“Esam paradoksu nozare. Kā konveijers ražojam hroniskos pacientus.” Saruna ar Daugavpils slimnīcas vadītāju Grigoriju Semjonovu 27
Veselības sistēmā reģionālās slimnīcas ir nonākušas pietiekami spaidīgos apstākļos, lai par to runātu plašāk. Lai uzturētu pakalpojumu pieejamību, cilvēku ārstēšanu un novērstu speciālistu aizplūšanu, daudzas reģionālās slimnīcas jau ir iztērējušas savus uzkrājumus. Kāda ir skaidrība par nākotni un cik lielu stabilitāti sola nākamā gada valsts budžets. Par to saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Daugavpils slimnīcas vadītāju Grigoriju Semjonovu.
Velta Puriņa: Sākam ar to, kāpēc Jūs uzrakstījāt atlūgumu aiziet no Daugavpils slimnīcas vadītāja amata? Tas pamatojums, kas ir izskanējis presē, bija diezgan šausminošs – tuvojas bankrots.
Grigorijs Semjonovs: Tas ir kā rezultāts tam, ka gadu vēl iepriekš bija saprotams, kur mēs ejam, ka būs krīze, kad sāka “griezt” stacionāro finansējumu, jau toreiz bijām pacēluši šo jautājumu un tēmu aktualizējuši, bet vairāk lokāli sarunās ar valsts institūcijām. Janvārī, kad tas jau nonāca līdz konkrētam bēdu līmenim, mēs pirmoreiz izteicāmies, tiekoties ar jauno ministri, ka būs lielas problēmas. Mana drošvien lielākā kļūda bija pateikt par bankrotu, bet es šo informāciju vairāk biju domājis priekš sabiedrības, lai nodotu ideju, ka mums ir vajadzīgs pacientu atbalsts, galveno veselības pakalpojumu saņēmēju atbalsts, jo bez tā būs ļoti grūti.
Pēc būtībās slimnīca bankrotēt nevarēs un nebankrotēs, un slimnīcu neslēgs, bet tas nenozīmē to, ka būs labi. Lai izdzīvotu un nodrošinātu slimnīcas darbības nepārtrauktību, būs jāsašaurinās, būs jāatsakās no konkrētiem speciālistiem pakalpojumiem, lai mēs varētu pienācīgi norēķināties ar piegādātājiem, jo jau tagad mēs reizēm risinām problēmas ar piegāžu pārtraukšanu parādu dēļ.
No kā konkrēti nāktos atteikties?
Pirmais, nepārprotami tas skars uzņemšanas nodaļu jeb neatliekamās medicīnas palīdzības klīniku, kura no mums visu laiku prasa operatīvo reaģēšanu, akūto algoritmu laika logu izpildi. Mēs būsim spiesti samazināt dežūrējošo personāla sastāvu, jo citādāk mēs vienkārši neizdzīvosim. Bet te pacientiem jārēķinās ar to, ka ierastais rindu gaidīšanas laiks, par ko viņi pārsvarā iepriekš sūdzējās, 5-6 stundas, tie ir pacienti, kuriem būtu jāvēršas poliklīnikā vai pie ģimenes ārsta, tagad viņi gaidīs 10-12 stundas, jo ārsts būs viens nevis trīs, būs viens ķirurgs nevis divi un tamlīdzīgi.
Nākamais solis pašsaprotami ir plānveida ārstēšana. Tā kā mēs nevaram atteikties un nekādā veidā strikti ierobežot neatliekamās medicīnas palīdzības sniegšanu, tad tās būs plānveida operācijas, visa resursu ietilpīgā ārstēšana un pakalpojumi. Bet te arī ir ļoti jāuzmanās, jo jebkurai īstermiņa sašaurināšanai un ekonomijai ilgtermiņā būs sekas. Plānveida ārstēšanu nenodrošinot, mēs varam nonākt pie tā, ka palielināsies un kļūs intensīvāka akūto pacientu plūsma. Savukārt akūtais pacients vienmēr prasa lielāku valsts budžeta līdzekļu ieguldīšanu, jo pārsvarā pēc akūtā stāvokļa vēl ir diezgan ilgs atgūšanās periods, rehabilitācijas, novērošana pēchospitālā līmenī un ārstēšana. Ļoti jāuzmanās. Tāpēc es arī biju akcentējis uz to – ko mēs varējām bez šīm aktivitātēm, esam jau izdarījuši, savelkot jostas. Nākamais solis ir pa drusciņai, lai neriskētu ar pacientiem, sākt kaut ko sašaurināt, lai izvilktu līdz tam brīdim, kad beidzot tiks pieņemti labāki pamata lēmumi no valdības.
Vakar mūsu kanālā bija raidījums “Kārtības rullis” un tur tika tirpināts jaunais veselības ministrs, klātesot vairākiem speciālistiem. To skatoties, es nesapratu, ko nozīmē tas, ka ir jābūt vienlīdzībai starp reģionālo slimnīcu iespējām ārstēt pacientus un starp galvaspilsētas iespējām ārstēt pacientus. Tātad kaut kādas būtiskas atšķirības ir šajā virzienā?
Pirmais, gan finansēšanas virzienā un, otrais, arī savām mērā tas ļautu universitātes slimnīcām pēc būtības atslogoties. Te galvenā būtība ir tāda, ka finansēšanas sistēma mums pašlaik ir izveidota tā, ka, neskatoties uz to, ka konkrētu slimību ārstēšana un terapija ir līdzīga, un neskatoties uz to, kādā vietā pacients ārstējas, finansējums ir ļoti atšķirīgs, salīdzīnot ar to, vai pacients ārstējas lokālā, reģionālā vai universitātes slimnīcā, par spīti tam, ka viņam tiek iedots viens un tas pats medikaments un viņš tiek ārstēts pēc vienām un tām pašām vadlīnijām.
Nākamais solis ir tāds, ka, protams, mums uz papīra ir ļoti labi izstrādāta līmeņošanas sistēma, kur katras slimnīcas spēcīgākas puses ir raksturotas, bet pēc būtības mums nav pacientu nodošanas pēc līmeņa principa, lai katra slimnīca varētu izpaust savas spēcīgākās puses. Rezultātā lieku reizi tām pašām universitātes slimnīcām nākas saskarties ar to, ka viņu vislielākā noslodze nav viņu līmeņa noslodze, pēc būtības viņi pilda kādas lokālās slimnīcas darbu, bet viņi varētu vairāk un pilnvērtīgāk palīdzēt mūsu iedzīvotājiem ar terciāra, resursu ietilpīga pakalpojuma un ārstēšanas sniegšanas.
Principā mēs esam paradoksu nozare un daudz, ko vakar minēja ministrs, viņam priekšā ir ļoti liels un smags darbs… Pirmais, mums ir jāsāk atklāti visiem runāt, jo vakar skatoties Jūsu kolēģa raidījumu “Kārtības rullis”, tur bija daudz nesaprotamu baumu, kas izskanēja attiecībā uz reģionālajām slimnīcām.
Jā, es labprāt Jūs uzklausītu, jo esat speciālists un vadītājs reģionālajā slimnīcā, Jūs pārzināt problēmas. Ko vēl Jūs saklausījāt ministra teiktajā, piemēram, par pārprofilēšanu?
Principā pēc būtības tā ideja nav tik jauna, tā tiek celta jau gadiem ilgi, ja es nemaldos, pat vairāk nekā 10 gadus. Vienīgais moments ir tāds, ka šī ideja un sistēma vienmēr saskaras ar lokāli politiskām lietām, jo vairākums slimnīcu pieder pašvaldībām, tāpēc pat, ja ministrija pieņem lēmumu attiecībā uz kaut kādu reformu vai tīkla pārprofilēšanu, pēc tam tas skar arī lokālās intereses. Tāpēc es arī minēju, ka mums būtu jārunā atklāti vienam ar otru, jo ir pašsaprotami, ka ir līdzekļu nepietiekamība un deficīts. Līdzekļu vispār nekad nepietiks, jo vajadzību vienmēr būs vairāk nekā budžets var atļauties, bet galvenā būtība ir tāda, ja mēs atklāti runāsim, katrs pa drusciņai cietīs, bet cietīs tā, lai mēs varētu pilnvērtīgi sistēmu turpināt vērst.
Galvenais, kam es gribētu pieskarties. Vairākas lietas, kas izskanēja, ir ļoti pareizas: gan telemedicīna, gan profilakses veicināšana. Vienīgi mani drusciņ iebiedēja fakts, ka vakar ļoti bieži izskanēja tas, ka budžets būtu jānovirza sekundārajā ambulatorajā vidē un primārajā jeb ģimenes ārstu prakšu nodrošināšanā, jo tas ir visrentablākais pakalpojums, bet neatliekamā medicīniskā palīdzība nav rentabla – stiprināsim primāro un sekundāro, lai mazinātu noslodzi slimnīcās. Piekrītu, tas arī dos rezultātu, bet ar vienu piebildi. Kas ir vainīgs, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība nav rentabla? Kas gadiem ilgi nepārskata tarifus neatliekamās medicīniskās palīdzības ietvaros? Un mēs esam spiesti iesaistīties sekundārās aprūpes nodrošināšanā, lai izdživotu. Tie, kas nodrošina poliklīnikas darbu, visu laiku piepelnās, bet mums tā peļņa ir izdzīvošanas princips, jo akutā mūs dzen zaudējumos, ar ambulatoro mēs kaut kā varam kaut drusciņ kompensēt zaudējumus.
Pēc būtības es piekrītu un par to runā arī citu slimnīcu vadītāji, mēs ļoti plaši nodarbojamies neatliekamās medicīniskās palīdzības klīniku ietvaros ar to darbu, kas būtu jāpilda primārajam sektoram jeb ģimenes ārstiem vai sekundārajam-ambulatorajam, jo pēc būtības viņiem pietrūkst līdzekļu pieejamības nodrošināšanai. Bet tas ir ilgstošs process. Kad mēs sagaidīsim rezultātu, kad sekundārais un primārais varēs mūs atslogots? Kā izdzīvot visu šo periodu neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, kad mēs beidzot sagaidīsim, ka uzņemšanas nodaļā vairs nebūs 130 vai 150 pacientu diennaktī?
Lai jums būtu saprotams, vēl divus vai trīs gadus atpakaļ pirms kovida mūsu uzņemšanas nodaļā norma bija 60 pacienti, pašlaik – vidēji 100, 110 līdz 150 dienā. Tāpēc te arī parādās jautājums, kā aptvert visu šo pacientu plūsmu? Tāpēc arī ir konkrēts speciālistu skaits, bez kura mēs nevarēsim palīdzēt pacientiem.
Man liekas, ļoti pareizs teikums izskanēja no ministra vai no kāda cita raidījuma dalībnieka puses, ka pietiek dalīt veselības nozari uz svarīgākajām un nesvarīgākajām vietām, skatāmies, ko mēs varam izdarīt nozares labā, lai to stabilizētu un varētu novilkt līdz ilgtermiņa rezultātu sasniegšanai, betpēc tam ar nākamo soli saka, ka neatliekamā medicīna ir nerentabla un to nevajag, bet primāro atbalstām. Tas kaut kā baigi pretrunās iet.
Pats galvenais ir tas, ka mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. Kāpēc komerciālais sektors nekad nepieskaras, izņemot konkrētus terciāros pakalpojumus, nenodarbojas ar akūto ārstēšanu? Akūtā ārstēšana ir ne tikai neizdevīgs pakalpojums, tas ir riskants pakalpojums. Tā ir ārstēšana, kas saistīta ar riskiem, ar komplikācijām, ar letāliem iznākumiem. Tas rada ļoti negatīvu ietekmi, emocionālo stresu ārstiem. Pie kāda velna viņiem ar to nodarboties, ja ir ambulatorais, kas joprojām ir rentabls, ar kuru var nopelnīt. Es nesaku, ka tas nav vajadzīgs, tas ir vajadzīgs, bet mēs arī esam vajadzīgi. Lai izdzīvotu un pacientus glābtu, mēs, slimnīcas, un akūtā ārstēšana arī ir vajadzīga. Tad, lūdzu, nostipriniet un palīdziet mums izdzīvot, kamēr komerciālais, ambulatorais un primārais sektors nostiprinās, kad viņi varēs mūs atslogot.
Ministrs arī vairākas reizes uzsvēra, ka vajadzīga stabilitāte un kvalitāte, bet ļoti piesardzīgi runāja par naudu. Bet finanses ir katram pamatā un vairāki raidījuma dalībnieki pieminēja arī to, ka mediķi, labi speciālisti pazūd, aiziet uz citām vietām pārsvarā finansējuma dēļ.
Ar katru gadu aizvien sīvāka konkurence paliek starp slimnīcām, teiksim, speciālistu pārvilināšanā. Jo atkal – pacientu pieprasījums pēc pakalpojumiem aizvien aug un mēs netiekam galā gan primārajā, gan sekundārajā, gan akūtajā līmenī, tāpēc mēs kā konveijers ražojam hroniskos pacientus ar saasinājumiem. Pieprasījums aug un aug. Un ārsti tik ātri cik vajadzētu tirgū neparādās.
Ļoti bieži speciālisti tirgojas, tirgojas ar sevi kā resursu, ar kuru var nodrošināt konkrētu pakalpojumu. Tas varbūt pēc būtības ir pieņemami, mēs paši esam izveidojuši tādu situāciju, ka mums visu laiku ir jāizdomā kaut kādi bonusi, programmas un vēl kaut kas, lai noturētu speciālistu.
Bet galvenā lieta, kas mums tiek pārmesta, ko es līdz galam arī nevaru saprast, ka mums ir liels atalgojums. Tās ir baumas, kas visu laiku klejo Rīgā, ka pie Semjonova Daugavpilī ir milzīgas algas, kuras nav sastopamas nekur valstī, ka mūsu atalgojuma budžets ir 80% un tās ir šausmas. Nav 80% un nekad tā nav bijis. Nav vairāk par 60%. Tas ir pirmais. Otrais, ja pat ārsts pie mums konkrētā profilā nopelna 10 tūkstošus, piemēram, kā radiologs, ir jāsaprot, ka tie 10 tūkstoši ir 30% no tarifa par pakalpojumu, ko viņš ir veicis. Viņš ir 70% ienesis mūsu apgrozījumā ar šiem izmeklējumiem, lai mēs atkal varētu kompensēt zaudējumus akūtajā ārstēšanā.
Atgriežoties pie speciālistiem, mēs bijām runājuši ar valsts institūcijām. Viņi saka, ka ir pārāk daudz mediķu, bet es saku, ka pie esošās pacientu plūsmas citādāk nevaru izpildīt jūsu algoritmus un visas kvalitātes prasības. Kā to visu izpildīt, ja man nebūs pienācīgi daudz ārstu un visu pārējo? Un tajā pašā laikā ir reforma, kas nosaka ārstu noslodzi… Norma ir, prasības pēc kvalitātes ir, bet to nefinansēsim.
Vai ir arī kaut kas labs mūsu veselības sistēmā?
Protams, ir labs. Mums ir entuziasti. Pēc būtības patrioti, ja runājam par ārstiem. Mūsu ārstniecības iestāde principā uz tādiem arī tikai turās.
