Es un zeme. Pirmais pavasaris mazdārziņu iekopējiem 1
Tie, kuri savos dārziņos rosās gadiem, nav aizmirsuši prieku par pirmajiem dzīvīgi zaļajiem loku asniem un paša koptas zemenes saldo garšu. Bet viņiem – raksta varoņiem – tas viss būs šovasar. Kāpēc viņi skārienjutīgo monitoru laikmetā vēlas skart reālu zemi?
Atpakaļ pie īstuma
Dr. hist. Artūrs Tomsons (36) ir Riharda Tomsona – viena no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem un vadītājiem – pēctecis. Un arī darbojas plašā spektrā. Artūrs ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheoloģijas departamenta galvenais glabātājs, Arheologu biedrības valdes loceklis, aizstāvējis doktora darbu “Divasmeņu zobeni Latvijas arheoloģijas materiālā 9. – 13. gs.”, laiku pa laikam lasa lekcijas par eksperimentālo arheoloģiju. Ko gan viņš dara savā zemes pleķītī Lucavsalā?
– Pasauli savā ziņā mazliet tveru no arheoloģijas viedokļa, tāpēc, pirms ko stāstu citiem, pats visu gribu izmēģināt un nemelot. Tas ir godīgi. Un tad varu studentiem teikt: jā, mana pieredze apstiprina, ka grāmatā rakstītais ir tiesa, bet tālākais jūsu rokās. Tas ir īstums. Ļoti būtisks vārds, kas nav zaudējis aktualitāti. Kā tas attiecas uz dārziņu? Viss ir tieši, tu sasmērējies, esi netīrs, tas nav skatītājiem, tā ir pilnīga meditācija un pašapzināšanās, – pasmaida Artūrs. Bērnībā viņa ģimenei Jelgavā piederējis dārziņš, kur kopā ar vectēvu vācbaltieti kopuši augļu kokus. Žēl, ka laiku maiņās to nācies pārdot. Artūrs domā, ka toreiz nobaudītā “garša” nevar zust. Tagad, kad atkal ir dārzs, viņš vēlas nevis mehāniski kaut ko darīt, bet vienlaikus arī it kā no malas sevi vērot un apzināties realitāti šajā mirklī un šajā vietā. Būt zināmā mērā vienlaikus gan pētījumu objektam, gan subjektam. Tas ir viņa personiskais piedzīvojums, turklāt tverts ar vieglu humoru.
Artūrs stāsta, ka arheoloģija esot līdzīga kriminālistikai – nevienu detaļu no konteksta nedrīkst raut ārā pat tad, ja nesaproti, kas tā ir par detaļu. Rokot dobi un atrodot kādu priekšmetu, Artūrs tūdaļ sāk domāt, kurā vietā kopbildē šis mozaīkas gabaliņš varētu atrasties, kas tur ir noticis pirms tam. Piemēram, piekaramā atslēga ar laužņa pēdām vietā, kur nekādu ēku vairāk nav, paver plašas iespējas iztēlei par kādu šeit pagātnē risinājušos drāmu. Bet daudz kas notiek arī pašlaik, piemēram, pazūd žogs, pat zemē atstāts, apdarināts žoga stabiņš kādam šķitis ļoti būtisks. – Te var sastapt dažādas “dzīvības formas”, kas laiku pa laikam izsiro un kaut ko nozog, pat nav saprotams – kādēļ. Bet tas audzina spēju nepieķerties iznākumam un zemi kopt nesavtīgi, vairāk fokusēties uz iekšpusi, – filozofiskā mierā skaidro Artūrs. Ko senlaikos vīriem nozīmēja zeme? Tolaik kapā līdzi dotas būtiskas lietas. Seno kuršu ugunskapos vīriem blakus ir zobeni, cirvis, pieši un izkapts, citiem pat vairākas. Vēlajā dzelzs laikmetā zemgaļu vīriešu kapos atrasti dzelzs kalti, doru dējamais, jo medus un vasks bija liels peļņas avots. Sods par bišu zādzību viduslaikos bija viens no vājprātīgākajiem.
Ja pieķēra bišu zagli, viņu piesēja pie bišu koka, atgrieza vēderu un zarnas apsēja ap koku. Atņemt bišu kokus bija neiedomājams solis. 1212. gadā Autines latgaļu sacelšanās pret Cēsu bruņiniekiem izcēlās tāpēc, ka ienācēji viņiem atņēma bišu kokus.
