Diāna Jance: Kā zeltaini ziedošā narcišu pļavā Sibīrijā Jurijs Živago sapņo par Laru 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šobrīd esmu savu senču mājās. Aiz viena loga violetu gaismu izstaro ceriņkrūms, aiz otra – vējš pluinī pēdējos ābeļziedus… To pirmo pirms daudziem gadiem stādījusi mana vecvecmāmiņa, bet otro vēl senāk mans vecvecvectēvs.
Tāpat kā daudzi citi Latvijas dārzi, arī šis savā dzīvē pārdzīvojis grūtus laikus, bet tik skaists kā šajā pavasarī tas uzplaucis retu reizi.
Šeit, Zemgalē, Covid krīze it kā paskrējusi garām – pavasara lauku darbi turpinās bez mitas, tāpat kā tie turpinājušies gadu desmitiem un simtiem.
Darba ritums un tā nepārtrauktība nav apstādināma un iebiedējama. Darbs, daba un maize prasa savu. Dzīve gluži vienkārši turpinās, kaut gan, iespējams, ziedošajam skaistumam piemīt griba mūs padarīt labākus.
Šajā pavasarī esmu daudz domājusi par Latvijas dabas skaistuma dziedējošo spēku.
Dārznieki stāsta, ka dārzniecībās un kokaudzētavās esot izpirkti teju visi augļukoki un puķu stādiņi, piebilstot, ka daudzi pircēji ir pavisam savādāki nekā citus gadus – stādus pērk latvieši, kuri atgriežas mājās, lai dzīvotu šeit.
Pat ja dažs ir atbraucis tikai atgūties no krīzes tālajā darba vietā, Latvijas zemē paliks iestādītais kociņš.
Gribu izstāstīt kādu mazu stāstu, pareizāk, atbildi uz jautājumu, ko esmu meklējusi jau ilgus gadus.
Senos laikos, 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, mana vecmāmiņa pirmo reizi bija viņpus dzelzs priekškara un vēl joprojām atceros, kā viņa stāstīja par filmu “Doktors Živago”.
Tā bija režisora Deiva Līna 1965. gadā uzņemtā filma ar Omāru Šarifu, Džūliju Kristiju un Džeraldīni Čaplinu galvenajās lomās. Romantiskā noskaņā veidotais kinodarbs toreiz ieguva lielu popularitāti Rietumu pasaulē un izpelnījās piecus Amerikas Kinomākslas akadēmijas “Oskarus”.
Šī filma Padomju Savienībā bija aizliegta tieši tāpat, kā aizliegts bija Nobela prēmijas laureāta Borisa Pasternaka romāns.
Bet to visu uzzināju vēlāk, no vecmāmiņas stāstītā visvairāk atmiņā palika viņas sajūsma par mazu filmas fragmentu – kā zeltaini ziedošā narcišu pļavā Sibīrijā Jurijs Živago sapņo par Laru. Lasīju, ka filmas epizode filmēta Austrumsomijā tikai kādus simts kilometrus no Padomju Savienības robežas un speciāli šai epizodei atvesti četri tūkstoši ziedošu dzeltenu narcišu no Holandes.
Kino jau ir tāda burvīga ilūzija par to, kā viss varētu būt bijis.
Tas nekas, ka Sibīrijā, tur aiz Urāliem, kur bija nomitināts ārsts Jurijs Živago, dzeltenas narcises savvaļā nekad nav augušas, jo, kā reiz man paskaidoja dzejniece Anda Līce, aukstajās ziemās sīpoliņi izsaltu.
Dzelteno narcišu lauks filmā ir tikai fons personāžu sapņiem un izmisumam. Tāda maza pasaules pārradīšanas iespēja, kas vairāk attiecas uz mākslu, nevis attēlo vēsturi.
Dīvaini, bet visus šos gadus manā atmiņā zeltaini virmojis nekad neredzētais Sibīrijas narcišu lauks. Laiku pa laikam esmu kādam jautājusi par narcisēm, kas spētu pārciest salu.
Bet tad notika tā: pavisam nesen uz manu senču mājām bija atbraukuši pirmie šī pavasara ciemiņi.
Bija saulaina diena, un dārzā ziedēja puduris ar dzeltenajām savvaļas tulpītēm, kuras savulaik tiku pārstādījusi no dzejnieces Astrīdes Ivaskas bērnības mājām Lestenē.
Pavisam negaidot viena no viešņām iesaucās: “Šī krāsa man atgādina Sibīrijas laiku, tur tā ziedēja lilijas.” Turpat blakus viņas draudzene piebilda: “Manā Sibīrijas pusē tikpat dzelteni ziedēja krokusu pļavas.”
Viņas abas bērnībā bija deportētas uz Sibīriju. Viņas abas, tik gaišas un smalkas, bija izdzīvojušas, atgriezušās un saglabājušas draudzības gaismu.
Senču spēks, atmiņu spēks un mūsu pašu nenoskārstais spēks – tas viss griežas nebeidzamā dienu ritenī. Tāpat kā daudzi, šajos teju trijos krīzes mēnešos esmu bieži domājusi par mūsu tautas gara varenību.
Gan par to spēku, kas savulaik zemnieku dēliem un meitām deva dzinuli doties pasaulē, iegūt izglītību un dibināt valsti, gan par to, kas viņiem palīdzēja to uzbūvēt.
To zaudējuši, viņi gadu desmitiem nesa valsts sapni tikai savā sirdī. Esam daudz stiprāki nekā domājam.
