Enerģijas apmaiņa 1
Inga Greiškāne (27) ir fotogrāfe, šogad brīvprātīgi atbalsta Eiropas gada aktivitātes, būdama Eiropas gada attīstības labās gribas un jauniešu vēstniece, strādā Personāla dokumentu valsts arhīvā un izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. Pašlaik te skatāms Māra Ārgaļa mūža veikums. Inga kopš novembra nomā dārziņu Lucavsalā.
– Pagājušajā pavasarī draugs Daniels mani uzaicināja aizbraukt uz Lucavsalu. Zinot, ka te iecerēts sabūvēt debesskrāpjus, nodomāju – cik muļķīgi! Manī pirmo reizi modās patriotisms, un sapratu – šo vietu nevar atstāt! Lucavsala ir brīnišķīga, kā rezervāts. Tur atrodoties, nav sajūtas, ka esi Rīgā. Pasakaina vieta rīdziniekiem, kuriem nav lauku, bet kuri tomēr grib būt ārpus mūriem. Esmu jau sākusi kopt savu noskatīto zemes pleķīti. Mums ar draugu bija sava “Staro Rīga”, plēsām krūmus, dedzinājām, vēl jānovāc arī vecā būda, – stāsta Inga. Dārza darbi viņai nav gluži sveši. Inga uzaugusi laukos Rēzeknes pusē. Kad vecvecāki aicinājuši ravēt, kur tu spruksi, ravējusi arī, bet nekāda saikne ar zemi nav veidojusies, jo vecvecāku dārzi šķituši tādi vispārēji. Tomēr līdz ar izravētajiem burkāniem un dillēm augušas Ingas ilgas pēc sava dārziņa.
– Sešu gadu vecumā izveidoju dārziņu tik lielu kā trīs galdu virsmas, sastādīju gurķus, pati tos ravēju, laistīju, neviens manas dobes nedrīkstēja aiztikt. Man patika tā labā sajūta – es to esmu izaudzējusi, es to esmu izkopusi! Ja aprūpējam augus un zemi, mēs tur ieliekam savu enerģiju un zemes un augu enerģiju saņemam atpakaļ. Tā ir enerģijas apmaiņa, daudzi cilvēki, protams, to ir aizmirsuši. Bet mana māte nevar bez zemes, pat ap savas darba vietas ēku viņa ir sastādījusi gurķus, tomātus, rabarberus. Bet uz palodzes podā – mazos tomātiņus. Tagad, cerams, pāries uz dārziņu. Jā, viņu tur gribu ielaist. Un arī savus draugus, jo viena galā netikšu. Domāju audzēt garšaugus. Tas nemaksā dārgi, un, lai tos koptu, nevajag daudz laika. Savu dārziņu esmu iecerējusi kā brīvu telpu, kur varu kopā ar draugiem pabūt zaļā vidē, ikviens no viņiem te varēs droši nākt un arī baudīt to, kas izaudzis, – tāda ir Ingas iecere. Vēl viņa domā, ka būtu labi vasarās Lucavsalā baudīt ne tikai dabu, bet arī kultūru, mākslu un citus videi draudzīgus atpūtas veidus, kas balstīti uz sadarbību, nevis komerciju. Varētu parku ierīkot, arī “dzīvo lielveikalu”, kur aug salāti, redīsi, gurķi utt., kur katrs var ieiet, paņemt kāroto sakni vai dārzeni par nelielu samaksu, lai pašvaldībai – zemes īpašniecei – arī kaut kas tiktu. Arī tiešās pirkšanas bāzei Lucavsalā būtu laba vieta, jo pašlaik tiešā pirkšana izsvaidīta dažādās Rīgas vietās, vārdu sakot, Lucavsala kā apvienotājs.
