“Esam mežoņu bars, no kura kāds cenšas uztaisīt intelektuāļus,” rīdziniece ir neapmierināta ar atkritumu šķirošanu pilsētā 126
Rīdziniekiem no 1.marta pie daudzdzīvokļu mājām būs jāuzstāda bioloģisko atkritumu šķirošanas konteineri, tā janvārī lēma Rīgas dome, grozot noteikumus par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu galvaspilsētā. Bet vai esam tam gatavi?
Pilsētnieku vidū jau izskan dažādas bažas un satraukums par to, cik veiksmīgi izdosies iedzīvināt šo šķirošanas sistēmu. Arī LA.LV redakcijā saņēmām kādas satrauktas rīdzinieces ziņu. Elza uzskata, ka pilsētnieki šādai kārtībai nav gatavi.
“Dzīvoju Vidzemes priekšpilsētā. Brūnais atkritumu konteiners, kas paredzēts bioloģiskajiem atkritumiem, pie manas mājas ir jau kopš pagājušā gada vasaras. Mūsu pagalmā ir dažādi šķirošanas konteineri – gan stiklam, gan papīram un kartonam, plastikātam utt. Kad pievienojās brūnais konteiners, arī es sāku šķirot – augļu un dārzeņu mizas liku atsevišķi, lai ievietotu tām paredzētajā konteinerā,” stāsta Elza.
Viņas sajūsma gan ātri noplakusi, pamanot, ka apkārtējie cilvēki nerespektē sistēmu un met savus atkritumus, kur viņiem pagadās: “Mūsu māja atrodas tuvu ielai, tāpēc nereti konteinerus izmanto arī garāmgājēji, nemaz neiedziļinoties, kam tie domāti. Pamanu, ka brūnajā atkritumu konteinerā regulāri uzrodas izdzertu dzērienu bundžas, stikli, maisiņi ar sadzīves atkritumiem. Rezultātā manas pūles un darbs, mājās to visu šķirojot, ir vējā. Nav nekāda gandarījuma.”
Viņa uzskata, ka šādu sistēmu ieviest ir pāragri, jo sabiedrība tam neesot gatava: “Ja ir brīva piekļuve mūsu pagalmam, es beigās nesaprotu, par ko mēs maksājam? Tāpat jau atkritumu izvešana nemitīgi sadārdzinās, pēdējo 3 gadu laikā cenas ir tikai augušas. Tagad vēl mums ir jāmaksā par to, ka citi cilvēki neprot šķirot. Tad kāda vispār jēga no bioloģisko atkritumu dalīšanas?”
Elza savulaik kādu laiku dzīvojusi Vācijā, Berlīnē, kur cita starpā pievērsusi uzmanību arī sabiedrības attieksmei pret šādiem un līdzīgiem jautājumiem. Tagad viņai ir ar ko salīdzināt un ir skaidrs, uz ko mums arī Latvijā vajadzētu tiekties.
“Berlīnē mājas pagalmā bija aptuveni 10 šķirošanas tvertnes. Nedod Dievs, ja kāds kaimiņš kaut ko iemet nepareizajā! Citi uzreiz pa logu aizrāda, iet pagalmā un skaidro. Arī svešie tur piekļūt nevarēja. Līdzīgi ar telefona izmantošanu, braucot pie stūres. Jau toreiz, ja kāds uz ielas pamanīja citu runājam pa telefonu, signalizēja, klauvēja pie loga, lūdza pārtraukt to darīt. Tāda ir Rietumeiropas sabiedrība, kurā cilvēki uzvedas atbildīgāk, viens otru pieskata. Mēs laikam esam kaut kāds mežoņu bars, no kura kāds cenšas uztaisīt intelektuāļus. Ir jāsāk ar audzināšanu – bērnudārzā, skolā, ģimenē.”
Elza saka, ka vēl apdomās, vai turpināt šķirot bioloģiskos atkritumus. “Neredzu jēgu! Turpinu cītīgi šķirot plastmasu, papīru, stiklu, bet bioloģiskos atkritumus nezinu, vai vēl šķirošu…Atkal bija vilšanās…Kādu brīdi nešķiroju mizas, tad nolēmu, labi, vēlreiz papūlēšos! Kad pēc pusdienu gatavošanas sašķirotās kartupeļu mizas iebēru brūnajā atkritumu konteinerā, skats tagad – ziemā – bija tāds pats kā pērn vasarā – pilns ar plastmasas maisiņiem un visādām bundžām kopā ar mizām…Sakiet, kādēļ lai es šķirotu, tērējot savu laiku un enerģiju?!”
Tomēr Elza piebilda, ka ļoti gaidīs, lai arī līdzcilvēki ar laiku izprot, cik svarīgi ir šķirot un izmest atkritumus tur, kur tas norādīts, nevis kā pagadās.
