“Mēs esam daudz izturīgāki, nekā šķiet.” Intervija ar “Mazo ģēniju akadēmijas” vadītāju un dizaineri Dainu Gāgu-Ēķi 2
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Šajā pavasarī trešo sezonu piedzīvo izglītojošs un izklaidējošs raidījums mazajiem skatītājiem “Mazo ģēniju akadēmija”, kas šobrīd skatāms jaunajā izklaides platformā “Tet+” – tas ir raidījuma vadītājas un veidotājas, dizaineres, skolotājas, pasniedzējas un mammas Dainas Gāgas-Ēķes lolojums.
Daina atzīst, viņa ir cilvēks, kurš nemitīgi vēlas būt kustībā, neapstājoties pie sasniegtā, bet viņas sirdslieta ir dizaina un mākslas pasaules atklāšana bērniem un jauniešiem.
“Mani iedvesmo bērni un viņu jautājumi,” saka Daina, atzīstot – šis ir laiks, kas mūs visus norūda.
Daina Gāga-Ēķe ir dizainere, bērnu grāmatas “Gribu būt dizainers” autore, vada raidījumu “Mazo ģēniju akadēmija” kopā ar meitu Felicitu, veido raidījumu “Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē”, vada dizaina un tehnoloģiju programmu Siguldas pilsētas vidusskolā, kā arī strādā programmā “Skola 2030”, kur top eksāmeni padziļinātajam kursam “Dizains un tehnoloģijas”, reizē pasniedzot Kultūras akadēmijā un Rīgas Tehniskajā universitātē, bet ikdienā ir mamma divām meitām un dēlam.
Daina pasmaida – pēc aiziešanas no Kultūras koledžas nodaļas vadītājas amata sadalījusi “savu darba lauku mazos gabaliņos”.
“Katru nedēļas dienu pievēršos kam citam. Sākumā šķita, tas ir taisnākais ceļš uz prātā sajukšanu, bet tad izrādījās, ka mani tas ļoti aizrauj. Kopējā bilde veidojas interesantāka, darbi viens otru papildina, un nu jau sāku to izbaudīt,” saka Daina.
Tomēr viss vairāk vai mazāk ir par un ap dizainu. Kas ir šis dizaina vilinājums?
Kultūras akadēmijā pasniedzu dizaina pamatus, un priecājos, ka tas pašai ļauj apdomāt šo jautājumu. Kopš pagājušā gadsimta sākuma dizainu uzskata par zinātni, taču mani tas saista kā filozofija, domāšanas veids.
Tu skaties, kā vari veidot vienu vai otru lietu, papildināt to. Tas ir ļoti iedvesmojoši. Šobrīd, attīstoties jaunām tehnoloģijām, tieši uz dizainu liek lielas cerības, domājot par mūsu planētas izglābšanu. Ikdienā, protams, tas nav tik globāli – tu atrisini apģērba, interjera vai grāmatas dizainu, izveido kādu logotipu.
Taču arī tajā tu saliec iekšā daudzpusīgu domu, informāciju. Bez dizaina nav iedomājams sociums. Dizains raksturo mūs kā sabiedrību kopumā un katru indivīdu atsevišķi.
Dizains būtiski ietekmē mūsu vizuālo uztveri. Šobrīd pandēmijas laiks iedod impulsu padomāt par lietām, par kurām vajadzēja padomāt jau agrāk.
Piemēram, par ierasto sabiedriskā transporta dizainu, kurā ierasts, ka piespiedu kārtā sēžam blakus svešiniekiem, kaut to īsti nevēlamies.
Dizains nav tikai glītas drēbes vai smalka virtuves iekārta…
Tas ir daudz vairāk. Tas ietver domāšanu, kādus materiālus izmantojam, ar kādu atbildības pakāpi kaut ko veidojam no jauna. Protams, mums ir vajadzīgas lietas, protams, dizainers grib nopelnīt, bet ir arī virsuzdevums – domāt plašāk, ilgtspējīgāk, gudrāk.
Un dizains attiecas uz pilnīgi visiem, visi ir iesaistīti. Covid-19 ierobežojumi lieliski to pierādīja. Mēs esam kļuvuši par lietu atkarīgajiem, cilvēkam ir grūti bez veikaliem un precēm.
Pilnīgi skaidrs, ka mūsdienu cilvēks vairs neatgriezīsies aci pret aci ar dabu, tehnoloģijas un dizaina inovācijas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Tāpēc mums jābūt izglītotiem un gudriem, lai spētu kontrolēt cilvēku radīto lietu ietekmi uz mūsu emocijām un dzīvi kopumā. Šo leiputriju radījis 20. gs. fenomens – dizaina un mārketinga monstrs, kas rausta mūs kā lellītes aiz striķīšiem, mēs pērkam lietas, kuras mums nav vajadzīgas, padarot paši sevi aizvien nelaimīgākus un planētu piesārņotāku.
Dizaina izglītība palīdzētu daudzas lietas sakārtot pa plauktiņiem un atgriezties pie tradīcijas, ka lietas ir paredzētas, lai tās kalpotu mums, nevis mēs tām.
Dizains ir mūsu vizuālais ietvars, un mums jāprot identificēt, ko mēs ar to vēlamies pateikt, kādi vēlamies būt. Lietotie priekšmeti, tehnoloģijas, galu galā apģērbs par mums vēsta ļoti daudz, tie esam mēs, mūsu attieksme pret dabu, pret cilvēci.
Tas ir praktiskais vēstījums nākamajām paaudzēm. Mēs taču vēlamies viņiem pavēstīt kaut ko vērtīgu.
Dizains jums pašai iet roku rokā ar izglītošanu. Šogad iznākusi grāmata “Gribu būt dizainers” mazajiem lasītājiem. Tajā apvienojušās maza dēla mammas, skolotājas un dizaineres lomas?
Noteikti mani iedvesmojuši arī pašas bērni un viņu jautājumi… Ko tu, mammu, tur pie datora klikšķinot, īsti dari? (smejas) Mēģināju skaidrot, kas tad ir dizainera profesija.
Man šķita svarīgi iedot bērnam impulsu, kādi tad vispār ir galvenie dizaina virzieni. Lai viņš var jau ar vērtējošāku skatu paskatīties uz to, kas notiek apkārt, uz to, ko viņš izvēlas, kāpēc izvēlas, iepazīt dažādus materiālus un objektus.
Bērni vispār ir dzimuši dizaineri – instinktīvi, no ļoti agrīna vecuma grib no klucīšiem uzcelt māju, no smiltīm izcept kūku, veidot kaut ko lietojamu. Arī šķietami nesaprotamie bērnu darinājumi būtībā ir imitācija kaut kam redzētam, lietotam.
Un te var bērnos ielikt domu, ka viss, kas mums apkārt, ir kāda cilvēka domas un mērķa radīts. Un mēs varam domāt arī par to, kas notiek ar mantām pēc to lietošanas, varam no bērnības audzināt empātiju ne tikai pret sunīti un kaķīti, bet planētu kopumā.
Man ir prieks, ka mūsu izglītības pamatsaturā ir dizains un tagad ir arī padziļināts dizaina kurss vidusskolā. Esmu pārliecināta, ka jāsāk ir ar bērniem, jo tad tas izvēršas pavisam citā gultnē, tu nevari vairs apstādināt procesu domāšanā.
Reizē atzīstu, ka mani pašu vienmēr ir saistījis izglītošanas faktors. Mācot citu, tu mācies, sakārto domas pats. “Gribu būt dizainers” man bija īsta skola. Bērnam nevajag teoriju, bet vajag saprast uzreiz.
Bet te bija jāatgriežas pie paša sākumā – paskatāmies apkārt… smiltīs pēdas, automātiski uzbur tēlus.
Kā gan tas iespējams? Kur sēžam, kādā telpā esam, kas mums ir mugurā.
Izglītība nav kaut kādu abstraktu zināšanu nodošana kādam, mani interesē parādīt ceļu, virzienu, nevis likt “iekalt” – daudzi 20. gadsimta pedagogi noliedz zubrīšanas vērtību, un dizains tam ir ļoti spilgts piemērs.
Jums tas kļuvis arī par iespēju pašizpausmei.
Noteikti. Tas ir ļoti svarīgi. Laikam jau tāpēc arī rakstīju grāmatu par nākotnes profesiju, jo dzīvē tā ir ļoti svarīga daļa.
Saviem bērniem saku, ka profesija, ko viņi izvēlēsies, nenoliedzami būs saistīta ar viņiem pašiem kā personībām, ar sava ceļa atrašanu. Un man ļoti patīk tas, ko esmu izvēlējusies. Grāmata, raidījumi – tas viss notiek tādā loģiskā secībā.
Jāvaicā, vai darboties televīzijā, kameru priekšā varbūt pamudināja vīrs (Andrejs Ēķis), pats būdams saistīts ar kino un televīziju?
Tieši pretēji. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas teica, ka varbūt nevajag. Apzināti nestrādājam kopā ar Andreju – nepiedalos viņa radošajā laukā, un viņš – manos projektos.
Protams, nevar teikt, ka televīzijā iepeldēju kā zivs ūdenī, bet, kad raidījumā ieeju tēlā, aizmirstu par kamerām. Man tas ir lielisks piedzīvojums, ko tiešām izbaudu.
Sākumā šķita, raidījuma ideja ir kaut kas neiespējams un sarežģīts, tomēr pirms tam biju šo lietu pētījusi, skatījusies, kas šajā jomā notiek Eiropā, pasaulē, tātad man jau bija bāze, izturēju konkursu.
Par raidījuma vadītāju gan esmu kļuvusi tikai Covid-19 apstākļu dēļ – visu vajadzēja realizēt mājsaimniecības ietvaros, un tā arī notika. Komunicēt un sarunāties ar bērniem man ir paticis vienmēr, cik sevi atceros, izrādās arī kameru priekšā varu īstenot savu iedzimto impulsu.
Raidījumu lieta mani ir aizrāvusi, un tagad digitālajā platformā “Tet” kopā ar izdevniecību “Droši un koši” un viņu grāmatiņām par Mazo Mulu esam izveidojuši pilotsēriju “Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē” – par to, kā bērns nokļūst gleznas pasaulē.
Mani ārkārtīgi aizrauj iespēja veidot vizuālus tēlus, mākslas pasaule – tas ir man! Vai es jebkad agrāk būt iedomājusies, ka es to varētu darīt? Nē, bet darot rodas pieredze.
Cik svarīgi ir saņemt atzinību no lasītājiem, skatītājiem?
Ļoti svarīgi. Tik aizkustinoši un mīļi sagaidīt bērnu un vecāku reakcijas. Gadās, pavisam nepazīstams bērns ar siltām acīm ilgi tevī raugās, un, izrādās, viņš lieliski pazīst skolotāju Dainu un kaķīti Žaku un citus dzīvnieciņus.
Tā ir sajūta no kosmosa!
Tu neredzi tos bērnus, kas skatās, un tos, kas lasa, un ir milzīgs aizkustinājums, ja uzzini, ka četrgadīgi bērni taisa piegrieztnes, plānojot veidot apģērbus, – tā ir vislielākā balva.
Kāda saikne ar bērniem ir šajā laikā, esot dizaina un tehnoloģiju skolotājai Siguldas pilsētas vidusskolā?
Protams, saikne ir nedroša, un tas, manuprāt, ir ļoti traumējoši visiem iesaistītajiem. Var uzlikt ierobežojumus, bet ir skaidrs, ka mēs to ietekmi izjutīsim un nopietni jūtam jau tagad.
Bērniem vidusskolas vecumā socializācija ir ārkārtīgi svarīga attīstībai un redzesloka paplašināšanai. Protams, onlainā mēs turpinām stundas un lekcijas, bet skolas un skolotāju galvenais uzdevums ir veidot kontaktu, komunikāciju.
Patiesībā skolotāji un pasniedzēji ir motivatori, iedvesmotāji, bet izdarīt to caur ekrānu ir diezgan sarežģīti. Nemaz nerunājot par to, ka skolēni šādā veidā būtu gatavi uztvert stundu – kāds visu nakti skatās televizoru, ir citas intereses, blakus darīšanas, bērns reizēm vispār atslēdz kameru, paliek gultā… Iznākums ir antimotivācija, zaudētāji ir visi.
Lielākas bažas, protams, par tiem, kuri ir sava ceļa sākumā. Tā patiesībā ir skolas iznīcināšana. Zināšanām nav nozīmes, ja neesi iedvesmots tās izmantot. Svarīgi ir redzēt, ko tu tālāk ar to darīsi.
Skolotāji un vecāki un paši skolēni, protams, dara, ko var. Meita mācās Rīgas Horeogrāfijas skolas 8. klasē, mājās pie sienas esam ierīkojuši spoguli un deju stangu, bet emociju apmaiņa ekrānā – tas nav vienkārši. Nerunājot par kultūras pasākumiem, teātri, koncertiem.
Covid laiks daudziem licis darīt dzīvi krāsaināku visai radoši. Kāds ir jūsu gadījums?
Bērniem ir svarīgi ievērot režīmu, rīkojam kopīgas pusdienas, brokastis, mājas kafejnīcu – rodas jaunas tradīcijas. Mums visiem ir svarīgi iet svaigā gaisā, kopā kaut kur aizbraukt.
Un, galvenais, parūpēties vienam par otru, aprunāties. Paraudzīties, vai kāds nav iekritis psiholoģiskā bedrē.
Reizēm šķiet, šis laiks tikai “jāpārcieš”, kaut kā eksistējot, un tūlīt, tūlīt viss atvērsies, bet tas visu sarežģī, jāsaņem sevi stingri rokās un jādzīvo šeit un tagad.
Ir jāturpina sevi barot – filmas, izrādes, grāmatas – jāturpina meklēt impulsi.
“Mazo ģēniju akadēmija” ir lielisks piemērs, ka arī mājsaimniecības apstākļos ir iespējams radīt un radoši izpausties ar pilnu jaudu.
Kur pašai smelties spēku, lai varētu rūpēties par citiem?
Covid laiks mani nav ielicis vakuumā – ļoti palīdz saplānota diena. Iedvesmu dod visi mani radošie projekti, gatavoju stundas Siguldas bērniem un studentiem.
Sagurums un depresija nav piemeklējuši varbūt tāpēc, ka jūtos atbildīga par tiem, kas dzīvo kopā ar mani. Nenoliegšu, drūmas domas šad tad piezogas. Protams, ir vajadzīgs laiks sev.
Tāpēc ļoti pietrūkst ceļojumu – ceļošana man vienmēr bijis laiks sev tādā palielākā devā. Pabaudīt, pastaigāt vienai, padomāt, nevis būt ritenī, kurā tikai jāripo uz priekšu.
Bet mēs visi šobrīd turamies un īstenībā – norūdāmies. Mēs esam daudz izturīgāki, nekā šķiet. Iemācāmies daudz ko jaunu. Šī ir iespēja apjaust, cik liela un forša ir ģimene, kas mājsēdē sanāk kopā pie galda.
Izrādās, mēs ne vienmēr protam būt tuvi ar saviem tuvajiem, neizjūtot diskomfortu, šis ir periods, kad domāt par to un laboties.
Kad šis laiks beigsies, mēs tomēr daudzas lietas atcerēsimies ar siltām un mīļām atmiņām, par to šaubu nav.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Kustība. Mīlestība. Miers.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez Andreja.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Katrs solis, kad paeju uz priekšu un redzu, ka varu būt savādāka, ir sasniegums. Pārkāpt sev pāri, ieraudzīt skaidrāk, neapstāties – tā ir mana narkotika, mans dzinulis.
Labākā izklaide?
Šajos laikos pietrūkst tāds super-spa ar miljons procedūrām. Un, protams, ceļošana!
