„Es, vienīgais stoiķis, to zinu.” Intervija ar dzejnieku Gaiķu Māri 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gaiķu Māris (1973) ir dzejnieks, kurš savulaik sarakstījis un izdevis vismaz divus dzejoļu krājumus – “Mugursoma” (“Karogs”, 2006) un “Gribu ēst” (“Neputns”, 2011). Turklāt viņa pirmā grāmata 2006. gadā ieguva Literatūras gada balvu (toreiz vēl balva bija bez “Latvijas”) kā spilgtākā debija. “Kikōne teica – ja tā dzeja nepalīdz, nafig viņa ir vajadzīga.
Apmēram tā. Dzeja ir tikpat svarīga kā ēšana,” viņš toreiz stāstīja Guntim Berelim “Karogā” (2006). Un tomēr par šo talantīgo dzejnieku šobrīd ir zināms gaužām maz, lai gan viņa tēls ir spilgts un “nezināmība” paradoksālā kārtā bijusi klātesoša vienmēr. Avīzes “Latvija Amerikā” (2005, 18) latviešu literāro jaunumu apskatā viņš bija “pagaidām retajam pazīstams puisis ar bārdu un ādas biksēs”, kas debitē “Karogā” un tiek publicēts līdzās Ingai Gailei, Laurai Tabūnai un Ludmilai Azarovai.
Vēl 2018. gadā kāda dzejas lasījuma sakarā par viņu rakstīja tobrīd populārā, taču šobrīd aizvērtā kultūrtelpa “Hāgenskalna komūna”: “Dzejnieks Gaiķu Māris no aktīvās un publiskās literārās vides novērsās jau pirms vairākiem gadiem. Un šajā mierpilnajā malā stāvēšanā atļāvies būt dzejnieks sev pašam jeb pašpietiekošs savai gan materiālajai, gan poēzijas pasaulei. Taču apbrīnojamā kārtā Hāgenskalna komūnā būs viena no retajām iespējām viņu satikt un dzirdēt. Vai šī satikšana pārvarēs nesatikšanu?”
Mūsu sarunas laikā Gaiķu Māris stāsta, ka katrā zemē, kuru apceļojis, centies mācīties vietējo valodu. Vismaz elementāros “paldies” un “lūdzu”. Francijā esot mācījis vietējiem nepieklājīgas frāzes latviešu valodā, ko šie vēlāk cits citam atkārtoja. Brīnās, ka nejautāju, cik ilgi viņš audzējis bārdu – mati esot vēl garāki. Sūta sava vectēva dziesmas, stāsta, ka šis Pirmajā pasaules karā piedalījies un dzimta nāk no Dānijas. Un paliek parādā man un lasītājiem kādu garāku interviju un atgriešanos.
– Kāds ir bijis tavs pēdējais skaistākais ceļojums?
Gaiķu Māris: – Reiz sensenos laikos man bija tas gods pabūt Balkānos. Neaizmirstamas atmiņas, neaizmirstami cilvēki, neaizmirstami laiki un brīnumaina un pārsteidzoša senču Rozentālu satikšana Maķedonijā. Balkāni kā tādi vispār ir man ļoti tuvi, tur jūtos kā mājās.
– Kas tevi iedvesmo, un kas nomāc dzeju?
– Dzejā mani ir iedvesmojuši un palīdzējuši Juris Kunnoss, Aivars Neibarts, seno laiku VAKa ballītes, Kaspars Dimiters. Nomāc sarežģītās attiecības ar manu iepriekšējo grāmatu recenzentiem. Zuda interese piedalīties turpmākos literatūras procesos.
– Kāpēc tev ir svarīgi būt?
– Esmu nodzīvojis līdz teju 50, pateicoties filozofijas un vēstures grāmatām, kā arī reliģijai. Šis jautājums ir pārāk ietilpīgs īsām atbildēm. Esmu gatavs plašākai intervijai.
– Tava pēdējā izlasītā grāmata, un kāpēc tā bija svarīga?
– Grāmata, kas mani ļoti ietekmēja, bija Peta Konroja “Liedaga mūzika”. Pirmo reizi pēc grāmatas izlasīšanas es raudāju.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Visvairāk mums ir pietrūcis Gaiķu Māra dzejas iespaidu par ceļojumiem. Tagad kā nekad. Iespējams, tāpēc tik ļoti saistīja viņa fotogrāfija no Rumānijas un dzejoļi par ēzeļa samtaino purniņu. Dzejnieks ir atturīgs tad, kad jānonāk oficiālās sarunās, toties neformāli gatavs dalīties teju ar visu savu iekšējo pasauli. Par dzeju atkal ir citādi – novērojums, iekšējās pārdomas un tāda kā tieksme pateikt tieši to, ko varbūt nevarētu citā formā. Viss kopā tas ir draudzīgais Gaiķu Māris. Dažreiz pārsteidzošs, nu jau diezgan ierastas izteiksmes formas izmantojošs un tāpēc laikam uzticīgs sev.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Gaiķu Māra jaunāko dzeju.
***
skaties manās acīs, skaties lūpu kaktiņos
matu galos, bārdas visviedības ziņā
skaties ādas bālumā un acīs iekritušās
vēl man ir pārums gaitā nestabilā
un aurums balsī tādā visupņemtā
kad neviens nav visu teicis
***
ieduries ar skaņu ko tur skaitīt ritmu
vijoles ir neprātīgas sausas kailas ilgas
cauru nakti nodevēji reizrēķinu mācās
viņu līkie aso nagu aukstie pirksti
rīt jums grabinās pie loga
zaratustra gāja garām viņu šķūņus dedzināja
***
un varēji teikt, ka tā nav
varēji klusēt, kost lūpā
dungot filoloģiskās jēlības sevī
bet tu gribēji
laikam, nebija izvēles,
pats izvēlēts izvēlei
“jo” īstais dievam lūpās
tu zagi to, es redzēju
tevis nekad nav bijis
tīru vietu atdodot dzejai
pāri paliek tāds miers
es, vienīgais stoiķis, to zinu
***
rīt celsies vējš un kritīs zari
slēpsies putni alās lapsas sakāps kokos
vien mērenības filozofs plauks remdenības pērnā lapā
es arī došos pastaigā un vērošu kā dievs tam paiet garām
tā būs tā nenotiks tā neatnāks
rīt piedzims diena nogurusi zari celsies kritīs vējš
***
vilcienos uz jumtiem, atejās,
visu drausmīgo balkānu ceļu
konstanta bukareste
skaistākās pasaules vietas
čigāni bračkas uz mūžam
37 kalibrs 37 kalibrs smadzenēs dejo
o kalibrs skaistais kurš man netrāpīja jā gan
vālodzes dziedāja toreiz bija pavasars
puišeļi teica, dievs ir tepat
es vēl negāju mājās, vēl nelūdzu meitenei roku
tik ar savu izcilo draugu no Aijovas
spēlējām ielās un lecām atkal pirmajos vagonos iz džankī
tagad es tai meitenei lūdzu tās roku un sirdi ik dienas,
bet vilciens kā aizgājis aiziet un aiziet
jā es dejoju rumāņu stacijā ar meiteni elzu,
kas prata gredzenus zagt, tā zaudēju mīlu kas nezog
***
ēzeļa samtainais purniņš grieķiete vakara krēslā
caur manām ribām pret tevi neprasot iegribai pielīp
un klusums no pirtiņas sirmas vibrē kā telefondrāts
atkal uzausis mēness siseņi lēkā ap tevi
vēl mazliet un robeža atradīs mani
guļot pie miruša strauta
grieķiete iemirdzas liesmo bet klusē
ja varētu ietu es ciemos pie viņas
varbūt ribas laimīgi smiesies
un neliks man šķobīties mutei
tavam ēzelim purniņu noskūpstīt vēlos
kamēr vēl esmu šai pusē
***
šogad koki, kā sabiedrība
daži jau metušies kaili
segušies lapām uz saknēm
un ieaijā miegā briedināt nākamo gadu
daži vēl gluži kā varoņi
lapas kā buras, paši kā Odiseji
pārsteigs tos sniegs
kļūdainais aprēķins
mana goba aiz loga
gudra kā filozofe
precīza kā Likteņlēmējs
rāda izpratni gūstamo man
segusies silti ar siltajām lapām
sapņo par siltzemes ārēm
pieklauvē dažreiz man logā
mācies, vienkārši mācies
