“Esam Karlam ierīkojuši istabu, pasūtīju barošanas krēslu, savu šķīvīti, karoti…” Zviedrijā dzīvojošā Katrīna no sirds cer atgūt savu dēlu
0
Novembra beigās LA.LV publicētais raksts par kādas ģimenes bēgšanu no Zviedrijas izpelnījās plašu rezonansi sabiedrībā. Pēc tā publicēšanas esmu saņēmusi vēl vairākus stāstus, katrā no tiem ir savas nianses, taču vienojošais faktors ir cīņa par latviešu bērniem.
Publicēšanas vērta šķiet arī Katrīnas pieredze Zviedrijā. Viņas bērns šobrīd nav pie viņas, par ko mammai sāp sirds, nav arī pagaidām droši zināms, vai bērnu izdosies atgūt. Bet nu par visu pēc kārtas!
Uz Zviedriju, lai paliktu kopā
Katrīna ar savu nu jau bijušo vīru uz Zviedriju pārcēlās pirms nepilniem diviem gadiem. Vīrietis jau iepriekš bija strādājis Zviedrijā, tāpēc paziņas aicināja uz turieni. Katrīna tobrīd bija astotajā grūtniecības mēnesī. Viņa nolēma doties līdzi vīram, jo pati ir augusi tikai ar mammu, kamēr tētis strādāja ārzemēs un viņu varēja satikt vien reizi gadā. Savam bērnam ko tādu viņa nenovēlēja, tāpēc lēmums pieņemts ātri.
Zviedrijā piedzimis arī dēliņš Karls. Tiesa gan, dzemdības bija smagas un arī pēc tām neesot klājies vieglāk. Jauno māmiņu skārusi pēcdzemdību depresija. Fakts, ka jaunais tētis strādā no tumsas līdz tumsai arī īsti neesot palīdzējis, līdz ar to dēliņa ienākšana ģimenē nebija vien sajūsmas un dievišķu emociju pārpilns brīdis. Katrīna neslēpj, ka mātes jūtas viņā dzimušas palēnām.
Grūtības
Bērna tēvs ne tikai daudz strādājis: “Mans toreizējais vīrs lietoja narkotikas, mēdza kļūt agresīvs gan pret mani, gan bērnu. Tobrīd īsti nevarēju no tā paglābties. Ja nebija naudas jaunai narkotiku devai, kļuva nikns.”
Vienā brīdī sākusies neveiksmju virkne. Jaunajai ģimenei nācies izvākties no esošā mājokļa, jo īpašnieks nolēmis pārtraukt īres līgumu, tāpēc uz laiku nolēmuši patverties pie draugiem, turpat Stokholmā. Līdz vienā brīdī sākušies konflikti ar draugiem, kā rezultātā draugi jauno ģimeni nosūdzējuši sociālajam dienestam.
Sūdzībā norādīts, ka bērns netiek barots, kas gan neatbilstot patiesībai, jo Katrīna saka, ka bijušas grūtības ar dzīvesvietu, taču bērns vienmēr ticis pabarots, par viņu sieviete rūpējusies. Jā, tas ir bijis grūts laiks, kad “sabrukuši” ģimenes pamati.
“Uzreiz pēc draugu paziņojuma mums pakaļ atbrauca sociālais dienests uz aizveda uz iestādi, jo Zviedrijā sauc par Bromstensgården. Pēc būtības tā ir vieta, kur īslaicīgi izturas ģimenes, kuru situācija tiek izvērtēta. Uz mums tur skatījās nemitīgi – no rīta vēl nebiju atvērusi acis, kad jau personāls bija istabiņā un uzmanīgi vēroja, kā aprūpēšu bērnu, cikos viņu pabarošu. Neslēpšu, ka viņi dzirdēja arī manas nesaskaņas ar vīru. Vēlāk gan atzinumā mums tika piešūts arī tas, kas nemaz nebija,” stāsta Katrīna.
Bērns tiek atņemts
Četras dienas ģimene nodzīvojusi izmeklēšanas centrā, taču piektajā saņēmuši paziņojumu, ka mazais Karls tiek izņemts no ģimenes. Tobrīd viņam bija vien astoņi mēneši. Šobrīd vienīgais, ko Katrīna uzzina par savu dēlu, ir tas, kā viņš aug un mainās, jo reizi pa reizei sociālais dienests atsūtot fotogrāfijas.
Mazliet pat apstulbstu, dzirdot Katrīnu sakām: “Tagad domāju, ka varbūt bija pat labi, ka tobrīd tā notika. Tajā brīdī bija par daudz neskaidrību mums visiem. Ja bērns būtu palicis ar mums, es nezinu, kā viss būtu noticis, jo mums bija patiešām smagi. Kur dzīvot nebija. Bet tagad viss ir mainījies!”
Kopš dēliņa atņemšanas Katrīnai daudz ko savā dzīvē ir izdevies sakārtot. Viņa izšķīrusies no tābrīža vīra arī oficiāli, pilnībā aizbēgot no vardarbības. Izdevies arī atrast jaunu mīlestību – latviešu vīrieti, kurš, kā izklausās, sievietei parāda, ka var dzīvot arī labāk.
Kas tālāk?
Katrīna šobrīd ir stāvoklī. Dzīve ir sakārtojusies, ir kur dzīvot. Viņa ir apņēmusies atgūt Karlu, jo ļoti pietrūkst dēliņa: “Kad viņu atņēma, man bija sajūta, ka kāds atnāk atņem daļu no manis. Sāpes bija milzīgas. Tagad tās ir mazinājušās, tā vietā nākusi vēlme atgūt bērnu.”
Pēc bērna atņemšanas notikušas jau vairākas tiesas sēdes. To ietvaros tiesas rīcībā nonākuši arī materiāli, kas apstiprina, ka tēvs pret bērnu ir bijis vardarbīgs, taču tā visa ir pagātne. Šobrīd Katrīna ir apņēmusies dzīvot tālāk un labāk.
“Tagadējie apstākļi mums ir pavisam citādi, varu pat teikt, ka ideāli. Dzīvojam privātmājā, ir savs auto, pagalms, līdzekļu ikdienas dzīvošanai pietiek. Esam pat Karlam ierīkojuši istabu, kurā viņu gaida gultiņa, drēbju skapis un viss vajadzīgais. Pasūtīju barošanas krēslu, savu šķīvīti, karoti, dakšiņu – visu, kas viengadniekam nepieciešams. Bet pagaidām bērnu man neatdod, lai gan solīja, ka to darīs. Man ir bail. Par to, ka varu Karlu nesatikt. Taču ļoti stipri ceru, ka viss mums izdosies,” emocijās dalās Katrīna.
Svarīgi atcerēties
Ko mēs gribam pateikt ar šo rakstu sēriju? Esiet uzmanīgi! Esiet neatlaidīgi, aizstāvot savus bērnus. Pirms pieņemiet lēmumu pārcelties uz dzīvi citā valstī, noskaidrojiet iespējamos riskus.
Kā iepriekš portālam LA.LV komentēja Tieslietu ministrija: “Atgādinām, ka pirms pārcelšanās uz attiecīgo valsti ar bērniem, vecākiem ir svarīgi iepazīties ar attiecīgās ārvalsts tiesību aktiem un normām, kas attiecas uz bērnu aprūpi un viņa tiesībām un pienākumiem. Tieslietu ministrijas tīmekļa vietnē pieejamas vadlīnijas, kurās sniegti padomi vecākiem ar bērniem vai bērnu aprūpētājiem, kā veicināt bērna labklājību un audzināt bērnu atbilstoši citas valsts prasībām un normām.”
