Priekam un dvēselei 1
Kad pāri ravētāju gaisā izslietajiem dibeniem aizlido bites, saproti, ka zemes darbi nav vienīgais veids, kā būt pie dabas un īstuma.
Aiga Cedere (38) ir grāmatvede firmā “Septiņdesmit septiņi”. Bet nu viņa ir piepildījusi bērnības sapni par biškopību.
– Esmu saldummīle, bet bērnībā mājās nebija tik daudz medus, cik man kārojās. Medus man šķita milzu bagātība. Kad kādos ciemos tiku pie medus, biju pārlaimīga. Nolēmu – kad izaugšu liela, varbūt pensijas gados man būs savas bites. Bet, par laimi, pie bitēm nokļuvu agrāk. Mores pagastā nopirkām lauku māju, kas bija otrs mans bērnības sapnis. Kādu dienu vīrs man jautā: cik tev to bišu stropu būs, vai simts? Paga, paga, saku, es vēl neesmu par to domājusi, līdz pensijai vēl tālu. Taču todien internetā sāku meklēt, kur var mācīties biškopību. Atradu Vecbebru profesionālo un vispārizglītojošo skolu, pieteicos studijām un izmācījos. Pērnvasar nopirku bites. Kad izsviedu pirmo medu (sanāca gandrīz pilns desmitlitru spainis), sēdēju pie spaiņa kā Vinnijs Pūks un apcerēju – ja man bērnībā tāds būtu bijis!
Pēdējos gados dedzinu vienīgi vaska sveces. Man patīk dabiskais. Smējos, ka iegādājos bites, lai man būtu pašai savas sveces. Tomēr parēķināju – ja par 1000 latiem, par ko iegādājos stropus, aprīkojumu utt., nopirktu vaska sveces, varētu pāris gadu tās dedzināt.
Bites, medus, vasks vairāk ir priekam un dvēselei. Kad rudenī bites gāja gulēt, kļuva skumji un sāku gaidīt pavasari. Kad šopavasar pirmoreiz iedzēla bite, biju tik priecīga – atkal dzīvība mostas!
