“Es vēl meklēju sevi.” Kā dziedātājs Edijs Dukurs kļuva par gleznotāju 0
Tagadējo cēsnieku, bet dzimušu priekulieti Ediju Dukuru visi vairāk pazīst kā dziedošās Dukuru ģimenes galvu un mūziķi. Bet ne visi zina, ka viņš ir arī talantīgs gleznotājs un muzeju nakts ietvaros Jūrkalnes Tautas namā atklāja pirmo personālizstādi. Talantīgais mūziķis vairāk gleznojis savus amata brāļus – mūziķus, jo šī joma viņam ir vistuvākā.
Sāk ar afišām
“Zīmēt man paticis jau no skolas laikiem, un mana mamma Antra bija kultūras nama vadītāja. Viņa man tāda nopelniem bagātā kultūras vadītāja, un tajā laikā, kad nebija printeru un mūsdienu iespēju, afišas bija jāzīmē ar roku. Es tās zīmēju un varēju mākslinieciski izpausties. Skolā man klades bija piezīmētas ar visādiem ķinķēziņiem, tankiem un mopēdiem, skatuves aprīkojumu, ģitārām utt. Ar meitenēm sarakstījos un vēstules tika papildinātas ar zīmējumiem. To gan par mākslu nevar uzskatīt, visiem bērniem ir piezīmētas klades,” stāstu sāk Edijs. Viņš atceras, ka gleznošanai starta brīdis bija 2009. gada aprīlī, kas sakrita ar klusuma brīdi mūzikas dzīvē – tāds pārejas periods. Saistībā ar krīzi bija mazāk pasākumu, vispār valstī bija mazāk muzikālu aktivitāšu. “Iekšējais stāvoklis prasīja kādu māksliniecisku izpausmi. Satiku attālu radinieci, keramiķi pēc izglītības, Inesi Verneri. Viņa teica – Valmierā ir viens pulciņš, kur gleznot mācās pieauguši cilvēki. Uzreiz zināju, ka gribu piedalīties. Es gan ar eļļu uz audekla vēl nekad nebiju gleznojis, bet biju izmantojis guaša un akvareļa krāsas. Pamatus Valmierā pamācījos un kaut kādas klusās dabas pazīmēju. Sapirku visu, kas vajadzīgs – otas, eļļas krāsas un terpentīnu. Kā man trīcēja roka, kad es baltam audeklam ar otu pirmo reizi skāros klāt! Tas bija pārdzīvojums, tiešām,” gleznošanas sākotni atceras mūziķis. Pirmās, ko gleznoja, bijušas puķes – magones. Edija uztverē magones nebija pārāk labi izdevušās, bet toreiz meitenes slavējušas, teikušas, ka esot smukas.
Mākslas akadēmijas diploma nav
“Pēc pāris nodarbībām es sapratu, ka vajag kaut ko nopietnāku. Vizuālajai mākslai ir ļoti liela līdzība ar mūziku. Tu domā par vizuālo mākslu, bet saproti, ka mūzikā ir tieši tas pats. Uzstādījums, kompozīcija, krāsas, toņi, noskaņa – tas viss ir līdzīgi kā mūzikā, un tāpēc man vieglāk bija izprast glezniecības būtību. Nezinu, vai to varu nosaukt par Dieva klātbūtni vai sagadīšanos – kā nu kurš to dēvē.” Uz Cēsīm pārnākusi dzīvot ļoti pieredzējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolas pasniedzēja Vita Merca. Uzzinājis, ka viņa ir Cēsīs un varbūt varētu pasniegt privātstundas, par to ļoti nopriecājies. “Sarunājām trīs meitenes un es, ka mācīsimies pie Vitas Mercas glezniecības pamatus. Bijām pieauguši cilvēki un visi sapratām, kādēļ tērējam savu laiku, un mūsu izvēli noteica mērķis kaut ko iemācīties. Mums ļoti raiti gāja uz priekšu. Man pasniedzēja ieteica arī pamācīties zīmēšanu. Ja tu labi zīmē, tev arī būs vieglāk uzgleznot. Visa pamatā ir jābūt korektam zīmējumam,” teic talantīgais gleznotājs. Vita sarunājusi tikšanos ar Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Rolandu Grosu. “Fantastisks pasniedzējs! Nezinu vispār, kur var būt tik talantīgs! Veselu mācību gadu pie viņa mācījos zīmēt,” turpina stāstītājs un piebilst – ja viņam uzdodot jautājumu, vai mācījies mākslu, būtu nekorekti teikt, ka nav mācījies. Ir mācījies, bet tikai privātstundās. “Mākslas akadēmijas diploma man nav, bet esmu apguvis mākslas iemaņas pie ļoti labiem pedagogiem.
Jābūt dvēselītei iekšā
Pēc mācībām pie Grosa viss izskatījies acīmredzami savādāk. Un tad sākās nianses. Un nianses ir tas, ka jāmeklē savs motīvs un jāatrod tās lietas, kas aizrauj, kas iedvesmo. “Es domāju – gribu vēl pie Vitas pamācīties, bet viņa teica – ej, mālē, sameklē savu motīvu un bliez vaļā! Pie Vitas mēs gleznojām samērā maz, vairāk pētījām citu mākslinieku daiļradi, domāšanas veidu, ko viņi ir gribējuši pateikt uz audekla. Tehniski iemācīties gleznot var daudzi cilvēki, bet atrast to, ko tu gribi gleznot, lai tas tevi ārkārtīgi uzrunātu, interesētu – tā ir pati galvenā lieta, lai varētu darbā ielikt dvēselīti. To es apzināti vai neapzināti vienmēr cenšos izdarīt – acīmredzot kādos darbos tas izdodas,” priecājas Edijs. Un piemetina, ka neko tādu vēl neesot izdarījis, jo bijusi tikai pirmā izstāde Jūrkalnē, uz ko pierunājis vecais, labais draugs Igo.
Kā sākās mūziķu portretu glezniecība? 2015. gadā Edijs ar dēlu Miku bijis Amerikā. “Bijām tādā muzikāli noformētā klubiņā, bārā – tādā foršā vietiņā, un tur es ieraudzīju gleznu, kurā redzams ģitārists Slash. Ieraudzījis šo gleznu, nodomāju – jābrauc mājās un jāmēģina gleznot latviešu mūziķus. Mums ir riktīgi forši un feini džeki – komponisti, instrumentālisti un dziedātāji – vajag viņus tik iemūžināt bildēs,” mūziķu gleznošanas sākumposmu ieskicē jaunais gleznotājs. Atbraucis no Amerikas mājās un 2015. gada vasarā ķēries pie mūziķu portretēšanas.
Galvenais ir cilvēciskais faktors
“Viņi man ir pozējuši visu savu dzīvi, un ar daudziem esmu spēlējis uz vienas skatuves, dažādos projektos. Tas ir vēl viens pluss, kāpēc es šo tēmu izvēlējos – pazīstu šo vidi, sajūtu, kad esi uz skatuves. Sākotnējā ideja bija gleznot mūziķus skatuves gaismā, bet sapratu, ka viena lieta ir skatuviskais tēls, otra – cilvēks. Mūziķi gleznot kā cilvēku, personību ir ārkārtīgi interesanti. Ja zinu, kāds ir šis cilvēks savā būtībā un varu to parādīt gleznā, tas ir cits rakurss,” spriež mūziķis un gleznotājs. “Kā iedvesmas avotu un detaļu pētīšanai fotogrāfijas gleznotāji izmanto jau sen. Arī man tas ir liels atspaids, darbojoties ar portretiem. Es gleznoju ar eļļas krāsām. Ļoti patīk tās smarža sajaukumā ar terpentīnu. Gleznas ir diezgan lielas – 90×70 cm, un galva ir apmēram divreiz lielāka nekā oriģināls. Es esmu lasījis portretistu intervijas – ja galva ir lielāka nekā oriģināls, sāk strādāt citādi principi. Bet es sāku jau “piešaut” roku uz šo formātu, kaut arī viens portretiņš man ir pavisam neliels – 40×30 cm, kurā redzams Entonijs Hopkinss ar savu caururbjošo skatienu. Lai arī bildīte ir maziņa, tā uzrunā no liela attāluma.
Rokraksts vēl veidojas
“Šobrīd mani glezniecībā interesē tikai portrets, nekas cits manu uzmanību nepiesaista. Apzinos, ka tas ir arī viens no grūtākajiem žanriem, bet esmu gatavs to izprast, izkopt un teikt, ka tas ir tas, ko es daru. Protams, ka vēlos izstādīt savus darbus arī citās Latvijas pilsētās un rādīt tos cilvēkiem, jo tas ir mākslas galvenais uzdevums – būt redzamai. Esmu ļoti pateicīgs Igo, ka mani iedrošināja rīkot izstādi, jo pats es noteikti vēl vairākus gadus nebūtu to darījis. Visticamākais, ka ne, jo esmu ļoti paškritisks. Bet nu jau ir maisam gals vaļā un esmu atvērts piedāvājumiem.”
“Katrs darbs ir citāds, es visu laiku mācos. Man nav vēl īsti nostabilizējies savs rokraksts, bet ir, kas to jau atpazīst. Es vēl kaut ko meklēju. Savā darbnīcā mansarda istabiņā gleznoju lielākoties pa naktīm, jo gleznošanai vajag lielu mieru, tad pat mūziku neklausos. Gleznojot viss ir tik piesātināts un piepildīts, ka neprasās pēc fona, jo tu domā par tēlu,” nobeigumā teic jaunais gleznotājs.
