“Sieviešu jautājums ir nonācis vīrietības fāzē.” Kā Latvijas brīvvalstī uztvēra emancipāciju un ko domāja par sievietes situāciju 2031. gadā? 1
Anita Bormane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Sieviešu jautājums ir nonācis vīrietības fāzē. Un acumirklī redzams, ka sievietes grib iet pa šo ceļu tālāk. Sieviešu ideāls, liekas, viss vīrišķīgais. Ko nozīmē “zēnu galviņas”, vīriešu uzvalki, kaklauti, žaketes, pat cilindri, ja ne mēģinājumu tuvoties savam elkam – vīrietim?”
Šādi pirms vairāk nekā 90 gadiem “Jaunākajās Ziņās” rakstīja dzejnieks Jānis Akuraters.
“Ak, nelaimīgā modernā sieviete! Tik daudz pūļu un gadusimteņu pagāja, kamēr dažādām propagandām – kā Aspazijai – izdevās viņu radīt, un nu ne mazums lauza savas nogurušās galvas par viņas tiesāšanu un atgriešanu,” 1925. gada 28. novembrī vēstīja “Aizkulises”.
Līdzcilvēks, dzīvesbiedrene, mājas darba rūķe, mīlas objekts, māte. Šie apzīmējumi 20. gs. 20. gados bija spēkā, runājot par modernu studējošu sievieti.
“Latvija pieder pie tām nedaudzajām zemēm, kur sieviete līdzās vīrietim var ņemt aktīvu dalību lielās dzīves veidošanas darbā kā pilntiesīgs cilvēks un pilntiesīga pilsone. Cits jautājums – cik viņa uz to sagatavota?” 1924. gada 15. jūnijā vaicāja žurnāls “Sieviete”.
Pirmais pasaules karš bija noslaucījis no zemes vecās impērijas un pavēris ceļu uz nākotni jaunām valstīm, kā arī pamatos izmainījis iepriekš cieti kā akmenī iekaltos sabiedrības dzīves kārtības principus.
Ja kādu nosauca par “modernu sievieti”, tas gan parasti nebija uzskatāms par komplimentu, jo Latvijas sabiedrībā, kuras lielākā daļa (vismaz 60%) dzīvoja un strādāja laukos, savā būtībā bija un palika dziļi patriarhāla, daudziem tas asociējās ar jaunlaikiem raksturīgo pagrimumu un tikumu zudumu.
No otras puses, tieši Latvija, kur sievietes vispārējās vēlēšanu tiesības varēja izmantot jau 1920. gada Satversmes sapulces vēlēšanās, kļuva par paraugu daudzām vecajām Eiropas demokrātijām.
Latviešu rakstnieks un mākslas teorētiķis Viktors Eglītis (1877–1945) žurnālā “Zeltene” 1927. gada 1. janvārī rakstīja, ka “dzīvē sieviete pēdējos gados tomēr ieguvusi arī daudz vērtīga – viņai dotas tādas pašas vēlēšanu tiesības, mantojumu un darba tiesības kā vīrietim. Mātes tiesības tai nodrošinātas, dzemdēšanas gadījumos tā aizsargāta, laulības šķiršana atvieglināta pat pārmērīgi.”
Aspazijas ievadīto emancipāciju vēlākās, “studētās” sievietes stipri pārveidojušas un ievadījušas pareizākās sliedēs. Latvijā saradies “liels daudzums sieviešu studenšu, skolotāju, ārstu, ierēdņu, mākslinieču, politiķu. Viņas gan apdraudot vīra darbu, konkurējot ar to, gan arī uzņemas ģimenes apgādāšanas līdzpienākumus”.
“Visnopietnākās un apdāvinātākās atrod vīrus, ne pamatojoties tik daudz uz juteklību, kā uz raksturu, uzskatu un mērķu vienību, kad sieva nav vairs tikai sieva, māte un mīļākā vien, bet visur izpalīdzīgs padomdevējs, draugs, darba un cīņas biedrs. (..) Taisni vēl nesamaitātai, neizlaistai, veselīgai un kā bitei darbīgai latvju emancipētai sievietei ir laiks nostāties blakus savam vīram kā senlatviskai Laimai labajam Dievam,” ideālo ainu iezīmēja V. Eglītis, tajā pašā laikā secinot, ka “modernā sieviete nav vairs tikai sievišķīga māte un hetēra, bet vēl neizpētīta būtne ar gluži citu, jaunu psihi”.
Sievietes pašas kļuva par naudas pelnītājām – daudzos gadījumos – ģimenes galvenajām apgādniecēm, izvēloties līdz tam neiedomājami vīrišķīgus arodus – kļūstot par ārstēm, advokātēm, tiesnesēm, pat pilotēm. 1921. gadā vien caur Darba biržu darbā pieņēma 10 892 vīriešus un 7093 sievietes, starp viņām – precētas sievas, atraitnes, šķirtenes. (“Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” 1924. gada 1. augustā).
Kādas tad īsti bija latvju modernās sievietes, kā viņas izskatījās, ar ko nodarbojās, kā izpaudās modernās mīlas fenomens, kā laikabiedri 1931. gadā iztēlojās sievietes situāciju 2031. gadā?
Skaistuma ideāltips
“Jau priekš kara nāca modē nervozas, sensiblas sievietes. Sievieti-māti, Visuma Ievu aizēnoja slaidās, bālās, nervozās sievietes tips. Tiesa, karš uz īsu laiciņu noslāpēja šo gaumes maiņu, jo daba uzlika rūpes par rases turpināšanu.
Bet karš arī, kaut nemanot, bija tas, kas radīja tā saukto garsonne tipu. Karš pagāja, un izlutinātā, apprecētā sieviete pieņēma gerlas tipu – moderni ģērbusies, moderni frizējusies un grimējusies viņa imitēja revijisko gerlas skaistumu.
Ieturēja diētu, lai būtu slaida, vingroja, dejoja, lai patiktu, kamēr birojā, veikalā, darbnīcā, skolā blakus sēdēja sievietes un krāja grasi pie graša.
Vienas – lai studētu un sasniegtu plašākus apvāršņus personīgā dzīvē, otras – lai tiktu pie vīra. Bet abas viņas cenšas, lai apģērbtos, safrizētos, nogrimētos tāpat kā sabiedrības dāmas,” 1928. gada 7. maijā novērojumos dalījās “Pirmdienas Rīts”.
Tagad patiesi grūti atšķirt kantoristi vai manikīri no ministra vai fabrikanta kundzes! Kāds ir šī skaistuma ideāltips, ņemot vērā, ka sievietes divas trešdaļas laika pavada rūpēs par ārieni?
“Līdz pašam pēdējam laikam viņas bija slaidas, jo slaidam būt bija pirmais noteikums.”
Tagad tā vairs nav – modē ir individualitāte; iepriekš, 20. gadu sākumā, modē bija zēngalviņa, tagad – individuāla frizūra, kas var būt grieķiska, viduslaiku, rokoko vai pavisam futūristiska.
Vēl viens svarīgs nosacījums iepriekš – leļļveidīgi nokrāsota sejiņa, zemeņu sarkanas lūpas. Toties 20. gadu beigās – “jūs varat būt arī neskaista, mana cienītā, ar vasaras raibumiem, baltām uzacīm un skropstām, jums jābūt raksturīgai, individuālai”.
Līdzīgi – arī apģērbā, kur līdz šim to diktējusi visvarenā mode, kas bija despotiski nežēlīga, spiežot valkāt īsus, šaurus bruncīšus, gaišas zeķes.
Toties jaunais, individuālais uzskats 20. gs. 20. gadu beigās iekaroja tiesības arī modes likumdošanā – pēc katra gaumes un apstākļiem varēja ģērbties garā un platā apģērbā vai arī īsā un šaurā. Turklāt starp abiem šiem pretpoliem bija daudz dažādu variāciju.
Starp vaidelotes tvīkšanu un noziedēšanu
Vīriešu trūkums, dzīves dārdzības pieaugums un jauni estētiskie principi ikdienā – šie faktori ietekmēja modernās sievietes dzīvi 20. gs. 20. un 30. gados. Lielā kara (tā toreiz sauca Pirmo pasaules karu) un krievu katastrofas biedējošais piemērs bija turpat, ļoti tuvu klāt, un neviens īsti nezināja, kas ar viņu notiks rīt.
Tas savukārt daļu rosināja spēlēt uz visu banku. Lielais karš arī pamatīgi izjauca abu dzimumu skaitlisko līdzsvaru un vēl daudzkārt pastiprināja jau tā lielo sieviešu pārprodukciju.
1920. gadā uz 1000 vīriešiem Latvijā bija 1211 sievietes, 1935. gadā šis skaits samazinājās līdz 1140 (Zvidriņš, Pēteris, Demogrāfija. Rīga, 2003; Centrālā statistikas pārvade).
Savukārt, piemēram, Francijā karš bija laupījis vai sakropļojis tuvu pie pusotra miljona nobriedušu vīriešu un uz katru neprecētu, laulībspējīgu vīrieti iznāca četras līgavas. (Melnalksnis, Sigurds, Modernā mīla. / Burtnieks, 1. 08. 1928). Lielais karš bija pasaulei izmaksājis 1812 miljardus zelta franku (salīdzinājumam – visu 19. gs. 25 karu kopējie izdevumi, pēc Londonas “Peace Society” datiem, sasniedza 96,7 miljardus zelta franku).
“Profesionāli dejotāji, bārkungi, žigolo un citi parazīti, kas dzīvo no sievietēm, vēl nekad nav bijuši tik lielā skaitā un tik nekautrīgi tās izsūkuši kā mūsu pēckara gados,” secināja Sigurds Melnalksnis.
“Dzīve ir palikusi daudz dārgāka nekā pirms kara: mums tagad ne tikai jāuzceļ no jauna tas, ko paši esam savstarpēji sagrāvuši, bet arī vēl jāatmaksā laba daļa no šiem izsviestiem miljardiem, ko esam aizņēmušies, lai varētu sagraut.”
Arī tie paši pāri palikušie vīrieši nebija tik viegli aizsniedzami, tādēļ sievietēm neatlika nekas cits kā avīzēs publicēt sludinājumus ar “savas iekārtas”, “kapitāla” un “iztikšanas” piedāvājumiem.
Tas varbūt kādā ziņā atgādināja senākus laikus, kad vīrietis pirka sievu, ko tēvs viņam piedāvāja, toties tagad vīrietis pārdevās – pēc iespējas dārgāk – sievietei.
Starp pēckara vīrieti un sievieti – kā laulībā, tā brīvā mīlestībā – jaunā veidā nostājās arī naudas problēma.
Kā rakstīja Sigurds Melnalksnis, “tanīs sociālās aprindās, kur jauneklis un jaunava nopelna katrs pats savu dzīvi, šis problems atrisinās samērā vēl diezgan viegli – saliekot kopā peļņu kopējai izpriecai – “dzīves ceļojumam”.
Bet aprindās, kur jaunava nestrādā un tātad arī nepelna – ja tikai tās vecākiem nav pievilcīga samērā liela kapitāla, ko piesolīt pūrā, – viņai neatliek nekas cits kā izvēlēties – starp vaidelotes garlaicīgo tvīkšanu, noziedēšanu un dēkas risku”.
Pēckara sievietē esot novērojama arī “kautrības krīze” – agrāk katra jaunava un dāma sarktu un bālētu, ja kāds vīrietis netīši to būtu pārsteidzis sakārtojam zeķes saiti, bet tagad “mūslaiku sieviete – pat vislabākajās aprindās – nekautrējas parādīties publikas priekšā puskaila – kailām rokām, kailu kaklu, kailiem pleciem, kailu muguru”.
“Šais caurspīdīgās miesas krāsas zīda zeķēs, kas kāju padara vēl kailāku – pateicoties tam atspīdumam, ko zīds piešķir epidermai, – tā nekautrīgi turpat visu priekšā nopūderējas, uzkrāso lūpas, sakārto zeķu saiti.
Pārrunā par savām – sievietes apslēptākajām ķermeņa daļām – ar tādu atklātību, kas agrāk liktu nosarkt pat vecam jūrniekam, – un dejojot piekļaujas partneram, ļaudama un likdama tam sajust zem plānas drānas vēl pāri palikušo miesas daļu kontaktu un formas. Un atstāj moderno vīrieti stipri vienaldzīgu.”
“Labāki varētu darboties nekā vīrietis”
Sievietes prasīja sev sabiedriskos un politiskos jautājumos līdzīgas tiesības kā vīriešiem un centās arī ieņemt amatus, ko līdz tam bija veicis tikai stiprais dzimums.
Piemēram, 1930. gadā “Jaunajā Smiltenes Vēstnesī” izskanēja diskusija, vai sieviete piemērota meža darbinieka amatam.
Bet “Zeltene” vaicāja: “Es vēlētos vīrietis būt… Kamdēļ par to sapņo miljoniem sievu un jaunavu visā pasaulē, dažreiz to izteicot ar nopūtām un dažreiz noklusējot?” Atbilde skanēja: “Taisni tās stiprākās un labākās sievietes to vēlas, lai dažās vietās labāki varētu darboties nekā vīrietis.”
Sieviešu vēlme strādāt līdz tam galvenokārt tikai vīriešiem domātu darbu rosināja daudz pretreakciju – vēl jo vairāk tāpēc, ka valstī samazinājās dzimstība.
Dāmu bioloģiskās īpatnības tika apspriestas 1936. gada 12. martā diskusijā laikraksta “Brīvā Zeme” redakcijā. Kā 13. martā vēstīja laikraksts “Rīts”, “jautājums bija interesējis galvenokārt sieviešu uzmanību un zālē daudzu simtu vidū bija redzami tikai daži vīrieši – tie paši – vai nu aicinātie lektori vai žurnālisti. Atmosfēra gan šķiet diezgan sakarsēta, jo sievietes sapulcējušās it kā uz lielu tiesas spriešanu par pretējo dzimumu”.
Profesors Pauls Jurevičs (1891–1981) norādījis, ka tautas dzīvā spēka samazināšanās ir sakarā ar sievietes emancipāciju, un te meklējams pamats vērsties pret šo kustību.
Savukārt Parīzē un Strasbūrā filozofiju un mākslas zinātnes studējusī Dr. philos. Milda Paleviča (1889–1972), viena no Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības dibinātājām un biedrēm, ar patētisku žestu noraidījusi banālo apzīmējumu, ka sievietes daba ir emocionāla, uzsvēra, ka pašnoteikšanās ir gan viņas tiesības, gan pienākums.
Darbs sievietei jādod pēc viņas patstāvīgas izvēles un turklāt nevis tikai mašīnrakstītāju vietas, bet atbildīgi posteņi. Bet profesors Kārlis Dišlers (1878–1954) uzsvēra, ka “sieviete pie mums un arī vispār ir līdzvērtīga vīrietim, tas ir tikpat skaidrs, kā divi reiz divi ir četri”.
Sabiedrības diskusiju lokā bija arī jautājumi – vai sieviete, tiekdamās pēc patstāvības, savas pirmdzimtības tiesības nav pārdevusi par lēcu virumu? Vai katrai sievietei ir jābeidz vidusskola un augstskola? Vai katrai sievietei jākļūst par ierēdni un ievērojamu sabiedrisku darbinieci? Vai sieviete, bēgdama no virtuves un ģimenes, nav par tālu aizsteigusies no ģimenes pavarda svētās liesmas?
“Brīvā Zeme” 1936. gada 7. jūlijā publicēja kāda anonīma lasītāja vēstuli: “Cīņā dēļ diploma parasti vairāk jāpiepūlas sievietei, bet cīņā pēc darba vietas arvienu vīrietis aizsteidzas viņai priekšā. Tā sieviete, sacenzdamās ar vīrieti izglītības laukā, bieži tiek pie zināšanām, kas iegūtas lielām pūlēm un veselības dragāšanu, bet kam viņas dzīvē nav gandrīz nekādas vērtības. (..) Pareizais ceļš te būtu: vīrs kā ģimenes galva lai rūpējas par tās nodrošināšanu materiālā ziņā, bet sievai kā ģimenes dvēselei jārūpējas par bērnu audzināšanu un ģimenes mājīgumu.”
“Modernā Sieviete” 1931. gada 17. janvārī centās ieskatīties, kā dāmām klāsies 2031. gadā, un viens no secinājumiem bija, ka “dzelzskausēšanas un rūpniecības darbi būs galīgi atvietoti ar mašīnām” un ka, sasniedzot “ekonomisku līdzību ar vīrieti, sieviete izvedīs vienlīdzības sapni līdz beidzamai iespējamībai”.
Pilsoņi tiks radīti pēc patikšanas – ar vēlamām garīgām īpašībām.
Tomēr tik ilgi, kamēr būs divi dzimumi, būs arī divējāda garīgā attīstība. Vispārējais labklājības līmenis būs ārkārtīgi pacēlies, un sieviete, kurai ir mātes dāvanas, varēs pieņemt tik lielu ģimeni, cik viņai patiks.
Sievietēm plašs lauks pavērsies mākslā, un viņas nodarbosies ar pētniecību valdības departamentos, un “visādos kulturēlos un sabiedriskos” uzņēmumos, taču attiecībā uz iespējamību, ka kāda sieviete varētu vadīt valsti 2031. gadā, bija noraidošs viedoklis.
“Moderno latvju sievieti redzam jaunu, skaistu, vingru, modernu piemērotā ģērbā. Vai tādēļ viņai arī jābūt bagātai? Nebūt nē. Viņa prot badoties un ir slaida un eleganta. Badoties varētu būt neveselīgi, bet tas viņu neinteresē, viņa dzīvo acumirklim.
Viņa strādā kaut kur, kādā kantorī, saprotams, arī, lai pelnītu naudu, bet tā ir lieta, kas pati par sevi nāk mēneša beigās. Arī darba vietā viņa dzīvo acumirklim. (..) Politikas un lielās saimniecības celtniecībā vīrietis viņu atstumj no līdzdalības, bet tas viņu nesatrauc, jo viņa to nemaz nevēlas,” vērtēja Hildegarde Reinharde (“Latviete”, 1937. gada Nr. 6–12).
Tika arī vaicāts – kā pietrūkst modernai latvju sievietei?
Hildegarde Reinharde uzskatīja – miera un prieka, tādēļ, ka trūkst pareizās dzīves izpratnes. Kur meklējama laime? Ne ārpus sevis, bet sevī, savā sirdī. Kā atrast dzīves pilnīgāko laimi? Ierobežojot sevi un meklējot to ar mūzikas applūsmotu dvēseli.
Uzziņa
Dažas ievērojamākās feminisma pārstāves Latvijā 20. gs. 20. un 30. gados
• Aspazija (1865–1943)
• Milda Paleviča (1889–1972)
• Ivande Kaija (1876–1942)
• Zenta Mauriņa (1897–1978)
• Berta Pīpiņa (1883–1942)
