Uldis Šmits: Latvijas amatpersonu izteikumi un pat ārpolitiskie dokumenti bija ilūziju caurstrāvoti 11
Tā secinājis Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, piedalīdamies ASV rīkotā diskusijā par drošību Baltijas reģionā. Proti, “mūsu, rietumvalstu, lielākā kļūda” bijusi tā, ka “esam vērtējuši Krieviju pēc saviem standartiem” un “ticējām, ka Krievijā notiek pozitīvas pārmaiņas”.
Būtu vietā ar mazu ironijas devu piemetināt – kurš ticēja, bet kurš neticēja. Gan jāatzīst, ka ministrs Vējonis mūsu valdībā, šķiet, ir pirmais, kas uzņēmis tik paškritisku toni. Protams, paškritika nav pašmērķis. Galvenais būtu valsts interesēm atbilstoša politika laikā, kad Krievija “kļuvusi par ilgtermiņa problēmu”. Bet reizēm iezogas šaubas par mūsu apņēmību tādu īstenot.
Patiesībā nevarēja neredzēt, “ka Krievija attīstās, balstoties vienīgi uz savu ideoloģiju” un ka šī ideoloģija turklāt ir vērsta pret Rietumiem, bet īpaši pret Baltijas valstīm. Vismaz Igaunija un Lietuva to saskatīja un arī par to neklusēja. Savukārt Latvijas amatpersonu izteikumi un pat ārpolitiskie dokumenti bija ilūziju caurstrāvoti. Lai gan Tallinas un Viļņas rīcībā esošā informācija diez vai būtiski atšķīrās no Rīgā ienākošās. Visiem pieejami bija arī publiskie avoti – prese, Krievijas neatkarīgo un Kremlim tuvo analītiķu darbi, kur varēja iepazīt visas tās pašas tendences, kas tika izklāstītas Latvijas drošības dienestu ziņojumu pieejamajās sadaļās. Iespējams, tur nereti lietotais jēdziens “maigā vara” radīja iemidzinošu iespaidu, tomēr nevajadzēja būt sevišķi apķērīgam, lai, piemēram, manītu, ka “jau kopš 2006. vai 2008. gada” Latvija ir ievilkta informatīvajā karā, kā pērn apgalvoja bijušais SAB šefs Jānis Kažociņš. Taču vairāki varas gaiteņos pieņemtie lēmumi īsti neliecināja par stāvokļa izpratni, tāpēc grūti pateikt, ciktāl šajos jautājumos iedziļinājās ar drošību un ārlietām saistītās amatpersonas un atbildīgie ierēdņi valdībā, attiecīgajās Saeimas komisijās un Rīgas pilī. Tomēr, liekas, pareizāk būtu teikt nevis “esam kļūdījušies”, bet esam pievēruši acis vai iztēlojuši vēlamo par esošo. Atsevišķu ietekmīgu cilvēku un grupu interesēs vai arī, tā sakot, zināmu ārēju faktoru iespaidā. Varbūt vairāk uzzināsim, kad kāds Eiropas un Latvijas politisko virtuvju labs pārzinātājs, piemēram, ārlietu ministrs Rinkēvičs, sadomās sekot Zatlera paraugam un ķerties pie memuāru rakstīšanas. Lai detalizētāk pastāstītu, kur bija pazudušas vai kāpēc netika ņemtas vērā mūsu daudzinātās “ekspertīzes” spējas un zināšanas, ko paši sev piedēvējam, par norisēm pēcpadomju telpā.
Arī ne visi tagadējie “augšās” pieņemtie drošību skarošie lēmumi ir pienācīgi izskaidroti, un valstij lojālais tā sauktais vienkāršais pilsonis mēdz uzdot – varas skatījumā – muļķīgus jautājumus. Piemēram, kādu apsvērumu dēļ nupat tika atjaunota apraides licence Pirmajam Baltijas kanālam, vai NEPLP bija juridiski spiesta to darīt un vai izvirzīja kaut kādus nosacījumus. Lojālais pilsonis gluži labi apzinās, ka Latvija nav diktatūra un nejaucas mediju redakcionālajā politikā, bet viņam nešķiet, ka tas pieļauj nerēķināšanos ar politisko situāciju vispār, automātiski piešķirot vai pagarinot licences jebkādam Baltijas telpas “apraidītājam”. Visaptveroša skatījuma trūkums ir izpaudies ne reizi vien. Pagājušajā gadā vienā no Ukrainas kara asiņainākajiem posmiem (kad Rīga nobloķēja Krievijas dzelzceļa bosa Jakuņina iekļaušanu ES sankciju sarakstā) satiksmes ministrs Anrijs Matīss televīzijā pavēstīja, ka viņa vadītajā ministrijā politiskos apsvērumus neviens nevērtē. Bet, kā zināms, ja jūs nenodarbojaties ar politiku, tad politika nodarbojas ar jums. Šajā gadījumā tā ir Maskavas politika, kas cītīgi nodarbojas ar Latvijas transporta nozari, informācijas telpu un vēl daudz ko. Tikmēr mūsu kļūdu labojums ir ieildzis.
