“Esam pieci vienā” Intervija ar grupas „Iļģi” dibinātāju un dalībnieci, folkloristi un pedagoģi Ilgu Reiznieci 2
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nupat “Iļģiem” tieši četrdesmit un šīs tautas mūzikas grupas dibinātājai un dalībniecei latviešu mūziķei, folkloristei un pedagoģei ILGAI REIZNIECEI šodien skaista dzimšanas diena.
– Kā radās “Iļģi” un grupas nosaukums?
I. Reizniece: – Pirms četrdesmit gadiem Iļģuciema kultūras nams mani uzaicināja vadīt folkloras ansambli. Biju cerējusi uz teicējām, vecām māmulītēm, kas nāks un teiks dziesmas, bet laikam kaut kas bija mazliet pārprasts un atnāca meitenes un skaitīja pantiņus.
Pirmā uzstāšanās plašākam lokam notika akurāt šajā laikā jūnijā otrajos Daugavas svētkos Doles salā, kurus pēc tam aizliedza. “Iļģu” vārds nav Ilgas dēļ, kaut zinu, Lietuvā tā domāja, bet nē, tik lielu ambīciju man nav.
“Iļģi” ir sinonīms “velim”, gan tikai Grobiņā un Kandavā. Bet “Iļģu” vārds radās no Iļģuciema.
– Tev pašai toreiz bija divdesmit četri gadi, kāpēc domāji, ka uz ansambli nāks vecas māmulītes?
– Jo gaidīju teicējas! Un gadu jau biju darbojusies “Skandiniekos”, kam interesēja viedi cilvēki, lai uzzinātu senās dziesmas. Visur, kur gājām, taujājām pēc senu dziesmu zinātājiem.
Tāds jēdziens kā “teicēja”, ko, konservatorijā mācoties, pat nenojautu, arī bija vesels atklājums! Tā pēkšņi, strauji pēc visas manas akadēmiskās izglītības lēciens citā jomā, citā pasaulē.
– Un cik veiksmīgs šis lēciens izrādījies?
– Veiksmīgāk nevar būt. Esmu pilnīgi laimīgs cilvēks, jo visu mūžu esmu darījusi to, kas man patīk. Skolas gados un konservatorijā patiesībā vēl nedarīju to, kas pie sirds.
Kad atklāju sev folkloru un sapratu, ka ar savu muzikālo izglītību varu to pētīt daudz vairāk nekā entuziasti, pa īstam aizrāvos.
Piemēram, astoņdesmito sākumā, atverot bibliotēkā Melngaiļa sējumus – trīs milzīgas grāmatas –, redzēju, ka neviens tos nav šķirstījis. Kaut izdoti piecdesmitajos gados, tie bija svaigi kā no tipogrāfijas.
Sajūta, it kā būtu atklājusi pilnīgi jaunu pasauli ar simtiem, tūkstošiem nedzirdētu melodiju, vienu par otru fantastiskāku! Un tā bija tā senā mūzika, ko tiku meklējusi konservatorijā, bet kuru tolaik neviens vēl nespēlēja, izņemot “’Hortus Musicus”’ ansambli Igaunijā, šie senākie slāņi, pirms mažora un minora laikmeta, tie, kas mūsu folklorā.
Ne velti Jurjānu Andrejs pirmo no savām folkloras grāmatām veltīja līgotnēm. Ar izsmeļošu ievadu, kurā saista šo senāko folkloras materiālu ar sengrieķu gammām.
Šis senums un arhaika, protams, neattiecas uz visu tautas mūziku, bet gadskārtu dziesmām, īpaši līgotnēm, ieražu dziesmām kāzās, krustabās, bērēs…
Un šie senie balsi jeb teiktās, teicamās dziesmas tā saviļņoja, ka man atklājās kā kaut kas jauns un pilnīgi nezināms.
“Iļģos” sākumā bijām trīs dziedošas meitenes, no kurām vienīgi es spēlēju instrumentu. Vijoli biju palikusi nost, jo tajā laikā tiku atklājusi etnogrāfisko kokli. Kāda vairs tur vijole! – par ģitārām nemaz nerunājot, tās tika spēlētas “Bizīteros”.
Visas modernās lietas nolikām malā, spēlējām kokles, stabules, bungas, kādu senu cītaru. Un mans galvenais muzicētājs ļoti īsu, bet spilgtu laiku bija Juris Riekstiņš. Īstenībā mūsu kopīgā draudzībā arī “Iļģi” dzima.
Astoņdesmitajos gados folklora bija kā aizliegtais auglis – un tas vienmēr ir salds, deviņdesmitajos, kad vajadzēja sākt naudu pelnīt, daudzi pagāja nost, bet “Iļģiem” sākās intensīvs muzicēšanas posms.
Kaut vienu brīdi bijām tikai trijatā – es, Māris Muktupāvels, kurš “Iļģos” nu jau spēlē 39 gadus, un brīnišķīgas balss īpašniece, tagad atzīta vokālā pedagoģe Mūzikas akadēmijā Zane Šmite, kura nu jau atkal desmit gadus ir kopā ar mums ziemas saulgriežu koncertos.
Deviņdesmito gadu beigās mums pievienojās puiši no rokmūzikas pasaules Gatis Gaujenieks, ko zinām kā Amerikas “Akaču” dalībnieku, arī Arnolds Kārklis un Jānis Abens, Amerikas latvieši, kas pienesa savu muzikālo saprašanu.
Zinu, ka daudzi pūristi uzskata, ka līdz ar to “Iļģi” beigušies un sācies folkroks, kas viņiem galīgi nepatīk, bet uz vietas nevari stāvēt, un mēs, protams, esam mainījušies.
Pavisam īsu brīdi še muzicēja Biruta Ozoliņa, vēl daži, bet nu jau pēdējos divpadsmit gadus mums ir nemainīgs sastāvs – es, Māris Muktupāvels, Gatis Gaujenieks un ģitāru divdesmit gadus spēlē Egons Kronbergs, ko visi pazīst no grupas “Hobos”, un pie bungām trīspadsmit gadus Mārtiņš Linde.
Kādu laiku Latvijā bija trīs četri ansambļi, kas muzicēja it kā folkloras ietvaros, spēlēja postfolkloru, bet tagad ir daudz jaunu, interesantu grupu…
– Kas īsti ir postfolklora?
– Atzīšos, šo jēdzienu 90. gadu sākumā izdomāju es. Bet par to varētu uzrakstīt veselu traktātu! “Bildēs” mūs gribēja likt pie bardiem.
Teicām – nē, mūsējā nav folkmūzika, pie kuras pieder, piemēram, Valdis Atāls, Anta Eņģele, kur vairāk ar ģitārām.
Folklora ietver ne tikai dziedāšanu, bet mūsu vecmāmiņu dzīvesveidu. Visbiežāk laukos ar visiem darbiem, kurus mēs, pilsētnieki, esam aizmirsuši.
Visas talku dziesmas, šūpļa dziesmas, maltuves dziesmas… Savukārt postfolklorā pieņemam folkloras virsbūvi bez toreizējā tradicionālā darba slāņa. Taču arī tā mums dod spēku!
– “Iļģi” ir daudz spēlējuši ārzemēs, bet ja nu kāds cilvēks no malas vēlētos izprast, kur “Iļģiem” ir saskares punkti ar citām postfolkloras grupām kā, piemēram, māsu Rancānu vadītajām “Tautumeitām”, Marta Kristiana Kalniņa veidotajiem “Rakstu rakstiem,” un kur tikai “Iļģiem” īpašais?
– Man liekas, ka trimdas latvieši “Iļģus” zina labāk nekā Latvijas latvieši, jo tur “Iļģi” ir patiešām populāri, Amerikas jaunieši ir izauguši ar mūsu mūziku. Visur, kur savulaik braucām, zina mūsu dziesmas, uz tām veidotas neskaitāmas deju horeogrāfijas.
Nupat Ojārs Greste no Austrālijas man atsūtīja sarunu, kurā viņa dēls Edgars Greste, stāstot par savu identitāti un latviešiem Austrālijā, vairākas reizes piemin “Iļģus”. Visi, kam tikpat, cik mums, klaidā izauguši ar “Iļģu” mūziku, kas palīdzējusi veidot viņu latvisko identitāti.
“Iļģi” bijuši kā savdabīgs tilts starp senajiem slāņiem, kas īpaši padomju laikā bija nezināmi, un mūsdienām.
Mūsu pamatā ir milzu etnomuzikoloģisks darbs, materiālu atlase. “Iļģus” raksturo nedzirdētas dziesmas, arī mūsu pašu oriģinālmūzika, aranžējumi.
Piemēram, “Tautumeitas” tos veic popsīgāk, bet man ļoti patīk, ko šis ansamblis dara, jo tam ir dziļš pamats, it īpaši pēdējā albumā ar autentisko dziedāšanu, par ko dabūja balvu.
Arī “Rakstu rakstiem” ir interesanta mūzika. Ir daudz jaunu grupu, piemēram, mūsu draugi “Rikši” – Latgales jaunieši, “Vilkači”, “Daba san”, arī ” Skandinieki” Julgi Staltes vadībā iet jaunus radošus ceļus.
Runājot par atšķirīgo, tie ir instrumenti, muzikālā domāšana, interpretācija, oriģinālās melodijas. Man patīk rakņāties kaut vai līgotnēs, kurām ir 1155 melodijas, bet katru gadu par pārsteigumu sev atrodu vēl kādu jaunu.
“Iļģi” tagad ir tie teicēji, citi var nākt pie mums, paņemt mūsu dziesmas un veidot savas versijas. Varam visu – nospēlēt bērnu koncertu, un šī atkal ir mana tēma, varam nospēlēt balli, kur nekautrējamies iekļaut Gata jaunības dienu gabalus, protams, varam nospēlēt danču vakaru un koncertu, novadīt sadziedāšanos uz kuģīša visa vakara garumā. Esam pieci vienā.
– Tā kā tev ir dzimšanas diena, atļaušos pavaicāt, kurš ir tas dancis, ko tu vislabprātāk uzdejotu?
– Bet ne jau ar kuru katru…Vispār, ja spēlē danču vakaru trīs stundas no vietas, ko daru gadu gadiem, izņemot šo pēdējo, pat īsti nenonāku no skatuves, varbūt uz vienu divām dejām. Man patīk latviešu “Garais dancis”, “Gatves deja”, bet īpašu izjūtu rada lietuviešu dancis “Trepsukas”, svings ar šūpiņu…
– Folklorā izpaužas tāds neuzspēlēts, patiess, dabisks nacionālums.
– Jā, kā katrai tautai, ja tā turas pie savām saknēm. Bet kā nupat JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis brīnišķīgi teicis intervijā Ksenijai Sobčakai – lielām tautām nesaprast, ko nozīmē mazas tautas nacionālisms.
Es arī vienmēr esmu par to domājusi – ja vēlamies, lai latvieši pastāv vēl kādu laiciņu un latviešu valoda nepazūd, mums jāturas savā nacionalitātē.
Protams, esam nacionālisti, lai uzturētu savu kultūru, valodu, citādi tautai nav nākotnes.
– “Iļģiem” esot īpašs projekts savā četrdesmitajā dzimšanas dienā…
– Jā, jau gadiem ilgi par to domāju, un tagad, no koncertiem brīvajā gadā, to īstenojām. Esam ierakstījuši pusstundu garu latviešu vedību dziesmu “Mēs deviņi bāleliņi”.
Šī absolūti garākā tautasdziesma ir ar ļoti daudziem tekstu variantiem dainās un daudziem melodiju variantiem “Kāzu dziesmu krājumā”.
Tās sižets ir sens, būtībā pirmsvēsturisks, šī ir ļoti arhaiska dziesma no tiem laikiem, kad līgavas vēl laupīja, un tā atsedz arī panāksnieku būtību. Jo – kas ir panāksnieki? Tie, kuri vēlas panākt savu aizvesto māsiņu.
Ilgi domājām, kā ierakstīt šo tautasdziesmu ar septiņdesmit pantiem, jo vēlējāmies to iemūžināt.
Ja dziedātu autentiski, vienkārši, monotoni, pēc desmit minūtēm cilvēki iegrimtu dziļajā meditācijā, ko sauc par miegu.
Tāpēc nolēmām ierakstīt ļoti dažādi, sadalījām pa posmiem, likām kopā, atkal dalījām… Cerēju, ka uz šo brīdi darbs būs galā, bet pandēmija uzlikusi tik daudz citu pienākumu, īpaši Gatim, kurš ir kļuvis par savu četru bērnu mājskolotāju, un viņam nav laika nākt kopā ar mums studijā strādāt.
Bet viss ir ierakstīts, tagad notiek smalkais miksēšanas darbs. Ceru, līdz Jāņiem būsim tikuši galā. Bet projekts ir milzīgs, ir daudz viesmākslinieku, jo arī dziesmā daudz lomu.
Ik pa simt jūdzēm, taču trejdeviņi koklētāji un trejdeviņi bundzinieki, tāpēc arī mums ir viesmākslinieki. Māsiņas lomā akadēmiskā kora “Latvija” soliste Irīna Mihailovska, dziedās arī vīri no “Gaudeamus” un diriģents Ivars Cinkus.
Vedību dziesma veidota nevis atskaņošanai dzīvajā, bet ierakstā, jo mainās instrumenti, mūsu Māris Muktupāvels viens pats spēlē visu, ko koncertā dzīvajā viņš, protams, nespētu.
Strādājot pie šīs dziesmas, es domāju, ko latviešu folklorā nozīmē jēdziens “tautietis”? Īstenībā tas ir svešais, ar ko māsiņa precas…
Bet – kā radās jēdziens “tauta”? Tauta taču ir savējie! Bet redz, bāleliņi aizjāj līdz tautieša sētai, panāk māsiņu, un visiem viņiem zobeni pie sāniem.
Būtu viņu vietā gruzīni, asinis lītu, bet mūsu gadījumā ieslēdzas tautas diplomātija, jo māsiņa ir aizvesta, vainadziņš noņemts, viņa dzīvo savu dzīvi…
Tā atsevišķām dzimtām, ģimenēm saradojoties, saplūstot, tautietis kļūst par savējo. Un veidojas tauta. Tā ir tikai mana versija, bet tāda doma izkristalizējusies.
– Tradicionāli Līgo vakarā “Iļģi” spēlējuši Dzegužkalnā Rīgā…
– Nupat vakar uzzinājām, ka publisks koncerts šogad tur nenotiks, jo parasti Dzegužkalnā sanāk tūkstošiem cilvēku, un izkontrolēt nevar.
Cerības mums vēl ir uz Mazmežotnes muižu, brīnišķīgu vietu, kur “Iļģi” spēlējuši vasaras saulgriežu koncertus.
Šogad sviniet katrs savā sētā! Un galvenais, lai nepietrūkst dziesmu, jo tik daudz dziesmu gada īsākajai naktij ir tikai latviešiem.
