“Es viņam pateicu, ka viņš ir dzimumorgāns…” Māris Olte komentē barbarisko maluzvejniecību Latvijā 0
Ļoti daudzi cilvēki joprojām, neskatoties uz bargiem naudas sodiem, nodarbojas ar maluzvejniecību. Māris Olte, biologs, dabas pētnieks un makšķernieks, viesojoties TV24 raidījumā “Uz līnijas”, izteicās, ka tas ir barbarisms.
“Kad migrējošās zivis saskrien upēs iekšā un mēģina kampaņveidīgi nārstot, tas parasti notiek tad, kad ūdens temperatūra ir pieci grādi un mazāk, viņas ir skaistas, viņas var redzēt, viņas var novērot, viņas ir nepiesardzīgas, viņu izmērs ir līdz pieciem kilogramiem. Cilvēkiem tā sabiedriskā doma paliek tāda dīvaina – vides inspektori vienā sižetā teica, ka cilvēks saprot, ka tas nav tas labākais, ko darīt ar zivīm,” Māris Olte sauc lietas īstajos vārdos, “tas ir barbarisms, tas ir idiotisms un stulbums – ķert aizliegtas zivis tajā brīdī, kad viņas nedrīkst ķert.”
Olte norāda uz vēl kādu absurdu. “Tā mūsu interpretācija par likumiem – vispār jau aizliegts, bet varbūt vienu jau varētu. Fakts ir tāds, ka tā zivs migrē pa tām upēm augšā. Mums ir milzīgi daudz aizsprostu, kuri nav nojaukti, kuri uzcelti kaut kad senāk, ja nemaldos, mums ir 146 HES, bez tiem mums vēl ir ļoti daudz aizsprostu. Tur ir vesels saraksts – kādi ir aizsprosti, 70, kurus vajadzētu nojaukt prioritāri, lai tās zivis attopas Latvijā.
Makšķernieks un dabas pētnieks atklāja gadījumu, kad pats sastapies ar malu zvejnieku. “Es aizgāju ar savu ģimeni, abām mazajām meitām un 14 gadus veco puiku pastaigāties gar Līgatni, es taču arī vienu stulbeni redzēju. Man suns ierējās, es skatos, kas tur ir – guļ zemē džeks un tur žebērkli uz vēdera! Izrādās, mēs redzējām zivis uz tās berzītes (zivju nārsts), mēs viņas pabaidījām nost un kamēr mēs gājām uz augšu vēl skatīties vai nav citas berzītes, viens vietējais jau bija izdomājis, ka viņš tagad uzdurs kādu. Tas ir barbarisms!”
Uz raidījuma vadītāja jautājumu, ko Olte darīja to ieraugot, viņš atbildēja: “Es viņam pateicu, ka viņš ir dzimumorgāns un ka varbūt vajadzētu celties augšā, nevis gulēt zemē – viņš domāja, ka viņu neieraudzīs. Pateicu, ka vajadzētu celties augšā un, lai vācās prom no šitās upes, lai mēs viņu te vairāk neredzētu. Mana sieva bija kareivīgāk noskaņota, bet es teicu, ka es nevaru skriet pāri upei un mēģināt viņu iekaustīt vai kaut kādā veidā pa visiem mēģināt viņu sagūstīt. Tā atkal ir tā stulbā demokrātija – tu viņam iedosi un viņš pēc tam tiesā iesūdzēs, ka ir miesas bojājumi nodarīti.
No vienas puses, ir smagi sodi, no otras – galējs barbarisms, un es to stulbeni varu saprast – es pieļauju, ka tas ir diezgan labs adrenalīns.”