Es un suņi – kopā labi. + Uzzinām vairāk par kanikrosu! 0
Cilvēks un suns – iespējams, ka atraktīvāka un saliedētāka par šādu savienību ir tikai tā, kur cilvēkam līdzās vairāki suņi. Mārtiņa Kristona, vairākkārtējā Latvijas un Baltijas čempiona kamanu suņu sportā, komandā ir septiņi šādi partneri: haskiji Lote, Ikijaka, Džims, Villijs, Vollijs un Marija Kirī, kā arī spāņu mastifa sugas pārstāve Tormenta. Sagaidījuši sniegu, viņi visi ir nomainījuši riteņkartu pret kamanām un aizrautīgi trenējas, lai varētu piedalīties ne tikai pašmāju sacensībās, bet tiktu arī līdz martā paredzētajam Eiropas čempionātam Somijā.
Kā cits citu atrada
Mārtiņa Kristona bērnības mājās vienmēr bijuši suņi. Laikas, jo tēvs aizrāvās ar medībām. Tiklīdz Mārtiņš sāka celt savu pili, bija skaidrs, ka tajā būs arī suns. Berģu jaunceltne vēl nebija pabeigta, kā jau tika iegādāta Sibīrijas haskiju meitene Saldra Laguna jeb vienkārši Lote. Pūkaina, paīsām kājiņām – mīlīguma kamoliņš. “Medībās neeju, bet aizmirst par izkustēšanos svaigā gaisā viņa neļaus, jo pēc šķirnes ievirzes ir darba suns,” sprieda Mārtiņš. Fiziskās aktivitātes viņam allaž bijušas svarīgas – daiļlēkšana, dejošana, hokejs, taču nospriegotajā ikdienā, kur papildus darbam arī ģimenes rūpes un kredīts par māju, vairākstundu ikdienas treniņiem vairs nebija vietas.
Tiklīdz Latvijā sāka parādīties haskiji, daži to īpašnieki atklāja, ka ar šiem suņiem var ne tikai bužināties, bet arī sportot: baikdžoringā suns velk riteņbraucēju, kanikrosā saimnieks mēģina tikt līdzi savam dzīvniekam skriešus, skijoringā komplektu veido suns ar slēpotāju. Var arī trenēties viena vai vairāku suņu vilktās kamanās vai riteņotos kartos.
“Sākuši ar skriešanu un velosipēdu, turpinot ar slēpēm, abi ar Loti tikām līdz 2. vietai Lietuvā un 3. – Baltijā.” Bet, aizvien dziļāk izzinot gan šāda sporta īpatnības, gan savu suni, kļuva skaidrs: Lote vairāk domāta skaistumam, nevis kamanu vilkšanai. Jo haskijus dala divās grupās – izstāžu priekam selekcionētie smukulīši un īstie ziemeļnieki – darba līnijas dzīvnieki, kam augums kārnāks, kājas garākas. Mārtiņš saprata, ka sportam jāmeklē vēl viens suns, vairāk darbarūķis. Arī tāpēc, lai Lotei vienai mājās nav garlaicīgi.
“Kopā ar vecāko dēlu Eduardu, kas toreiz vēl bija puika, braucām ziemeļmeitas lūkoties un no Zviedrijas ziemeļiem pārvedām Ikijaku, kas tulkojumā no inuītu valodas nozīmē Rudā Egle. Gudrības, ko ar Loti nācās apgūt lēni un pakāpeniski – skriešanas laikā nekādas kakāšanas, čurāšanas vai blenšanas apkārt, lūkojot, ar ko pa ceļam izkašķēties vai sabučoties –, darba haskijiem jau gēnos, pietiek vienreiz ierādīt.
Kad lomas bija akceptētas – Lotei vairāk jāgozējas pa izstādēm, bet Ikijakai – dod tik vēl kādu darbiņu, mūsu mājā ienāca otrs darba zviedrs – Džims. Būdams puisis, viņš izrādījās vēl jaudīgāks un apķērīgāks, taču – arī uz blēņām.
Villijs un Vollijs ir nākamais darba haskiju pāris: spēcīgi, labi veidoti. Nevis skrien, bet lido. Viņi netika plānoti, taču Ikijakai bija meklēšanās dienas, un uz mirklīti izlaidām viņu no voljēra… Ne minūte nebija pagājusi, kā šī atjoņoja atpakaļ, tikai kopā ar Džimu. Pat prātā nenāca, ka tik zibenīgi iespējams to lietu nodarīt.
Konstitūcijas ziņā kucēni bija izcili, taču gandrīz palika pagrīdnieku statusā. Tā kā vecāki nebija rādījušies izstādēs, vajadzēja krietni nopūlēties, lai viņu bērni tiktu pie dokumentiem un atļaujas piedalīties sacensībās. Mūsu kinologiem priekšstats par haskijiem toreiz vēl saistījās tikai ar istabas mīļdzīvnieku līniju, nevis darba suņu standartiem, kas citviet pasaulē sen akceptēti. Beidzot tas lauzts – paldies Latvijas Kinoloģiskajai federācijai par sapratni.
Tā kā Ikijakai oficiālas tiesības uz nākamo pārojumu tomēr nespīd, bija skaidrs: vajadzīga vēl viena kucīte, jo sportiskā komanda nepārtraukti jāatjauno. Un tā pērnruden no slavenākās zvēraudzētavas Skandināvijā mums piepulcējās arī Marija Kirī. Viņa ir tikai gadu veca, bet jau uztrenēta 16 kilometru distancei. Pagaidām vēl mazliet satraukta, jo pārējo suņu vidū nav īsti iedzīvojusies.
Savukārt Tormenta, bez kuras mūsu komanda nav domājama, ir spāņu mastifa dāma. Visu un visus sargā – suņus, māju. Viņas senči bijuši aitu ganāmpulku virsuzraugi. Dienā par lopiņiem rūpējās borderkolliji, bet naktī pietika ar pāris mastifiem, lai valdītu kārtība un neviens nepienāktu klāt vai netiktu prom – ne jērs, ne vilks, ne cilvēks. Tormentai nav nekādas vajadzības kādu pārmācīt – pietiek ar masu un skatienu,” ar savu komandu iepazīstina Mārtiņš. Neaizmirstot piebilst, ka tajā ieskaitāma arī sieva Solvita, meitas Ance un Jete, dēli Eduards un piecgadīgais Miķelis: “Esmu ļoti pateicīgs, ka ģimene manu vaļasprieku akceptē un pieņem, jo arī viņu dzīvei un hobijiem visu laiku fonā suņi, karti, kamanas.”
Tas, kurš skrien ar suņiem
Mārtiņš ir līdzīpašnieks diviem ēdināšanas uzņēmumiem, joprojām strādā par pavāru pats. Lai visu pagūtu, darbdiena sākas pirms pieciem. Taču nedēļas ritumā vismaz ik pa pārdienām viņš cenšas izrauties līdz mājām, lai liktu busiņā savus suņus, kamanas vai kartu un dotos uz kārtīgu treniņu. Tāpat to dara brīvdienās. Ja gaismas stundās laika nesanāk, visiem tīri labi patīk joņot arī pa tumsu – uzliek lielo lukturi un vālē.
“Cik garu distanci izvēlēties un kādā ātrumā to veikt, visvairāk atkarīgs no laika, ko tam iespējams atvēlēt. Un no mērķa – vai tas tiek darīts formas uzturēšanai, vai gatavojoties sacensībām. Suns, sevi taupot, var skriet ļoti ilgi. Vājākais posms šajā tandēmā vienmēr ir cilvēks. Latvijā nav izveidotas vidējās distances, tāpēc sacensības visās kamanu suņu sporta disciplīnās visbiežāk notiek sprintā līdz pieciem kilometriem, kas (vismaz suņa uztverē) ir ļoti maz. Skandināvijā un Amerikas ziemeļos uzskata, ka sprints ir 12 kilometri, vidējā distance 40, bet nopietnākas – jau 80, 100 un vairāk kilometru. Daudzdienu sacensībās jāveic apmēram 800 vai 1000 polārjūdzes, kas ir krietni vairāk par 1000 kilometriem. Tām vajadzīgi īpaša režīma treniņi, bet mūsu apstākļos pietiek, ka sezonas sākumā noslīpējam gatavību godam veikt 10 kilometrus, tad šo skaitu pamazām kāpinām, lai var bez piepūles tikt galā ar 40 kilometriem. Tad vieglāk startēt arī īsajās distancēs.
Ja iecerēta slēpošana, man ap vidu ir siksna ar īpašu āķi, klāt elastīga aukla un divarpus metrus gara pavada, sunim (vienam vai diviem) iemaukti, un uz priekšu. Tā kā Latvijā līdz šim tādu, kuri brauc ar vairākiem suņiem uzreiz, nebija, pēdējos gados sacensībās stājos uz starta pa diviem lāgiem – vienreiz ar Ikijaku, kura ir mazliet lēnāka, toties cītīgāka, otrreiz ar Džimu, kurš ir krietni spēcīgāks, taču sākumā mēdz padelverēties. Skijoringā trīs reizes esam tikuši pie Baltijas čempionu titula.
Citādāka ir braukšana ar kamanām. Tad man priekšā četri, nu jau pieci suņi. Pagaidām Baltijā esam labākie, es un mani haskiji. Taču plašāka mēroga sacensībās konkurence ir ļoti nopietna – skandināvi ir stipri, poļi, krievi. Ja izdosies tikt līdz Eiropas čempionātam Somijā, būs ko turēt.”
ŅEM VĒRĀ
1. Vienkāršākais, no kā sākt – kanikross, kur suns velk skrējēju. Šim nolūkam jāiegādājas vismaz septiņus centimetrus plata josta, ko likt sev ap vidu, un pie tās piestiprināma elastīga saite (lai katrs rāviens abiem nebūtu nepatīkams), kas savienota ar suņa iemauktiem. Līdzīgs ekipējums, ko papildina distanču slēpju komplekts un ķivere, vajadzīgs arī skijoringam, kur viens vai vairāki suņi velk slēpotāju. To visu par 40 latiem (apmēram 57 eiro) var nopirkt gatavu vai daļu arī izgatavot no paša iegādātiem materiāliem, tā mazliet ietaupot.
2. Ja patīkamo hobiju tiešām gribēsi pavērst pretī sportiskiem panākumiem, rēķinies gan ar lielāku laika un nervu patēriņu, gan ievērojamiem ieguldījumiem ekipējuma un suņa pārtikas iegādei. Perspektīvs sporta sugas suņa kucēns maksā ļoti dārgi, un, lai to izaudzinātu par kārtīgu sportistu, vajadzīgs vismaz gads pacietīga darba.
PAR HASKIJIEM DZIRDĒTS (mīts vai realitāte – skaidro Mārtiņš Kristons)
Uzturēt haskiju, īpaši vairākus, ir ļoti dārgi, jo paaugstinātai slodzei vajadzīgs daudz kaloriju. Būdami ziemeļnieki, viņi vislabāk jūtas, ēdot jēlu gaļu.
– Tiklīdz ir vairāki suņi, gribot negribot jākalkulē, kā viņus pabarot lētāk un racionālāk. Visas suņu komandas pārtikas grozs man mēnesī izmaksā 80–90 latus (114–128 eiro). No ražotāja esmu pasūtījis sauso barību, kautuvē pērku jēlos liellopu kuņģus, tirgū – lašu galvas, kuras savāru buljonā un dodu kopā ar granulām. Pēc izglītības būdams pārtikas tehnologs, saprotu, ka gan cilvēkam, gan dzīvniekam kaitīgi lietot tikai kosmonautu barību. Kuņģi un zivju subprodukti ir dzīva pārtika, kas satur daudz suņu veselībai vajadzīgo vielu, sevišķi fermentu. Vislabprātāk suņi tos tiešām notiesātu jēlus, tomēr es, lai prieku paildzinātu, šos labumus vispirms paturu ledusskapī – haskiju saldējums.
Haskiji ir ziemeļu suņi – turēt tos mūsu klimatā ir dzīvnieku mocīšana.
– Darba līnijas haskiju īstā pieraksta vieta ir Sibīrija, kur vasarā mēdz būt +30, ziemā –30 grādu, tāpēc mūsu temperatūras svārstības viņus pārāk neuztrauc. Vasarā, protams, ne- trenējamies, bet pavasarī un rudenī slodzi samazinām. Tad ļauju suņiem vairāk palaiskoties ēnā, atvēsināties, bradājot pa ūdeni.
Vienīgā mocīšana haskijiem ir nepietiekama fiziskā slodze un atstāšana uz visu dienu dzīvoklī vienatnē – tad gan suns vēlmē likt lietā neiztērēto enerģiju var izdemolēt visu māju. Un parasti to arī izdara.
Hierarhijas ievērošanā haskiji mēdz būt nežēlīgi – barvedis ir cieņā un godā vien tik ilgi, kamēr ir pats stiprākais. Pēc tam bijušo līderi ne vien pastumj malā no labumu bļodas, bet var pat nogalināt.
– Barvedis un bars – var jau būt, ka dabiskos izdzīvošanas apstākļos šīs attiecības regulē ļoti skarbi noteikumi, bet manu suņu vidū nekādas nopietnas rangu cīņas nenotiek. No cilvēku vidus barvedis esmu es, uzreiz pēc manis – sieva un bērni, taču tikai kā bara locekļi, kuriem uz pirmo reizi var arī nepaklausīt. Maltītēs un treniņos katrs zina savu vietu, savu bļodu. Kuram ienāk prātā paiet malā, kamēr trauks vēl pilns, tas pats vainīgs, jo otrs pieklūp un atlikumu notiesā. Attiecību noskaidrošanā vienīgā, kurai stingrāka teikšana, ir Tormenta. Kad Ikijakas kucēns Villijs izskatā jau atgādināja pieaugušu suni, tomēr uzvedībā dažkārt bija bērnišķīgi lempīgs, reiz viņš aizgriezās no tikko pasniegta kuņģa gabaliņa. To uzreiz pakampa Lote. Mirklis, un Tormenta nogāza Loti augšpēdus un tā uzrūca, ka zaglei guvums no mutes izkrita. Savu izdarījusi, kārtībniece mierīgi aizlāčoja, toties, izmantodama situāciju, piešāvās Ikijaka un bez sirdsapziņas pārmetumiem savam pieaugušajam bērnam paredzēto kārumu norija pati.
Saskarsmē ar cilvēkiem haskiji ir naivi labsirdīgi, turpretī īsti briesmoņi saskarsmē ar pārējo dzīvo radību.
– Mums to vispārliecinošāk apstiprināja Lote. Kad reiz naktī pamodos no rosīšanās dārzā, redzēju, ka suns draudzīgi lēkā žoga iekšpusē, bet pāris cilvēku ņemas ap nule uzziedējušajām puķēm ārpusē, mēģinādami tās izrakt ar visām saknēm. Nākamajā dienā sieva izvirzīja ultimātu: iekams mājās nebūs kārtīga sargsuņa, vairs neko nestādīšu. Pēc šī notikuma iegādājāmies Tormentu.
Lote ir apliecinājums arī tam, ka instinkts Ja kas kustas, tas jāpiebeidz un jānoliek saimniekam pie kājām ir stiprāks par audzināšanu. Kaķiem iemaldīšanās aiz mūsmāju žoga var izrādīties liktenīga.
Salīdzinot ar citu šķirņu suņiem, haskiji ir diezgan neapķērīgi.
– Pēc kinologu teorijām, haskiji tiešām tiek pieskaitīti nepaklausīgajām šķirnēm, taču man nekad nav bijis sarežģīti panākt savstarpēju saprašanos. Necenšos suņus dresēt, liekot apgūt to, kas mums nav vajadzīgs, taču komandas, kas svarīgas kopdarbam, viņi iemācās viegli un izpilda labprāt. Pienāk tikai tas, kuru saucu. Sajūgti nedīdās, bet stāv mierīgi. Attaisot mašīnu, uzreiz nelec laukā. Skrienot nepievērš (vismaz gandrīz nepievērš) uzmanību nekam citam, kā vien distancei un komandām. Sākot braukt, vispirms saku lēnām, tad atlaižu bremzes un – aiziet! Haik nozīmē uz priekšu, dži – pa labi, ho – pa kreisi. Ja temps krītas, mazliet pasvilpoju. Ja pašam skaidrs, ko gribi, suns saprot. Tiklīdz sāc raustīties un nervozēt, arī viņš apjūk. Ar dresūru paklausību panākt nevar – jābūt godīgai stingrībai. Un taisnīgumam – lai dzīvnieks saprot, par ko tiek sodīts, ja tas nepieciešams. Sāpju slieksnis haskijiem ir augsts – neizdveš ne skaņu, ja tiek šūta kāda savainojuma brūce. Bet pietiek paņemt aiz ādas virs astes un skausta un pacelt – tādas vaimanas kā inkvizīcijā. Šo suņu lielākais sods ir likt viņiem sajust nevis sāpes, bet nevarību. Un dzirdēt saimnieka balsī pārmetuma intonāciju.
Bet neapķērīgumu uz haskijiem attiecināt nevar. Ātrumu, ar kādu Džimam pielec ne tikai kamanu vilkšanas smalkumi, bet arī blēņas, dažbrīd pat var apbrīnot. Viņa dēļ uz sētas atrodas dzeloņdrātis. Kad jutām – nevar iztikt bez rāpšanās pāri žogam, uzlikām dzelksnīšus, bet šis uzreiz izdomāja, kā ar tiem tikt galā. Atlika kārtiņa dzeloņdrāšu. Viendien skatos – uzmanīgi izbāž galvu tām cauri, pieglauž ausis un – izlokās atkal. Lai paganītos turpat aiz sētas. Tad nu iemīļotajās vietās salikām papildu drātis. Garantijas, ka Džims neizprātos, kā tikt cauri arī tām, nav nekādas.
Ja gudri liek lietā haskija izturību un darbotiesgribu, šo suni var izdresēt par palīgu mājas darbos – lai vasarā varbūt palīdz pārvest no lauka sienu, ziemā – atgādāt no meža malku.
– Ar saviem suņiem pērnziem tiešām vedām uz mežu bietes un burkānus zvēru barošanai: kārtīgi piesien maisus kamanām un – haik! Kāds mans domubiedrs Skrīveros ziemā no meža veda arī malku. Tātad haskijus šādam nolūkam izmantot var, tomēr pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem ir diezgan sarežģīta.
