“Esam diezgan dziļos sūdos.” Latvijas basketbola izlases spēlētājs atskatās uz neveiksmīgo turnīru 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mārtiņš Meiers Latvijas basketbola izlasē debitēja pirms desmit gadiem un kopš tā laika nav izlaidis nevienu turnīru, kļūstot par stabilu komandas vērtību. Intervijā “Latvijas Avīzei” centra spēlētājs atskatās uz neveiksmīgo Eiropas čempionāta atlases turnīru un stāsta, kā iejuties jaunajā klubā Francijā.
Cik ilgi pārdzīvoji par izlases netikšanu uz Eiropas čempionātu?
Žēl. Cenšos būt pozitīvs. Vienmēr esmu bijis par Latvijas karogu, gribas maksimāli palīdzēt, un jūtu, ka varu. Liels gods, tāpēc arī ir tik sāpīgi. Nav ko daudz vainot citus, katram uz sevi jāpaskatās – ko tu pats vari vairāk darīt, uzlabot. Ar tādu domu jāiet uz priekšu.
Vari raksturot ģērbtuvi pēc zaudējuma bulgāriem?
Bija smagais klusums… Kāds ārdījās, bija skarbāki vārdi, bet īsti nedzirdēju, slikti jutos. Nē, nebija liela skaidrošanās, bet iekšējās dusmas izsprāga, ka zaudējām bulgāriem. Un tad klusums.
Cikla sākumā varēji pieļaut, ka būsim pēdējie grupā?
Nē. Šķita, ka visu pareizi darām, labi jūtamies. Organizācija – varbūt pat pārāk laba, viss tik labi izplānots, sākot jau ar lidmašīnas biļetēm. Šķita, ka visam jābūt kārtībā, atbrauca divi Eirolīgas čaļi.
Tu izlasē esi jau desmit gadus un vari izvērtēt – kur bija Latvijas izlases problēma?
Pretiniekus skautojām, zinājām viņu plusus un mīnusus, bet spēle kopā nedevās, viņiem iekrita daži trakie metieni, šur tur mēs nenostrādājām. Varbūt no tiesnešu puses neizpelnījāmies uzticību. Bulgāriem bija diezgan īss sastāvs, gribējās vairāk pa apakšu pacīnīties, bet tas mums nesanāca. To lai analizē treneri.
Tu ar Robertu Štelmaheru esi strādājis arī Ventspilī.
Mums ir labs kontakts, viens otru atbalstām, varam arī pateikt skarbāku vārdu – dažreiz sanāk, esi uzvilcies laukumā. Neesmu nekāds jaunais, man jānes diezgan liela atbildība. Protams, pārsvarā mēs līniju nešķērsojam, aprunājamies, paužam savu viedokli.
Man šķiet, ka agrāk viņš bija emocionālāks, aktīvāks.
Iespējams, jā. Bet izlase nav klubs. Neteikšu, ka viņš ir ļoti mainījies, bet pieredze krājas, izlasē visi ir zināmi spēlētāji, klubā ienāk kāds jaunais, un dažbrīd jābūt agresīvākam. Tas ir katram individuāli, psiholoģiskā spēle.
Izlasē laikam vairāk vajag burkānu, nevis pātagu, klubā var arī otrādi?
Varbūt mums vairāk vajadzēja to pātagu… Bija treneru korpuss, asistenti stāstīja, kas jādara labāk, skaidroja taktiskās nianses.
Kā tu kā pieredzējis spēlētājs domā, kas tagad būtu jādara, jāņem izlasei ārzemju treneris?
Jāskatās, kāds ir budžets, ko varam dabūt. Tas ir liels darbs. Vai Latvijas spēlētāji pārauguši Latvijas treneru līmeni? Iespējams. Ilgāku laiku nav bijis ārzemju trenera, varbūt citādi pieietu spēlētājiem.
Tu taču spēlēsi izlasē un palīdzēsi no tiem izrāpties?
Protams, jo Latvija man svēta un vienmēr cīnīšos. Sajūta, kad ej laukumā ar Latvijas kreklu, apķer komandas biedrus un dziedi himnu, – tas ir īpaši, ar klubu vispār nevar salīdzināt.
Nupat esi mainījis klubus. Kā tevi sagaidīja Francijā?
Ļoti solīdi! Atbrauca pakaļ uz lidostu, mājās ledusskapis pilns ar produktiem, piešķirts četristabu dzīvoklis skaistā vietā pie vecpilsētas, jauna mašīna. Jau pirms ierašanās pie durvju zvana mans uzvārds uzlīmēts. Halle piecu minūšu brauciena attālumā.
Šajā reģionā pēc sešiem vakarā ir komandantstunda. Komandā pārsvarā viss notiek angliski, treneris arī runā, brīžiem gan pāriet uz franču valodu. Ar mani ir sieva Anete un abi puikas – vecākajam divarpus gadi, jaunākajam astoņi mēneši.
Kāpēc šķīries ar “Astanu”, kur biji viens no līderiem?
Iespēja iekļūt play off samazinājās, klubs izteicās, ka nevarēšot samaksāt. Šķīrāmies draudzīgi, izmaksāja kompensāciju. Francijā interesējās jau iepriekš, izteica labu piedāvājumu, tagad uzprasījām vēlreiz, un viņi bija gatavi ņemt.
Kāda situācija Francijas līgā – jūs brīvdienās aizvadījāt pārbaudes spēles, lai gan oficiālie mači bija pārcelti?
Te divus mēnešus spēles nenotika, šobrīd tikai desmit mači nospēlēti. Mums tagad jāspēlē 6. martā. Izskatās, ka varēšu rēķināties ar vismaz 25 minūtēm, viens garais spēlētājs tagad guvis traumu. Basketbols citāds nekā Vienotajā līgā, lielāka skriešana, visi fiziski iet pēc bumbām.
Būs pārbaudījums, domāju, ka varēšu palīdzēt komandai. Šobrīd esam 15. vietā 18 komandu vidū, bet man teic, ka mierīgi varam cīnīties par izslēgšanas spēlēm, un tas ir mērķis. Viņi cer uz mani, ka pacīnīšos groza apakšā savā stilā.
Kas tev no Nursultanas visvairāk paliks atmiņā? Jānis Blūms stāstīja, ka viņam tur bija personiskais šoferis.
Pilsēta plaša, skaista, ar iespaidīgām mājām, ceļi gludi bez bedrēm (smejas). Ziemā sniegu visu laiku ved ārā. Te visiem leģionāriem ir savs šoferis, man bija diezgan smieklīgs vāģis – mazs “Renault”, kurā knapi varu ielīst, mūzika vienmēr skanēja visā skaļumā, diezgan jautrs šoferītis. Ojārs (Siliņš) smējās, viņam nebija tik atraktīvs. Dēls gāja bērnudārzā, iemācījās krievu valodu.
Vai līdz šim sanācis izvairīties no Covid-19?
Jā, man ir palaimējies. Pirms izlases mačiem Ojārs saslima, tā kā bija ļoti tuvu, bet viņš vienīgais “Astanas” sastāvā bija pozitīvs.
Vizītkarte. Mārtiņš Meiers
Basketbolists
Dzimis 1991. gada 30. martā
Pārstāv Francijas Šalonas pie Sonas klubu “Elan”
Šo sezonu sāka Vienotās līgas klubā no Kazahstānas “Astanas”, iepriekš spēlējis klubos Melnkalnē, Krievijā, Vācijā un Latvijā. Latvijas čempions ar “VEF Rīgu” (2017.).
Latvijas izlasē debitēja 2011. gadā, kopā 111 spēles (vidēji 8 gūti punkti). Spēlējis četros Eiropas čempionātos.
Sieva Anete, bijusī basketboliste, ģimenē aug divi dēli.