Jāpalīdz cilvēkiem 1
Elīza Lasmane (20) studē antropoloģiju, pašlaik kopā ar kursa biedriem strādā pie partnerattiecību likuma un ir sagatavojusi jautājumu blokus Lucavsalas dārziņu īpašniekiem par to, ko dārzs viņiem nozīmē, ko viņi Lucavsalā gribētu redzēt, ko ne. Lucavsalas dārzkopju aptauja ir Elīzas iniciatīva, viņa uzskata, ka ir jārunā par aktuālām lietām, ja vēl var kaut ko mainīt. Bieži vien cilvēki nedomā, ar izslēgtu apziņu plūst pa straumi, nav klātesoši situācijā un viņiem ir vienalga, kas notiek blakus. Bet antropologa uzdevums – iedziļināties, izprast cilvēku stāstus un palīdzēt, radot kādas pārmaiņas. Tas ir svarīgi – cilvēkiem ir jāpalīdz, uzskata Elīza: – Lasīju par Rīgas pašvaldības plāniem Lucavsalā būvēt vai nu grandiozu viesnīcu, vai aizvākt no pilsētas spēļu zāles un kazino un Lucavsalā taisīt otru Montekarlo – pilnīgs sviests! Bet “cepties” nav liela māksla, labāk iešu un darbošos! Lucavsalas ekokopienai varētu noderēt arī antropoloģiska pieeja, lai veidotu attiecības ar cilvēkiem, kas šajos dārzos darbojas. Motivācijas kopt dārzu ir ļoti dažādas (to es noskaidrošu). Dažiem mērķis ir sarūpēt pārtiku, citiem darbs dārzā ir tik cieši saaudies ar viņa dzīvi, ka pat nedomā par kaut kādām motivācijām vai ko tas dod. Tā ir daļa no cilvēka. Pirms pāris nedēļām ekspedīcijā Lucavsalā parunājos arī ar kādu sievieti, kura te dārziņu kopj jau četrdesmit gadus, bet pirms tam dārzs piederējis viņas tēvam. Sievietei līdzi bija dēls, mazais zemes pleķītis ir ģimenei dārga vieta. Bet ko tad es tur kā antropoloģe pa salu staigāšu, nospriedu, ka arī man jāpaņem dārzs. Tad es būšu starp šiem cilvēkiem, viena no viņiem. Šobrīd gribu saprast, ko domā Lucavsalas dārzu kopēji, kāda ir kopīgā vīzija, pēc tam var runāt ar politiķiem, – domā Elīza.
Viņa iecerējusi rakstīt blogu, kā pilsētniecei dārzā klājas, par savām veiksmēm un grūtībām, lai cilvēki var sekot līdzi un uzzināt, ka visu var izdarīt, ja grib. Neliela pieredze dārza darbos Elīzai ir kopš bērnības. Lai gan vecāki ir mūziķi, tomēr vasaras atvaļinājumā Saulkrastu mājiņā rušinājās dārzā un arī meitu lika vagās.
– Ļoti patīk darbi, kur uzreiz var redzēt iznākumu. Izravē, paskaties uz skaisto dobi – tāds lepnums un prieks! Cilvēki ir aizmirsuši, cik daudz var iegūt, ja ir saikne ar zemi. Tā ir pilnīga meditācija, tā piezemē cilvēku. Kamēr man nebija konkrētas vietas, katru nedēļu braucu uz mežu vai pie jūras, nosēžos zemē, bakstu zemi, skatos čiekuriņus, lieku akmeņus rindā, patīk pie dabas, tur viss ir tīrs, var atslēgties.
Tagad Elīzai ir savs dārzs. Kā viņa to nolūkoja starp desmitiem citu? Gājuši ar draugiem pa galveno ceļu – viss sakopts, bet tad iebriduši īstos džungļos, un tur bijis mazs jauks gabaliņš ar dažiem augļu kokiem, ko varētu atdzīvināt. Smilgas gan cilvēka augumā un darba – pāri galvai.
Elīza jau sarunājusi cilvēku, kurš iemācīs pļaut ar izkapti. Tomēr garās smilgas dārzā pļaus pati. Pati uzraks zemi. Sākumā gribējusi stādīt bietes.
Aizbraukusi pie opja, viņš teicis: nē, vispirms jāstāda kartupeļi, lai tie attīra zemi. Elīzai kartupeļi negaršo, bet, kas jādara, jādara!
Vēlāk audzēs tās saknes, kas sader ar kartupeļiem. Elīza domā, ka būtu jauki kopt arī kādu garšaugu. Piparmētras – tas vispār būtu ekskluzīvi. – Gadiem te neviens neko nav stādījis, zemē ir visas labās lietiņas, viņa gaida, kad kāds atnāks un sāks kopt, – smaida Elīza.
