Esam frontes aizmugure. Saruna ar labdarības organizācijas “Ziedot.lv” vadītāju Rūtu Dimantu 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Esam kā frontes aizmugure – par labdarības organizācijas “Ziedot.lv” biroja ikdienas darbu kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā saka tās vadītāja Rūta Dimanta. Slodze pieaugusi vairākkārtīgi, bet šeit neviens nesūdzas, jo svarīgāk par visu neaizmirst atskaites punktu – mierīgas debesis virs galvas.
Biroja sarunu telpa kļuvusi par operatīvo Ukrainas atbalsta noliktavu, caur kuru iziet nelieli sūtījumi. Savu kārtu gaida latviešu–ukraiņu bilingvālās ābeces, kuras ar pašvaldību un labdarības organizācijas palīdzību dosies pie ukraiņu bērniem tepat Latvijā. Savukārt saiņi ar pretodu līdzekļiem un enerģijas batoniņiem aizceļos uz fronti. Vēl te ir ārzemju latviešu sūtījumi, skaidro Rūta Dimanta.
Kopš kara sākuma “Ziedot.lv” atvērtajā kontā Ukrainas cilvēkiem ziedojumu summa pārsniegusi desmit miljonus. Par šo naudu jānopērk nepieciešamās preces, jāsagādā transports, jānokārto tranzīta formalitātes, lai manta bez aizķeršanās nonāktu Ukrainā. Tik lielas summas līdz šim varēja pielīdzināt vairākiem organizācijas gada budžetiem kopā, tāpēc septiņām darbiniecēm ir ko norauties.
Jums jau te pašām ir darba pāri galvai, kāpēc vēl apņēmāties nogādāt līdz Ukrainas robežai automobiļus “Tvitera konvoja” komandā?
Izlasīju, ka trūkst šoferu. Ir tāds teiciens, kad kaut kas notiek: visi noskatījās un neviens neko nedarīja. Kāpēc mums jāgaida, ka kāds cits to darīs, mēs arī esam tie citi, tāpēc jābrauc. Otra lieta – gribēju izjust, ko dara “Tvitera konvoja” komanda un iejusties viņu ādā. Tas ir ļoti svarīgi, jo bieži vien arī mūsu ādā neiejūtas, jo liekas – kas tad mums, tikai jāpaskatās, cik saziedots, un jāpārsūta nauda tālāk, taču tā nav, jo tā jāpārvērš reālā palīdzībā un jebkurā brīdī jābūt gatavām paskaidrot, kur līdzekļi nonākuši. Lūgumi e-pastā no Ukrainas nāk katru dienu, pati briesmīgākā sajūta, ka visiem nevaram palīdzēt.
Kādas atziņas pēc brauciena?
Lielākās emocijas pārņēma brīdī, kad mašīnas nodevām Ukrainas pusei. Pieauguši vīrieši par atvestajiem busiņiem un džipiem priecājās kā mazi bērni, jo tie viņiem dos iespēju aizstāvēt savu zemi un tautu. Nebija jau viegli mērot tos tūkstoš kilometrus, bet mēs braucām kopā ar vīriem.
Viņi piekrita bez stīvēšanās?
Ja nav atbalsta no ģimenes, arī manas mammas un brāļa, šo darbu es nemaz nevarētu darīt.
Vecāki spriež, kā ar bērniem runāt par karu. Kā jūsu ģimenē tas notiek?
Jaunākā meita Madara reiz atnāca pie manis un teica – mammu, ja jūs atrodat Putinu, nesitiet viņu. Vaicāju – kāpēc? Pagaidiet mani! To viņa bija noskatījusies tiktokā un paķēra mani uz izbrīnu. Protams, bērniem ir bail no kara, mēs par to runājam, bet desmit gadu vecumā viņi daudz uzzina paši. Vecākie jau ir patstāvīgi studenti – meita Annija Anglijā mācās ekonomiku, dēls Dāvis – inženierzinātnes Rīgas Tehniskajā universitātē.
Ukraina palīdz mums pašiem savu māju attīrīt no padomju okupācijas laika sārņiem. Biju pozitīvi pārsteigta par “Ziedot.lv” kontu pieminekļa nojaukšanai Uzvaras parkā, kas parādījās vienu dienu agrāk, nekā Saeima atcēla juridiskos šķēršļus monumenta aizvākšanai, un kur pusotra mēneša laikā tika saziedoti gandrīz 270 tūkstoši eiro. Kā tas tapa?
Ar kolēģēm jau sen par to runājām, bet kopš kara sākuma bija pilnīgi skaidrs, ka šajā lietā ir jārīkojas. Uzrunāju diezgan daudzus politiķus, bet neviens neteica – jā, Rūta, darām! Bija visādas atbildes – laba ideja, bet tas līgums ar Krieviju; vai tagad ir īstais brīdis un tamlīdzīgas. Un tikai Velta Čebotarenoka [4. maija deklarācijas kluba prezidente] ierosinājumu atbalstīja. Tekstu savā telefonā rakstīju pārpildītā lidostā uz grīdas, gaidot lidmašīnu, kas kavējās, un nosūtīju to Veltai.
Tas bija lēmums, par kuru saproti – kurš tad cits, ja ne mēs, taču vajadzēja arī turpinājumu, tāpēc mūsu ziedojumu konts bija kā spiediens, lai pieminekli nojauktu. Kad dzirdu runas no Rīgas domes Pieminekļu padomes par kaut kādu vērtību, un Gunārs Nāgels [Rīgas pieminekļu aģentūras direktors] spriež, ka to vajag pārdēvēt, man slikti kļūst. Katru gadu, kad tā sauktā piektā kolonna tur pulcējas, tas ir sāpīgi un iedzeļ. Tā ir politiska akcija un ņirgāšanās par mūsu vēsturi.
Un viena daļa joprojām stāv Krievijas pusē un Latvijas palīdzību Ukrainai nemaz neatbalsta. Vai saņemat protestus?
Nesen pie mums bija atnācis kāds agresīvi noskaņots kungs un paziņoja, ka viņam latviešu ziedojumus nevajag, viņš tos gaida no krieviem. Saņemam daudz agresijas, ka palīdzam ukraiņiem, un tie ir reāli cilvēki. Tiem, kas agresīvi draud Latvijai, ukraiņus sauc par nacistiem, piefiksējam tālruņa numurus un nododam policijai. Mums jābūt uzmanīgiem, jāredz zagļi, varmākas un nacionālā naida kurinātāji.
Kas liekas sāpīgi, ka Daugavpilī, kad nozaga Ukrainas karogu no balkona, policija to kvalificēja kā zādzību mantkārīgos nolūkos. Vai tiešām viņi domā, ka kāds norauj Ukrainas karogu mantkārīgos nolūkos, lai izkārtu savās mājās? Skaidrs, ka tas bija naida noziegums, tāpēc sagaidu, ka publiskajā komunikācijā kā tāds tas tiek novērtēts un ne tikai vārdos, bet ar konkrētu rīcību, jo šie cilvēki, kas paši ir agresīvi, saprot spēku.
Tāpat kā gadījumā ar puisi, kuram Uzvaras parkā Rīgā vīrietis nepārprotami uzbruka tāpēc, ka ap pleciem bija Ukrainas karogs, izrāva to, sita jaunietim, bet par sodu dabūja tikai sabiedrisko darbu!
Hibrīdkara apstākļos pašiem jāpastāv par savu zemi. Ukraiņi ir parādījuši – ja paši cīnās, tad arī citi nāk palīgā. Kāpēc lai NATO karavīri no Kanādas vai citām valstīm brauktu mums palīgā, ja paši netiekam galā ar Ukrainas karoga rāvējiem?
Milzīgus līdzekļus Krievija iegulda kiberkarā, vai līdz jūsu birojam tas nav atnācis?
Pēc tam kad atvērām kontu okupācijas pieminekļa nojaukšanai, uzbruka arī mums – no dažādām pasaules valstīm pa nakti atnāca 80 miljoni pieprasījumu, kas ir milzīga masa. Gandrīz pusi dienas mūsu mājaslapa bija ciet. Un tad kāds atsūtīja paraugu no “Killnet”*, kur bija ievietota mērķtiecīga apmācība, kā uzbrukt “Ziedot.lv” lapai. IT speciālists skaidroja, ka katrs šāds pasākums izmaksā ap trīsdesmit līdz četrdesmit dolāru. Ar mums tas notika pirmo reizi, izveidojām citu sistēmu, arī tagad uzbrūk, bet vairs netiek klāt.
Vēl viena kara blakne ir energoresursu cenu kāpums, kas jau tagad daudziem sit pa maku un nozīmē, ka būs vairāk palīdzības lūdzēju.
Vajadzēs daudz lielāku palīdzību ar pārtiku, un mēs jau gatavojamies šim laikam.
Kā jūs gatavojaties?
Mums ir ziedotāji, kuri vaicā, kā palīdzēt, un jau tagad sakām, lai novirza palīdzību pārtikai rudenī un varam veidot uzkrājumu. Iespējams, lūgsim viņiem ziedojumus šim mērķim novirzīt jau vasarā.
Kad būs augšā gan pārtikas, gan energoresursu cenas, var viegli iekrist populismā un egoismā – mums vajag lēto gāzi, beidziet karu, lai ukraiņi atsakās no Krievijas ieņemtajām teritorijām! Būs ļoti grūti, bet vienmēr vajag atcerēties atskaites punktu. Ar augstāku enerģijas cenu dzīve būs trūcīgāka, taču, ja valstī būs miers un dzīvosim bez riska, ka jebkurā vietā uz galvas var uzkrist raķete, tas taču ir daudz svarīgāk! Varam savilkt jostu, mājās būs pāris grādu vēsāks, bet debesis virs galvas būs mierīgas.
Vai ziedojumu apmērs nekrītas?
Varbūt pirmās divas nedēļas pēc kara sākuma iestājās šoks, bet pēc tam ziedojumu līmenis nav krities. Redzu, ka daudzi uzņēmumi ziedo gan Ukrainai, gan arī mūsu bērniem.
Vadāt arī rehabilitācijas centru “Poga”, kas ar “Ziedot.lv” biroju atrodas zem viena jumta. Kāpēc jums bija jāveido centrs?
Redzējām vecāku izmisumu, ka viņi Latvijā nevar atrast rehabilitāciju bērniem ar kustību traucējumiem, meklēja to ārzemēs, un radās jautājums, kāpēc kaut ko tādu nevar izveidot šeit. Ziedojumi, lai sūtītu bērnus rehabilitācijai uz ārvalstīm, ir milzīgi, un kāpēc lai tie nepaliktu Latvijas speciālistiem?
Vecākiem tas nāktu kā liels atvieglojums, jo ceļot uz citu valsti ar slimu bērnu ir ļoti grūti. Tā tapa ideja par vietu, kur bērnus un vecākus saprot un mīl, un šeit viņi jūtas gaidīti. Par ziedojumiem tas mums izdevās, un nu jau “Pogai” ir seši gadi. Šajā mājā esam trešo gadu, “Ziedot.lv” birojs aizņem trešo stāvu un šo sarunu telpu, pārējais – rehabilitācijas centra rīcībā, kura aprūpē ir ap piecsimt bērnu. Esam izveidojuši ko paliekošu.
Vai esat uzņēmušies sociālās palīdzības rūpes tāpēc, ka valsts ar to netiek galā?
Esmu izpētījusi, ka tā notiek visā pasaulē, nevienā valstī budžetā nav tik daudz resursu, lai varētu pilnībā apmaksāt rehabilitāciju . Labdarības uzdevums ir būt sazobē ar valsti un vilkt uz priekšu sociālās palīdzības sistēmu. Daudzas lietas, ko kādreiz maksājām no ziedojumiem, tagad ir iekļautas budžetā. Atceros, ka pirms desmit gadiem speciālās lēcas zīdainīšiem bija jāpērk pašiem, tagad tās apmaksā valsts. Arī digitālie dzirdes aparātiem bērniem ir uz valsts rēķina.
Ik gadu tiek rīkotas dažādas labdarības akcijas – gan bērniem, kuriem rehabilitācija vajadzīga visu mūžu, gan paliatīvās aprūpes pacientu atbalstam u. c. Vai tās palīdz iekustināt sociālās palīdzības sistēmu?
Lēni un nepietiekami. Visu laiku jābūt spiedienam. Ar ministrijām ir tāpat kā ģimenē ar mazu bērnu, kurš nevelk čības. Atgādini vienreiz, otrreiz, un kaut kādā brīdī viņš tās sāk vilkt. Ministrijās uz galda ir simts jautājumu, kuru vairāk pilinās, to ātrāk dzīs cauri, un tas aizies. Bērnu un onkoloģijas pacientu lobijs nav tik stiprs kā nozaru lobijs, kur ir kādas ekonomiskās intereses.
Ja pati nonāktu labklājības ministres krēslā…
Lai kļūtu par ministri vai deputāti, ir jāmācās valsts pārvaldība, makro un mikro ekonomika utt. Kad kādreiz kritizēju ministrus un viņi man teica – nāciet un dariet, atbildēju, ka neesmu šo amatu uzņēmusies, jo nav pārliecības, ka to varu izdarīt, bet viņi ir uzņēmušies, tātad jūtas pārliecināti par savām zināšanām. Ja tev nav smagā auto vadītāja tiesību, nevari to vadīt, bet dažkārt liekas, ka viņi to vada arī bez tiesībām. Katram jāzina savs mērogs, spējas, zināšanas, varēšana, kur darboties vislietderīgāk. Es pagaidām tāda jūtos šeit, kur varu izdarīt visvairāk.
No malas jau labāk redzamas sistēmas vājās vietas, un “Ziedot.lv” par tām līdz šim nav klusējusi.
Bieži vien saka – kāpēc kritizējam valdību vai ierēdņus, bet tas ir mūsu uzdevums norādīt uz lietām, kas vēl jāuzlabo. Nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā, ja kaut kur redzam netaisnību!
Lēmumiem noteikti jābūt centrētiem uz cilvēku. Mūsu ir tikai 1,7 miljoni, varam izveidot par katru sociālo informāciju, kāda veida palīdzība ir nepieciešama. Gadiem jau runāju, ka jābūt tā, lai varam individuāli apskatīt jebkuru ģimeni. Tā mums pietrūkst. Ko esmu sadzirdējusi – bailes pieņemt lēmumu.
Jūs taču ir aicinājusi ne viena vien partija, vai tomēr nav bijusi vēlēšanās teikt savu vārdu politikā?
Man bija tāda vēlēšanās, kad sākās Ukrainas karš un es sapratu – ja kā valsts amatpersona neesi pie galda, kur pieņem lēmumus, tu nevari šos procesus ietekmēt. Vari kliegt pie sava televizora ekrāna, bet tur tavas balss nav. Tā būtu vieta, kurā varētu darboties ar jēgu, bet vai zinātu, kā pieņemt pareizos lēmumus? Runājot par atbalstu Ukrainai, Latvijas politiķu priekšā cepuri nost!
Vai nav bažu par Latviju, kad redzat aptauju ciparus par attieksmi pret karu Ukrainā?
Man ir bail par jau pieminēto piekto kolonnu – kurā pusē šie cilvēki nostātos X stundā? Visbīstamākais ir iekšējais ienaidnieks, nodevēji, kas sagaidītu krievu tankus ar puķēm, jo pret ārējo varam sastāties plecu pie plecu un atvairīt, to parāda arī Ukrainas pieredze.
Uz starta līnijas Saeimas vēlēšanas, kādi ir jūsu kritēriji, lai izvēlētos, par ko balsot?
Saeimas vēlēšanās jāvēl par tiem politiskajiem spēkiem, kas gan šeit uz vietas, gan starptautiski iestājas par Ukrainu.
Teicāt, ka “Ziedot.lv” varat strādāt visproduktīvāk. Vai septiņpadsmit gados ne reizi nav bijusi vēlēšanās nomainīt darbavietu?
Ik pa laikam ir iestājies nogurums vai bijusi vilšanās, un tad nāk tādas domas.
Par ko vilšanās?
Kad tevi kāds piekrāpj vai apmelo. Kādreiz biju ar plānāku ādu un uzņēmīgāka, bet tagad saprotu, ka nav svarīgi, kā tas izskatās vai kāds nezinot padomājis, svarīgi, ko tu dari un kā vari sev atskaitīties un citiem pastāstīt.
Daudzas citas labdarības organizācijas saka – jums jau labi, esat “Ziedot.lv”, bet mēs arī sākām no nulles. Strādājam no sirds, visas manas kolēģes savu darbu dara patiesi un godīgi, tāpēc arī esam šeit tik ilgus gadus kopā. Man ir gandarījums, ka joprojām uz darbu, ko saucam par savu pulciņu, nāku ar prieku. Mums ir dota tā iespēja, kas jāizmanto, – darīt citiem labu, un labākā reklāma un reputācijas apliecinājums, ja cilvēks cilvēkam pasaka – jā, tur es dabūju palīdzību!
Vai pati šajā darbā esat mainījusies?
Mierīgāka esmu kļuvusi, neesmu vairs tik fiksa. Darbs “Ziedot.lv” visu laiku dod vērtību kompasu, jo satiec tik dažādus cilvēkus, redzi viņu spēku, ka reizēm apkaunies par sevi.
No citu nelaimes jau vieglāk nekļūst.
Man vecāki mācīja priecāties par to, kas ir, nevis bēdāties par to, kā nav. Tolaik domāju, ko nu viņi runā, tagad saprotu, ka svarīgi pašam nonākt līdz šādai atziņai. Un mums ir par ko priecāties.
Kā pa šiem gadiem attīstījusies labdarības kultūra?
Lai arī daudziem šķiet, ka ir slikti, objektīvi kā sabiedrība esam kļuvuši turīgāki. Labklājība vēl nav sasniegusi visas sociālās grupas, bet labi atceros deviņdesmitos gadus, kad pusdienās bija kabacis vai ķirbis, ķirbis vai kabacis…
… vai kartupeļi.
Kad gribējās saldumu, uz pannas sagrauzdēji auzu pārslas ar cukuru, bet to esam aizmirsuši.
Arī talonus un garu garās rindas pie veikaliem.
Deviņdesmit procentu no mūsu ziedotājiem ir privātpersonas, un tas ir ļoti labs rādītājs, jo cilvēki negaida, ka ziedos lielās korporācijas, bet dara to paši – ja kādam ir slikti, tā ir arī mana atbildība.
Vajadzības, kam jāvāc ziedojumi, mainās. Vairs nav nepieciešamas pa visu Latviju zupas virtuves, jo badu neviens šeit nemirst. Jaunā paaudze, kas neatceras vai nav piedzīvojusi padomju gadus, jau uz to skatās citādi. Ļoti daudzi ir sasnieguši tādu labklājības līmeni, ka var palīdzēt citiem. Bet jāatceras pirmais labdarības noteikums – vispirms nodrošini savu ģimeni un tad ziedo!
Cipari rāda, ka kara ēnā esam kļuvuši vēl dāsnāki.
Putins mums ir parādījis Latvijas cilvēku varēšanu. Pirms kara daudzi varbūt neiesaistījās palīdzībā, bet tagad tas ir vairāk atvēris ļaudis labdarībai un notiek tādas iniciatīvas kā jau pieminētais “Tvitera konvojs”, tīklu aušana, uzkabju vestu šūšana, bēgļu uzņemšana, lietas, par kurām daudzi nemaz neapzinājās, ka viņi to varētu un gribētu darīt. Kādreiz mūs biedēja, ka materiālisms ņems virsroku, bet, nonākot eksistenciālā punktā “būt vai nebūt”, redzam, ka cilvēciskums, empātija, līdzcietība un patriotisms Latvijā ir spēkā.
* Prokrieviska hakeru grupa, kas pazīstama ar saviem DoS un DDoS uzbrukumiem rietumvalstu valdību iestādēm Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā 2022. gadā.
Vizītkarte
Rūta Dimanta
Labdarības organizācijas “Ziedot.lv” un rehabilitācijas centra “Poga” vadītāja
Mācījusies Zentas Ozolas Rīgas 5.vidusskolā (tagad – Rīgas Valsts vācu ģimnāzija).
Ieguvusi psihologa izglītību Latvijas Universitātē (LU) un maģistra grādu veselības vadībā Rīgas Stradiņa universitātē.
Zināšanas papildinājusi LU Juridiskajā fakultātē, kā arī ASV “The City University of New York, Graduate Center”.
2015. gada Eiropas Pilsoņu balvas laureāte, Borisa un Ināras Teterevu fonda apbalvojuma “Goda zīme” saņēmēja, Spīdolas balvas ekonomikā laureāte.
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Trīs bērnu mamma.
