Esam mazliet greizsirdīgi. Saruna ar igauņu dzejnieci, rakstnieci un tulkotāju Ketlinu Kaldmā 0
Kā visiem padomju bērniem, skolā viņai obligāti bija jāmācās krievu valoda. Daudzi klasesbiedri to nedarīja, taču viņas mamma paskaidroja, ka ceļot iespējams tikai pa Padomju Savienību un, apgūstot krievu valodu, varēs saprasties ar ļaudīm visā tās teritorijā. Tagad igauņu dzejniece, rakstniece un tulkotāja, Igaunijas PEN kluba vadītāja un starptautiskā PEN kluba sekretāre KETLINA KALDMĀ tulko grāmatas no piecām valodām un saka – katra valoda ir durvis uz citu pasauli, cita veida domāšanu, atšķirīgu kultūru.
Pašas Ketlinas Kaldmā grāmatas izdotas gan angļu, somu, latviešu un krievu valodā, gan arī tulkotas spāņu, islandiešu un arābu mēlē. Viņa ir arī viena no literārajiem aģentiem, kas rūpējas, lai igauņu rakstnieku grāmatas tiktu tulkotas citās valodās, tādējādi viņai ir plašs skatījums gan uz igauņu literatūru, gan norisēm pasaules rakstniecībā kopumā. Vasaras sākumā, stāstot par savu grāmatu “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, Ketlina Kaldmā viesojās Latvijā.
– Latviešu literatūrā bērnības atmiņu žanrs ir ļoti spēcīgs. Kādēļ jūs izlēmāt rakstīt grāmatu par savu bērnību?
K. Kaldmā: – Mana meita – viņai tagad ir 27 gadi – bērnībā vienmēr gribēja zināt, ko es darīju savā bērnībā, un, kad stāstīju, vienmēr teica: “Mamma, tev jāuzraksta par to grāmata!” Turklāt Igaunijā nav īpaši daudz grāmatu par bērnību padomju laikā. Ir pat tāda kā kustība – aizmirsīsim par PSRS. Man tas neliekas pareizi, jo vairāk nekā 50 gadi pavadīti Padomju Savienībā, un mēs nevaram izlikties, ka bija 1940. gads un uzreiz pēc tam – 1991. gads, tas nozīmētu būtiski manipulēt ar atmiņu. Tāpēc rakstīju grāmatu par bērnību Padomju Savienībā, taču tā nav par PSRS, tajā svarīgākie ir bērni, viņu dzīve un piedzīvojumi, un padomju gadi ir tikai fons.
– Taču daži stāsti ir patiesi…
– Jā.
– Par to, kā ar vecām olām apmētājāt kaimiņu māju?
– Jā (smejas).
– Jums tiešām nepatika tie zēni?
– Jā, viņi par mums reizēm teica patiešām nejaukas lietas, tādēļ mums viņi īpaši nepatika. Tagad, kad esam pieauguši, viss kārtībā (smejas). Bet, protams, ja tu rudenī, kad nobirušas lapas, atrodi lielu vistas ligzdu, pilnu ar olām, rodas jautājums, ko ar tām darīt. Man šķiet, tas būtu labs radošās rakstniecības uzdevums bērniem – tu atrodi simt olas un nezini, vai tās ēdamas vai ne…
– Šķiet, ka Igaunijā rakstniekiem, vismaz jūsu paaudzei, piemīt laba melnā humora izjūta, un jūs to liekat lietā arī bērnu grāmatās. Pirms vairākiem gadiem Latvijā asas diskusijas vecāku starpā izraisīja Andrusa Kivirehka grāmata “Kaka un pavasaris”, jo “par tādām lietām taču nav jāraksta”…
– Igaunijā manu grāmatu mīl gan bērni, gan pieaugušie, un zinu, ka tā ir arī daudziem igauņiem, kuri dzīvo ārzemēs, jo ir tik maz grāmatu par mūsu, padomju laikā augušo, bērnību. Jā, domāju, mums ir šī melnā humora svītra. Andruss Kivirehks, Pireta Rauda, kuru grāmatas tulkotas latviski – viņi ir ļoti populāri igauņu vidū, protams, katram humora izjūta atšķiras, un arī man patīk pajokot. Reizēm, kad rakstu, pati pie sevis smejos (smejas).
Bet ar Andrusa grāmatas “Kaka un pavasaris” ienākšanu Latvijā pati esmu ļoti cieši saistīta, jo strādāju ar viņa grāmatas tiesību pārdošanu. Ir valstis, kurās “Kaka un pavasaris” nav izdota tieši titulstāsta dēļ, kaut gan Andruss atļāvis to izlaist un mainīt grāmatas nosaukumu. Ir izdevēji, kuri jautā – kā jūs to domājat, “Kaka un pavasaris”? Hmmm… Bet, piemēram, Krievijas izdevēji Londonas grāmatu tirgū paši nāca pie mums un teica – kāda brīnišķīga grāmata, vai varam to nopirkt? Man liekas, tas ir arī ļoti labi bērniem, jo viņi redz, ka stāstus var rakstīt pilnīgi par visu.
– Darbojaties gan Igaunijas, gan starptautiskajā PEN klubā. Kā no šīs organizācijas puses izskatās, – vai pasaulē neiestājas jauna veida cenzūra? Pavisam nesen lasīju, ka Spānijas skolās no bibliotēkām izņems aptuveni simt klasikas darbus, ieskaitot pasaku “Sarkangalvīte un vilks”, tāpat jau pirms vairākiem gadiem Zviedrijā aicināja pārrakstīt Astridas Lindgrēnes “Pepiju Garzeķi” rasistisku elementu dēļ. Vairāki autori saņēmuši pārmetumus par tēliem savos darbos…
– Runa, domāju, ir par politkorektumu. Cik zinu, Pepijai Zviedrijā jaunākajos izdevumos izmainīja tēva nodarbošanos, ja atceraties, Lind-grēnei viņš bija nēģeru karalis Kurrekurredutas salā. Tāpat PEN klubā esam informēti par cīņu pret noteiktām grāmatām Katalonijā – tas ir feministu dienaskārtībā. Ir uzskats, ka nav pareizs veids, kā meitenes šajās grāmatās tiek attēlotas – starp citu, tieši domājot par to, manā grāmatā vadošie tēli reizēm ir zēni, reizēm meitenes, lai visi būtu vienlīdzīgi. Taču es to vienmēr nenosaku, pats stāsts prasa noteiktu galveno tēlu.
Šādas nostādnes ir tiešām satraucošas, jo reizēm centieni pēc politkorektuma iet ļoti tālu. Piemēram, “PEN International” prezidentes Dženiferas Klementas jaunākā grāmata ir par trūcīgu meiteni, kura dzīvo mašīnā ASV. Pati rakstniece ir vidusšķiras sieviete, baltā, dzīvo Meksikā, un viņai pārmeta, ka viņa nedrīkst rakstīt par trūcīgu amerikāņu meiteni, jo viņai nav tādas pieredzes. Bet mums taču ir iztēle!
– Vai šie jautājumi ir arī “PEN International” dienaskārtībā?
– Esam par tiem runājuši, un tie noteikti ir dienaskārtībā, taču ir daudz nozīmīgāku jautājumu – piemēram, rakstnieku un žurnālistu slepkavības, tādēļ tie nav priekšplānā.
– Igaunija vienmēr bijusi mazliet priekšā ar autortiesību pārdošanu ārzemju izdevējiem. Vai arī jūs jūtat “Londonas efektu”?
– Jā, noteikti, Baltijas valstu kā viesu valsts statusam bijis ļoti labs iespaids uz igauņu grāmatu izdošanu ārzemēs. Angļu valoda šajā jomā ir visnozīmīgākā, jo tā, protams, ir pasaules lingua franca. Ja Lielbritānijas izdevējs pietiekami uzticas grāmatai, lai to izdotu, tas izsauc ķēdes reakciju – tas vairs nav mazas valsts maza izdevēja untums, bet gan – ahā, kāds šo grāmatu pamanījis!
Latvija Londonas grāmatu tirgū un arī pēc tā paveikusi lielisku darbu, ļoti spēcīgi sevi pieteikusi grāmatu tiesību pārdošanā, īpaši bērnu grāmatu jomā.
– Mēs sākām no zemāka pakāpiena nekā Igaunija.
– Jā, bet tas nozīmē, ka jūs paveicāt lielāku lēcienu. Introvertu kampaņa – to zina ikviens grāmatnieku aprindās, tā ir spoža ideja; mēs, igauņi, bet it īpaši somi, esam mazliet greizsirdīgi. Kā jūs to domājat, latvieši ir introverti? Mēs esam īstie introverti! (Smejas.) Man sagādā milzīgu prieku, ka šī kampaņa joprojām turpinās.
– Kuri šobrīd ir visvairāk tulkotie igauņi rakstnieki? Kādu laiku tas bija Jāns Kross…
– Domāju, šobrīd visvairāk tiek tulkotas Piretas Raudas grāmatas, tāpat daudz tulkotas Andrusa Kivirehka grāmatas gan bērniem, gan pieaugušajiem, Piretas vecākā brāļa Reina Rauda grāmatas pieaugušajiem. Bet, ja runā par dzeju, tad laikam Jiri Talvets un es, mums izdots visvairāk krājumu. Bet, arī pateicoties Londonas grāmatu tirgum, tagad ir vienmērīgāks sadalījums.
Man prieks, ka tagad nostiprinājusies sieviešu rakstītā proza. Igaunijā rakstnieces sievietes sāka rakstīt vēlāk nekā kolēģi vīrieši, jo 20. gadsimta 90. gadi bija diezgan smagi, īpaši, ja bija bērni. Galvenās raizes bija par to, kā izdzīvot, kā uzturēt ģimeni. Rakstīt varēja sākt, kad bērni bija izauguši. Ilgāku laiku manas paaudzes rakstnieču praktiski nebija, tagad kādas piecas esam. Taču labā ziņa, ka raksta jaunās meitenes, un raksta labi.
Mazliet bīstami man šķiet tas, ka arvien vairāk lasītāju izvēlas grāmatas angļu valodā. To reizēm redzu kritikās un recenzijās – jaunās grāmatas cenšas kritizēt it kā saistībā ar igauņu literatūru, bet visi teorētiskie avoti nāk no angļu valodā rakstītiem darbiem.
– Jā, arī latviešu valodas skolotāji satraucas par lielo angļu valodas ietekmi uz jauniešu dzimtās valodas zināšanām.
– Igaunijā ir līdzīgi. Daudzi cilvēki nelasa igauniski vai arī lasa pārsvarā ziņas, un portālos ziņas bieži tulkotas sliktā igauņu valodā – tur strādā jauni reportieri, kuriem nav bijis nekādas apmācības tulkošanā. Vislielākais satraukums ir par sintaksi. Esmu pati apmācījusi jaunos tulkotājus, un viņi tulko vārdu pa vārdam, esmu arī runājusi ar skolotājiem – tā it kā ir igauņu valoda, bet ar angļu sintaksi. Domāju, skolu programmās vajadzētu ierakstīt tulkošanas kursu – tas palīdzētu izprast atšķirības starp valodām.
– Atgriežoties pie jūsu grāmatas, sacījāt, ka brīžiem smējāties, to rakstot. Kuras vietas grāmatā jums pašai patīk vislabāk?
– Laikam tas, ka grāmata sākas no mazumiņa, un tad notikumi izaug arvien lielāki. Viena lieta, ko tiešām izbaudīju, teiksim, olu mešanas stāstā, bija profesionālie knifi – kā to sadalīt, kā sižetu padarīt interesantu lasītājam, lai gribētos sekot no vienas sadaļas uz nākamo. Jāsaka, te esmu mācījusies no labākajiem. Igaunijā nav radošās rakstniecības kursu, bet Somijā lielākā daļa izcilo rakstnieku studējuši radošo rakstniecību vai arī apmeklējuši drāmas kursus un turpina rakstīt ne tikai lugas, bet arī romānus. Man ir bijusi privilēģija viņus tulkot, un, to darot, es ik pa brīdim domāju: “Ahā, tad tā tu to panāc!” Jo tulkotājam jāiet cauri katram vārdam, teikumam, un tas palīdz saprast, kā veidot kāpinājumu, lai lasītājs nevarētu atrauties. Šajā grāmatā to darīju pati, un man tas ļoti patika.
– Vai meita, grāmatas iedvesmotāja, to izlasīja?
– Jā, viņa parasti ir mana pirmā lasītāja. Un, tā kā šīs grāmatas darbība notiek Padomju Savienībā, viņa bija indikators, vai to sapratīs jauni un ārzemju lasītāji, jo mana paaudze, protams, to laiku atceras.
– Un ko viņa teica?
– Viņai patika. Tagad rakstu turpinājumu, kur Lī ir 13 gadi.
– Turpinājumus bērnu grāmatām rakstīt parasti grūtāk.
– Taisnība, taču es gribu rakstīt šim vecumam, jo Igaunijā ir daudz grāmatu pavisam maziem bērniem, un tad ir laba literatūra jauniešiem no 15 gadiem, bet bērni no desmit līdz 15 gadiem ir it kā palaisti garām, viņiem iznāk tikai viena vai divas oriģinālliteratūras grāmatas gadā.
