„Drīkstam kļūdīties, apmaldīties un atgriezties”. Saruna ar JRT režisoru Gerdu Lapošku un aktieri Matīsu Ozolu 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šo piektdien, 8. septembrī, Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos luga “Pelēka vasara, saulaina ziema”, kurai ir divi līdzautori – JRT aktieri Gerds Lapoška un Matīss Ozols. Matīss Ozols iejutīsies arī galvenā varoņa ādā, savukārt Gerdam Lapoškam šis iestudējums būs debija režijā.
Jauns rakstnieks, vārdā Klements, dzīvo savu ierasto ikdienu, gaidot no dzīves “sižeta pagriezienu”, un mēģina uzrakstīt savu pirmo romānu. Viņa draugi Žaks un Gregorijs turpina rakstīt slejas avīzei un fotografēt reklāmas, viņa māte turpina dejot baletu, Bella turpina diriģēt zēnu kori, taču Klements izdomā savu un visu dzīves pārvērst “piedzīvojumā”.
Tā teātris paver satura priekškaru lugai, kas tapusi, iedvesmojoties no franču “jaunā viļņa” autorkino, galvenokārt Fransuā Trifo un Žana Lika Godāra filmām, kā arī Johana Volfganga fon Gētes, Ernesta Hemingveja un Džeroma Deivida Selindžera darbiem, jaunajiem autoriem Gerdam Lapoškam un Matīsam Ozolam radot savu stāstu par jaunu cilvēku sajūtām šajā pasaulē.
Tāpat kā franču “jaunā viļņa” kino ir piedzīvojums, kas jauc realitātes un rotaļājas ar tām, arī mēs grasāmies doties piedzīvojumā, kas būs gan drāma, gan komēdija, gan gangsterfilma, gan strīdi un sarunas, sola lugas un izrādes autori.
– Ieraugot jūs abus kā lugas līdzautorus, acu priekšā ataust aina no izrādes “Kalpa zēna vasara”, kur jūs sēžat uz skatuves blakus un uzburat kādu brīdi no tās vasaras.
Gerds Lapoška: – Tā ir vienīgā reize, kad mēs ar Matīsu esam spēlējuši aci pret aci. “Kalpa zēna vasara” bija mūsu pirmā kursa izrāde. Un tā vienkārši sakrita.
Matīss Ozols: – Tā vairāk bija tāda spēlēšana blakus.
Gerds Lapoška: – Kopā esam spēlējuši maz, cik nu vienīgi kaucē… (“Desmit iemeslu apciemot Kauci”). Arī jaunajā izrādē nespēlējam kopā. Ārpus teātra vienīgais kopīgais projekts mums ar Matīsu bija barikāžu piemiņas koncerts Rīgas Domā kopā ar kori “Latvija”. Tas bija koncerts, ko es iestudēju, bet Matīss ar aktrisi Baibu Broku bija runātāji, kas atmiņās un redzes gleznās izveda skatītāju cauri Vecrīgai. Daudz kas mums ar Matīsu bijis kopā, bet nesatiekoties uz skatuves aci pret aci. Arī Matīsa Kažas filmā “Neona pavasaris” mēs abi spēlējam, bet vienā kadrā nekur trāpījušies neesam.
Matīss Ozols: – Nē, esam gan, pašā sākumā pie vīna pudeles.
– Par zināmu kopdarbu var uzskatīt arī izrādi “Kordēlijas zeme”.
Gerds Lapoška: – Tā nejauši sanāca, ka Guna (Zariņa) ķērās pie “Karaļa Līra”, vienīgais brīvais aktieris teātrī tajā brīdī bija Matīss (Ozols) un Pēteris (Krilovs) mani uzaicināja kā režisora asistentu. Tas arī bija kopdarbs bez parastajām pamatregulām. (Guna Zariņa spēlē arī izrādē “Pelēka vasara, saulaina ziema”. – V. K.)
– Man jau kopš Reiņa un Matīsa Kaudzīšu laikiem licies interesanti, kā vienu darbu var rakstīt divatā…
– Tā ir jautrāk. Vienam ir garlaicīgi.
Matīss Ozols: – Gerds sāka lielo, melno darbu, un es pievienojos.
– Bet galvenā, Klementa, loma izrādē tikusi jums, Matīss…
Gerds Lapoška: – Ja attinam bildi līdz 2021. gadam, kad radās iecere par šo lugu un izrādi, tad tā sakne meklējama Tabakas fabrikas pagrabā kopā ar Agatu (Kristu) un Jāni (Grūtupu), kur tapa tāds studiju darbiņš, pilnīgi citādā lomu sadalījumā. Tad visu nolikām malā, bet pēc gada ideja atkal uzpeldēja. Nebija tā, ka apsēdāmies un domājām, nu tik rakstīsim. Patiesībā mūsu lugas rakstīšana notika īsziņās, sūtījām viens otram ar Matīsu kaut kādus tekstus naktīs un no rīta, sūtījām un skatījāmies filmas. Tā bija tāda nerimtīga īsziņu sarakste.
– Esmu lasījusi, ka pirms teātra jūs, Matīs, esat bijis profesionāls sportists, iekļauts Latvijas olimpiskajā vienībā kanoe airēšanā un tikai viena sekunde šķīrusi no medaļas jauniešu čempionātā. Kas slīd vieglāk – laiva vai spalva?
Matīss Ozols: – Tās ir nesalīdzināmas lietas. Bet profesionālais sports man tagad jau sešus gadus ir pagātnes pieredze. Izrādes kontekstā domāju par to, kas dzīvē ir svarīgākais. Man šķiet, ka svarīgākais ir visu laiku kaut ko mainīt. Un nevis kaut kādas globālas un milzīgas lietas, partnerus vai profesijas, darbavietas, dzīvokļus vai mašīnas, bet svarīgākais ir mainīt nianses.
Varbūt pirmajā mirklī šķietami nenozīmīgas, taču patiesībā ļoti būtiskas. Kā reaģēju konkrētā situācijā, kā izturos pret savu draugu, saviem vecākiem, darba kolēģiem, savu priekšnieku, pret sevi pašu. Man šķiet, ka jauni cilvēki ir ļoti bailīgi. Baidās kaut ko mainīt, baidās dzīvot savu dzīvi, sabijušies par kaut ko nezināmu. Es arī reizēm baidos. Kurš gan nebaidās? Bet, ja baidīsies, kur atradīsi drosmi skatīties ar savām acīm, runāt ar savām lūpām un nebaidīties, ka tavs viedoklis kādā brīdī neizklausīsies “pareizais” vai vēlāk var mainīties.
Bet vismaz tajā brīdī būsi kaut kam ticējis un par kaut ko iestājies. Ir vērts uzdrīkstēties dzīvot savu dzīvi, uzdrīkstēties mīlēt, mīlēties, pateikt, ka tev kaut kas nepatīk vai ļoti patīk. Pastāvēt par savu viedokli, izskatīties muļķīgam, jo varbūt tikai pēc brīža sapratīsi – aha! – tad to es iepriekš nezināju! Vakar pārlasīju savu pirms trim gadiem rakstīto dienasgrāmatu, un ir sajūta, ka es lasītu par citu cilvēku.
Gerds Lapoška: – Un mēs drīkstam kļūdīties, apmaldīties un atgriezties. Un tas viss slēpjas, un, cerams, atklāsies izrādes varoņu eksistencē uz skatuves. Izrādes žanrs būs piedzīvojums vienā daļā, kā vienā elpā, iedvesmojoties no sajūtām un tēmām, kuras atraisījušās un sakārtojušās autentiskā literārā stāstā par jaunu cilvēku, citiem jauniem cilvēkiem un viņu mēģinājumiem saprast šo pasauli.
Jaunība, maksimālisms, kļūdīšanās, romantika, mīlestība un banalitātes, kuras mēs, tāpat kā franču “jaunā viļņa” kino, pavelkam uz zoba. Pavelkam uz zoba pašu mīlestību, vientulību, stereotipus, kas nāk no franču “jaunā viļņa”, seksistiskos vīriešus, koķetēriju… Pavelkam uz zoba arī teātri kā spēli, rotaļu. Pavelkam uz zoba viens otru. No kino esam iedvesmojušies par varoņu esības formu uz skatuves, tādā vieglprātībā un vieglumā, kas beigās rezultējas lielā skaudrumā par dzīvi un pret dzīvi.
– Jūs iedvesmojis arī Hemingvejs un Selindžers…
– Un Mopasāns… No viņiem esam pasmēlušies dažus, bet būtiskus sīkumus, kas kaut kad aizķērušies un visu laiku pavadījuši. Izrādē ir pāris teikumu no Holdena (varonis Selindžera romānā “Uz kraujas rudzu laukā”), bet nav būtiski, vai kāds tos atpazīs. Mopasāns bija ļoti biežs Trifo un Godāra scenāriju palīgs…
– Un, kurš vērīgāks, pamanīs kaut ko no Gētes “Jaunā Vertera ciešanām”…
– Jā, nekas nav no zila gaisa, ne pasaulē, ne šajā izrādē, ne mūsos. Tāpat kā franču kino “jaunais vilnis”, arī mēs uz daudz ko atsaucamies, bet tas nenozīmē, ka skatītājam jābūt franču “jaunā viļņa” kino ekspertam vai zinātājam. Tas nav būtiski, jo mūsu luga un izrāde ir absolūti autentisks stāsts. Un nav būtiski, vai skatītājs būs lasījis Hemingveju, Selindžeru, Gēti vai skatījies franču “jaunā viļņa” kino. Būtiski ir tas, kas sakrājies mūsu, izrādes autoru un veidotāju, pieredzē un pierakstu blociņos, dienasgrāmatās un mūsu atmiņās, uz salvetīšu stūriem… Katram izrādes veidotājam šis ir personisks, godīgs stāsts.
Par mīlestību, romantiku, kuru piedzīvot diemžēl paliek arvien grūtāk, jo mēs, man šķiet, virzāmies uz kaut kādu ļoti racionālu pasauli, kur ienāk mākslīgais intelekts un arvien modernākas, komplicētākas un sarežģītākas tehnoloģijas.
Matīss Ozols: – Mēs vēl pieredzējām laikmetu bez viedtālruņiem, bet pusaudžiem nu ir pilnīgi cits dzīves redzējums. Protams, pasaule mainās, ienākot modernām tehnoloģijām, tā kaut ko iegūst, bet arī kaut ko zaudē.
Gerds Lapoška: – Šī izrāde ir mūsu pēdējais pieskāriens vai atvadas no poetizētās, romantizētās, jutekliskās pasaules. Un kurš cilvēks gan reizēm nav juties kā kino? Vienā brīdī mūsu dzīve ir melodrāma, citā pēkšņi traģēdija, vēl kādā posmā komēdija, un tad sāk līdzināties gangsteru vai spriedzes filmai.
Matīss Ozols: – Es reizēm jokoju, ka mana mīļākā filma ir mana dzīve. Un, man šķiet, tas ļoti precīzi atbilst mūsu izrādei. Franču “jaunā viļņa” kino arī meklēja jaunu formu un veidu, kā sarunāties ar skatītāju. Jaunu izaugsmes veidu, cīņu par kaut ko, savā ziņā revolūciju…
Gerds Lapoška: – Izrādes pasaule ir iracionāla. Tā ir mēģinājums aizbēgt no cinisma, snobisma un racionālisma, no intelektualitātes, kas gan, jāatzīst, izrādei piemīt diezgan daudz, taču mūsu centieni ir atspoguļot romantizētu un poetizētu pasauli. Iespējams, izrādes varoņiem tas neizdodas, iespējams, izdodas. Man neko nedod pārzināt Dantes daiļradi, ja tas man neko nekustina, šeit, sirdī. Spriedelēt ar prātu…? Agrāk domāju, tā nu ir baigā lieta, esmu baigi gudrais, snobs un intelektuālis. Tagad pie… elkoņa! Tas nav būtiskākais, vismaz tagad man tā šķiet. Būtiski ir cits citam acīs tā pa īstam ieskatīties.
Tāpēc mūsu izrāde ir kā centieni aizmukt no šīs “ātrās” un racionālās pasaules. Iespējams, ar to arī franču jaunais kino aizrāva cilvēkus pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, jo tas bija kaut kas nenormāli dzīvs, nenormāli juteklisks un asprātīgs. Svarīgākais dzīvē ir just un piedzīvot. Racionalitāte jāmēģina uz brīdi izslēgt. Baidos, ka pārmēru liela racionalitāte noved pie baigās bezjūtības.
– “Pelēka vasara, saulaina ziema”. Aizķer.
– Man varbūt ļoti auksti, kad visiem ir silti. Un man var būt ļoti karsti, kad citiem salst. Tā pelēkā vasara un saulainā ziema arī jāsajūt ar sirdi.
– Vientulībā katra vasara ir pelēka un mīlestībā ziema saulaina…
– Arī tā… Un kā jums patīk izrādes afiša? Ar Matīsa izkārto mēli?
– Varbūt mazliet mulsina…
Matīss Ozols: – Mulsina… Pareizi, mulsina, ja jūs kaut ko jūtat. Un mulsumu izraisa asociācijas, kas rodas tieši jums. Ikdienā redzam tik daudz lietu, plakātu un reklāmu baneru, kas nerada nekādas sajūtas. Bet mums izrādes plakātā ir mīlestība, piedzīvojums, kaisle, jaunība, brīvība… Un mēs izaicinām jūs uz piedzīvojumu.
Gerds Lapoška: – Mēs tomēr esam baigie maksimālisti.
