roku, bet sākās intrigas, pretstāvēšana, kas gandrīz noveda pie bēdīgām beigām.
Cilvēki, kuri “atvienojās” kā šķēlēji, galvenie nesaskaņu cēlēji, vēlāk piedalījās kustības “Par” dibināšanā. Kāpēc mums tagad apvienoties? Lai nākotnē atkal rastos rīcībnespējīga frakcija?
Vai “Vienotība” tomēr pārāk nesasveras uz liberālo pusi? Pārstāvji Saeimā nereti atbalsta “Attīstībai/Par” diskutablus priekšlikumus, kas konservatīvos cilvēkos raisa, mazākais, pārdomas.
Kopumā esam konservatīvi centrisku vērtību piekritēji. Ne vienmēr varbūt līniju izdodas pietiekami stingri iezīmēt, bet tas, ka partijā ir gan konservatīvāk domājoši, gan liberālāk noskaņoti – tā var būt.
Par ko jābūt sarunai kongresā?
Ārkārtīgi svarīgs jautājums ir ekonomika un zaļais kurss. Jāizspriež, kā īstenot šo pieteikumu, nepadarot Latvijas cilvēkus nabadzīgākus un nepalielinot plaisu turīgo un mazāk turīgo starpā, kā savienot zaļināšanu ar ekonomisko augsmi.
Runāsim par tautas labklājību un ataudzi. Jārunā par drošības stiprināšanu. Jādomā par novadu attīstību, reģionālo politiku, kurai jāpievērš daudz lielāka uzmanība.
Premjers TV intervijās citu tēmu nemaz nezin, kā tautas potēšana un pandēmijas apkarošana.
Kongresā, bez šaubām, pārrunāsim veselības nozares stiprināšanu, bet runāsim arī par citiem dzīvē svarīgiem, sasāpējušiem jautājumiem.
Ja turpināsies cilvēku aizplūšana no Vidzemes, Kurzemes, Latgales nomalēm, zudīs valsts pastāvēšanas jēga!
Vai esat droša par drošību uz valsts robežām? Vai konfliktsituācijā ar Baltkrieviju saņemam pietiekamu atbalstu no ES partneriem?
Robežu stiprināšanā, jāatzīst, esam paveikuši pārāk maz. Piekrītu, jāpanāk arī lielāks atbalsts no Eiropas. Berlīnē mūsu Eiroparlamenta EPP grupas birojs tikās ar vadošajiem vācu politiķiem, tostarp, Angelu Merkeli.
Jautāju kanclerei – ko varam darīt kopā Latvijas, tas ir, Eiropas Savienības ārējās robežas nodrošināšanā? Jāsaka, Merkele nesniedza tiešu atbildi. Aprobežojās ar ieteikumu, ka vajadzīgas mērķtiecīgas sankcijas pret Minskas režīmu.
Tas liecina, ka bēgļu sveicēju idejas cīnās ar drošas robežas piekritēju uzskatiem – acīmredzot, tas turpināsies. Bet pret robežas nelegālu šķērsošanu jāiestājas visiem spēkiem, jo tā ir valsts un pilsoņu drošības lieta.
Bet pāri grib tikt bērni, sievietes, invalīdi, kam grūti pārvietoties!
Nez, kā viņi tikuši līdz robežai? Šie cilvēki legāli ieceļojuši Baltkrievijā, līdz ar to baltkrieviem jārūpējas par iebraucējiem, vai tie būtu bērni vai invalīdi.
Latvijas puse palīdz cilvēkiem ar pārtiku, bet ja pārceļotāji spēj samaksāt 15 000 eiro par iekļūšanu ES, tie nav bēgļi un cietušie. Tie ir cilvēki, kuri ierodas kā ekonomiskie migranti, iespējams, politisku, ja vēl ne citu mērķu vadīti.
Vai jūs kā valdošās partijas pārstāvi neuztrauc iespējamais populistu uzvaras gājiens. Kamēr “Vienotībai” kongress Valmierā, tikmēr tepat Daugavmalā rūks traktori, Kariņa gāzēji grib pārņemt varu!
Latviešu tautai ir laba īpašība – varam strīdēties un nesaprasties, bet izšķirošos brīžos ierunājas saprāta balss. Tā “nepavilksies” uz populistiem, vismaz ne tai mērā, lai viņi uzvarētu.
Šlesers pierādījis, kādas ir viņa ekonomiskās intereses – tās nebūt nesakrīt ar vēlētāju lielākās daļas interesēm. Gobzems taisa teātri, bet tas nepievelk domājošus cilvēkus.
Īpašu bažu man nav par šiem varas pārņēmējiem, neprognozēju vēlēšanās sevišķus panākumus.
Eiroparlamentā noteikti esat sastapusi vēl raibākus īpatņus par mūsējiem.
Jā, kaut vai aktīvais Brexit veicinātājs Naidžels Farāžs! Viņš ļoti aizvainojoši izturējās pret ES amatpersonām un pat valstīm. Salīdzināja augsta amatvīra harizmu ar grīdas lupatu, jautāja – vai Beļģija vispār ir valsts?
Tagad jautrību rada īru komunists – ja piepildītos viņa vīzija, mēs visi dzīvotu teltīs, turklāt viņš entuziastiski aizstāv Sīrijas, Baltkrievijas, Krievijas un pat Venecuēlas režīmus.
Vācijas kanclere atvadās no amata. Ko Merkeles nomaiņa nozīmē Latvijai, Eiropai?
Beidzas 16 gadu ilgs laikmets. Merkele daudz darījusi Eiropas vienotībai un ekonomikas stabilizācijai. Bijusi ļoti profesionāla konfliktu un negludumu šķīrēja. Kā vadītāja – izcils talants.
Jaunais kristīgo demokrātu kanclera kandidāts Armīns Lašets nav apveltīts tik daudzām kvalitātēm, kas atspoguļojas partijas popularitātes kritumā vācu vēlētāju vidū.
Man ir bažas par Vācijas vēlēšanu iznākumu. Vai nenotiks pagrieziens uz kreisumu, uz populismu, kas Latvijai noteikti nebūtu labi, kas vājinātu Eiropas attīstību.
Teorētiski iespējama pat ļoti kreisa koalīcija – sociāldemokrāti, zaļie un kreisie, bet iespējama arī “lielā koalīcija” starp sociāldemokrātiem un KDS/KSS. Mums bijusi sekmīga sadarbība ar Vāciju, bijušas arī domstarpības.
Tiekoties ar Merkeli, pajautāju – kā būs ar “Nord Stream 2”, kā piespiedīs “Gazprom” ievērot ES regulu principus. Atkal atbilde bija izvairīga, it kā atstājot risinājumu jaunās valdības ziņā.
Kādi jauni ziņojumi no Briseles?
Pagaidām klātienē ar pilnu jaudu nestrādājam, diskusijas apgrūtinātas, bet darba virzienu ir daudz un dažādi. Piemēram, jāiedzīvina zaļais kurss.
Tas ir plāns, lai mēs dzīvotu videi draudzīgi, bet arī veicinot saimniecisko izaugsmi un ceļot Eiropas iedzīvotāju labklājību, izlīdzinot dzīves līmeņus.
Radīts Taisnīgas pārkārtošanas fonds, paredzot atbalstu tiem, kam pāreja uz videi draudzīgāku saimniekošanu atstās sāpīgas sekas.
Piemēram, Polijā – atsakoties no ogļu ieguves un izmantošanas. Ko varētu kompensēt Latvijā?
Atbalsts varētu būt kūdras ražotājiem. Vēl viens naudas avots ir Sociālais klimata fonds. Atbalsts cilvēkiem, un pretējs tam, ko rosinājis vides ministrs, ka elektroautomobiļu iegādi jāsubsidē.
Jājautā, cik Latvijas iedzīvotāju spēs iegādāties jaunu elektroauto, ja to cena ir virs 30 tūkstošiem eiro? Ja iegādi subsidē, nauda diemžēl iegulst plāna pārtikušākā slāņa kabatās.
Diez vai tādā veidā panāksim efektīvu emisiju samazinājumu. Būtiskāk ir virzīt līdzekļus ēku renovācijā.
Tādā gadījumā līdzekļi paliks tepat mūsu valstī – amatniekiem maksājot par darbu, izmantojot vietējos būvmateriālus, nevis pērkot ārzemēs elektromobiļus. Turklāt rēķini kļūs cilvēkiem patīkamāki, mājokļi būs siltāki.
