Liāna Langa: Esam no “Straumēnu” gara 10
Autors: Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piederu pilsētnieku paaudzei, kas paguva vasaras pavadīt Latvijas laukos. Palaimējās bērnības vasarās dzīvot Skujenes pagasta viensētā Vidzemē gleznainu pakalnu ielokā.
Atmiņā šis laiks un pieredze saglabājies kā gaismas pieliets kosmoss, kurā san bites, blēj jēri, mirdz jāņogas, smaržo tikko slaukts piens un svaigi pļauta zāle, kviec cūkas un dievišķīgi smaržo viņiem tikko uzvārītā barība, bet uz Kaivi pārdot lopa kautķermeni mums ar tēvu jādodas zirga pajūgā, un apmaiņā pret šo naturālās saimniecības preci pārvedam mājās vilnu adīšanai. Reiz atceļā divriči salūst, un mēs atgiežamies jāšus zirga mugurā.
Pieaugušie visu dienu priecīgi un rimti strādā, bet mums ar brāli ir bērnība, lai gan ir arī pienākumi, piemēram, regulāra trušu pabarošana ar āboliņu. Jāņi tiek svinēti ar māju apstaigāšanu un pūteli kalna galā, bet uz makšķerēšanu jāceļas piecos no rīta, to darīt negribas. Tuvējais sils vasaras otrajā pusē apšukungiem, gailenēm un baravikām piebērts. Pieļauju, ka līdzīgas atmiņas ir daudziem latviešiem paaudžu paaudzēs. Pat padomju okupācija ar tās kolhoziem un citiem absurdiem nespēja iznīdēt latviešu straumēnisko dzīvi savās viensētās un gadalaiku diktēto darbu ritmu un svētkus.
Edvarta Virzas latviskuma poēmas prozā “Straumēni” fragmenti pirmoreiz tikuši publicēti periodikā 1929. g., bet poēmas teksts līdz pilnībai izstrādāts 1933. g. Pirmoreiz romāns grāmatā iznāk 1933. gadā apgādā “Valters un Rapa”. Šogad “Straumēniem” ir 90 gadu jubileja. Poēma turpina būt par vienu no centrālajiem latviešu nacionālās kultūras notikumiem, jo tajā literārā valodā un ģēnija kvalitātē formulēta mūsu pasaules izjūta un tās nesaraujamā saistība ar dabu. Varētu teikt, ka šis romāns definē latviešu tautas mentalitāti un tās skaistumu.
Tikai spekulēju, ka, iespējams, Edvartu Virzu savulaik iedvesmojusi arī Prūsijas lietuvieša Kristijona Donelaiša poēma “Gadalaiki”, kas gan sacerēta daudz agrāk, no 1765. līdz 1775. g., un joprojām tiek pamatoti uzskatīta par nemirstīgu šedevru. Palaimējies redzēt “Gadalaiku” uzvedumu leģendārā Eimunta Ņekroša režijā, kas ilga četrarpus stundas, ne uz mirkli nenogurdinot. Šis uzvedums tiek uzskatīts par viņa priecīgāko izrādi, jo tajā viņš rāda un apspēlē lietuviešu tautas dabisko vitalitāti. Tur nav vietas slimībai uz nāvi.
Iespējams, ka “Straumēnu” pasaules pakāpeniskā izzušana savulaik iedvesmojusi Alvi Hermani radīt neaizmirstamo izrādi atgādinājumu “Melnais piens”, kurā izskan doma, ka Latvija beigsies tad, kad viensētās vairs nebūs nevienas gotiņas. Vai nav tā, ka, ceļojot Latvijā, brūnaļas redzam arvien retāk?
Ceru, ka LTV mums parādīs Virdžīnijas Lejiņas televīzijas 1989. g. uzvedumu “Straumēni”, kā arī 2010. g. tapušo Valmieras teātra izrādes Viestura Meikšāna režijā video ierakstu.
Šāgada Dzejas dienu Klasiskās dzejas vakarā “Valoda un jēga” aizsākām jaunu tradīciju – intelektuāļa priekšlasījumu par jēgas meklējumiem valodā. Jaunais filozofs Krišjānis Lācis nolasīja Edvarta Virzas valodai un literārās formas meklējumiem veltītu analītisku un iedvesmojošu refleksiju. Šajā apcerē viņš apskata Edvarta Virzas kritiku, ko rakstnieks savulaik veltījis brāļiem Kaudzītēm par pārlieku naturālismu, bet Rainim un Veidenbaumam – par vientulīgu individuālismu un abstrakto spekulatīvismu, savukārt Porukam – par gribas trūkumu. Šo refleksiju, atzīmējot “Straumēnu” iznākšanas 90 gadus, iesaku izlasīt šeit: https://telos.lv/edvarts-virza-par-klasiskas-dzejas-makslu/
Krišjānis Lācis to noslēdz šādi: “Lai parādītu monumentālo, bet vienlaikus arī pārlaicīgo konkrētību, no kuras Virza raksta arī savus “Straumēnus”, es vēlētos noslēgt ar vārdiem, kurus Virza velta savai dzimtajai zemei Zemgalei, un saiknei, kas saista rakstnieku un vietu, no kuras viņš aug un nāk: “Apskatiet šo zemi, kurā nav nekā pārdabīga. Viņas ūdeņu straumes nepazīst krākšanas, tās plūst tikpat nedzirdami kā mākoņi pa debesu velvi. Viņu krasti ir lēzeni, un lauku vagas un labības vārpas meklē pie viņām dzert. Bet reizē ar to viņi arī ir tik skaidri, ka naktīs šīs slāpes dzesēt atnāk debesu Lauva, Orions, un Greizie Rati še iemērc savu zelta dīsteli.”
