ES un Irāna – uz nesatikšanos? Irāna nav tikai iespējas, tie ir arī milzīgi riski 12
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienība, līdzās Ķīnai, ir viens no lielākajiem Irānas tirdzniecības partneriem, turklāt Irānai pieder vieni no lielākajiem naftas un gāzes resursiem. Šajā ziņā tā ieņem otro vietu pasaulē – uzreiz aiz Krievijas. Vai šie resursi pašreizējā situācijā interesē Eiropu, un kādas ir kopējās izredzes par atkārtotu tuvināšanos?
Pēc tam kad Krievija uzsāka karu Ukrainā un ES tādēļ pieņēma radikālu lēmumu atteikties no agresorvalsts ogļūdeņražiem – naftas un dabasgāzes, izrādījās, ka citu naftas eksportētājvalstu kapacitāte ir tuva šī brīža iespēju robežai. To palielināt nozīmē būtiskas investīcijas un laiku, kura nav. Turklāt naftas eksportētājvalstīm būtu atsevišķi jāvienojas par šiem papildu apjomiem, kas eventuāli varētu mainīt naftas produktu cenu starptautiskajā tirgū.
Turpretim Irānas iespējas, pat par spīti novecojušajam ieguves vietu aprīkojumam, ir milzīgas. Taču tā ir teorija. Praksē Eiropas Savienība turpina sarunas ar Irānu, bet to iznākums aizvien ir neskaidrs.
Drošāk ēst augļus
Pašreiz Eiropas Savienības un Irānas tirdzniecības bilance ir ļoti zemā līmenī. Piemēram, ES imports no Irānas pērn visa gada laikā bija nepilna miljarda eiro līmenī, turklāt pat vairāk nekā ceturto daļu šī apjoma veidoja Irānas izslavētais svaigo augļu, meloņu, kā arī žāvēto augļu un riekstu sortiments. Starp citu, pērn, kā arī šogad iezīmējies Irānai nozīmīgs eksporta apjoma pieaugums uz ES. Četras reizes lielāki ir ES eksporta rādītāji uz Irānu, sasniedzot 3,94 miljardu eiro pērn. Arī ES eksports uz Irānu pērn pieaudzis.
Tomēr nelielais pieaugums tālu atpaliek pat no maksimuma tikai aizvadītajā desmitgadē. Tā, piemēram, ES imports no Irānas 2016. gadā vien bija sešu miljardu eiro līmenī, bet 2017. un 2018. gadā pat pārsniedza 11 miljardus. Un, lai arī potenciāls ir vēl daudz lielāks, tūdaļ pēc minētā perioda sekoja straujš kritums. Skaitļi, kurus sasniedza pēc kodolvienošanās noslēgšanas pirms septiņiem gadiem, ir niecīgi, salīdzinot ar tiem, kādi būtu iespējami, ja tagad notiktu atgriešanās pie kodolvienošanās ar Irānu un Briselei izdotos pārliecināt Vašingtonu pārskatīt tās nostāju.
Taču Irāna nav tikai iespējas. No rietumvalstu skatpunkta tie ir arī milzīgi riski. Tostarp arī Rietumu ciešākajiem sabiedrotajiem plašākā Tuvo Austrumu reģionā, piemēram, Izraēlai, arī Saūda Arābijai un Libānai.
Kāpēc spēlēties ar uguni?
Vēl pērn, proti, 2021. gadā, ES iepirka teju 40% jeb 155 miljardus kubikmetru tās kopējā dabasgāzes patēriņa no Krievijas. Tāpat no Krievijas tika iepirkti 2,2 miljoni barelu naftas dienā! Lauvas tiesu iepirktās naftas patērēja Vācija, taču to bagātīgi izmantoja arī citas ES lielākās industriālās valstis. Tikai Krievijas aizsāktais karš Ukrainā lika pieņemt radikālu lēmumu iespējami drīz atteikties no Krievijas ogļūdeņražu importa.
Sekoja spēja energoresursu cenu kāpuma virzīta inflācija visās ES valstīs, uzskatāmi parādot, ka pasaulē gan ir pietiekami daudz citas naftas un gāzes, taču tā nedz ātri, nedz lēti nevar sasniegt Eiropu. Gan cenu, gan pieejamības ziņā (cauruļvadi – visefektīvākais un lētākais piegādes veids) Krievijas piedāvājumu vēl arvien neizdodas aizstāt, taču laiks negaida.
Toties Irāna atrodas ģeogrāfiski tuvu. Tai ir milzīgi naftas un gāzes krājumi. Tā, piemēram, tikai pierādīto dabasgāzes krājumu ziņā tā ar 29,6 triljoniem kubikmetru atrodas pasaulē otrajā vietā uzreiz aiz Krievijas. Un ne mazāk dāsni ir Irānas naftas krājumi. Pat pašreiz tās ieguves jauda ir 600 līdz 900 tūkstoši barelu dienā. Tas par spīti tehniski novecojušam naftas ieguves, pārstrādes un transportēšanas aprīkojumam, kā arī plašām starptautiskajām sankcijām.
Pēc 2015. gadā pieņemtās ASV, Francijas, Vācijas, Lielbritānijas, ES, Krievijas un Ķīnas visaptverošās kodolvienošanās ar Irānu izrādījās, ka Irāna spēj pāris mēnešu laikā audzēt naftas ieguves apjomus līdz pat četriem miljoniem barelu dienā. Tātad gan gāzes, gan naftas Irānai ir pat vairāk nekā būtu nepieciešams pilnīgi visa Krievijas eksporta aizstāšanai uz ES.
Un Eiropas Savienībai ir daudz kas no tā, kas nepieciešams Irānai. Piemēram, oficiālā Teherāna sankciju dēļ nespēj atjaunot savu lidmašīnu floti, nedz arī nodrošināt to ar rezerves daļām. Tāpat tai nepieciešamas mūsdienīgas tehnoloģijas ieguves rūpniecībā, lauksaimniecībā, apūdeņošanā un vēl daudzās jomās. Irānas tā laika prezidents pēc Vīnē sekmīgi parakstītās vienošanās devās Eiropas tūrē, kuras laikā tika slēgti nodomu protokoli simtiem miljonu un miljardu vērtībā. Šī nauda būtu milzīgs attīstības potenciāls daudzām nozarēm lielākajās Eiropas industriālajās valstīs: Itālijā, Vācijā, Francijā. Ja vien avārijas bremzi nenorautu ASV.
Brisele vai Vašingtona?
Eiropas Savienības un Irānas attiecības nav skatāmas tikai no potenciālo ieguvumu viedokļa, aizmirstot par pārējo pasauli. Tām ir arī ļoti svarīgs transatlantisko attiecību konspekts. No 2000. līdz 2010. gadam Eiropas Savienība bija definējusi savus desmitgades mērķus Lisabonas stratēģijā. Gan tajā, gan tai sekojošajā stratēģijā “Eiropa 2020” bija skaidri formulēta vēlme apsteigt Amerikas Savienotās Valstis. Viena no jomām, kur Eiropas Savienība ievērojami atpalika no ASV, bija ārlietas un ietekme globālajā politikā.
Paziņojot par panākto kodolvienošanos ar Irānu, Eiropas Savienība savā paziņojumā uzsvēra ES un augstās komisāres ārlietās Federikas Mogerīni lomu. “Mēs, ES augstā komisāre ārlietu un drošības politikā un Irānas Islāma Republikas ārlietu ministrs kopā ar ārlietu ministriem no Ķīnas, Francijas, Vācijas, Krievijas Federācijas, Apvienotās Karalistes un ASV…” diplomātiski, bet – kā nepārprotami vēstīja kopīgais paziņojums – izceļot tieši Briseles lomu.
Sekoja augstās komisāres Mogerīni vizīte Teherānā un pat pateicības vārdi valsts augstākajam vadītājam ājatollam Hāmenejī, valsts prezidentam, kā arī tā laika ārlietu ministram Džavādam Zarīfam par viņu “personisko un politisko atbalstu, kas nāca no prezidenta un augstā līdera un darīja šo vienošanos iespējamu”. Eiropas Savienība ļoti uzsvēra vienošanos un mudināja sākt reālu sadarbību, lai gan aizkulisēs jau tolaik tumsnēja mākoņi un vīdēja šaubas par šīs vienošanās nākotni.
Starp citu, Irānas ārlietu ministrs Džavāds Zarīfs viesojās arī Latvijā, taču jau tolaik vietējie uzņēmumi, kas izrādīja interesi par milzīgo un kopumā bagātās valsts tirgu, tika brīdināti par politiskajiem riskiem. 2018. gada maijā ASV, ko tolaik vadīja prezidents Donalds Tramps, paziņoja par izstāšanos no kodolvienošanās. Un Vašingtonas lēmums izrādījās ietekmīgāks par Briseles.
Brisele par atbildi paziņoja, ka iedarbinās īpašu juridisku mehānismu, kas ne tikai sargās Eiropas kompānijas, kas vienošanās ietvaros sadarbosies ar Irānu, bet pat aizliegs tām ievērot ASV sankcijas. Tomēr reālajā dzīvē ASV ietekme un sankciju draudi bija izšķiroši. ES ne tikai zaudēja tirdzniecības iespējas, bet arī cieta tās reputācija kā ietekmīgam globālam spēkam.
Attiecību kūleņi
2020. gadā, kad ASV notika prezidenta vēlēšanas, Eiropā pieņēmās spēkā cerības, ka, par prezidentu kļūstot demokrātu kandidātam Džo Baidenam, varētu notikt atgriešanās pie kodolvienošanās ar Irānu. Jurists un Vācijas parlamenta Bundestāga Ekonomikas un enerģētikas komitejas priekšsēdētājs Ernsts Klauss tolaik ziņu aģentūrai “Reuters” teica: “Eiropai jāatgūst sava neatkarība no ASV tajā, kas skar starptautiskos maksājumus. Tirdzniecība ir labākais veids, kā panākt Irānas mainīšanos uz labu.”
Tomēr arī Džo Baidens, nu jau būdams ASV prezidents, nevēlējās strauju kursa maiņu Irānas sakarā. Un patiesi – arī Irānas uzvedība, tostarp atbalsts Sīrijas autoritārajam līderim Baširam al Asadam, iesaiste narkotiku kontrabandā Tuvajos Austrumos, atbalsts palestīniešu kaujiniekiem, Ukrainas pasažieru lidmašīnas notriekšana (bojā gāja 176 cilvēki) un, visbeidzot, pat dronu un potenciāli arī ballistisko raķešu piegādāšana Krievijai, bruņojot agresoru postošam karam Ukrainā, šķietami izslēdz atgriešanos pie sadarbības.
Pašā Irānā tikām sākušies plaši civilās sabiedrības protesti, tieši kritizējot Islāma Republikas augsto vadību un pieprasot pārmaiņas. Šo protestu vardarbīga apspiešana lika Eiropas Savienībai pašai noteikt savas sankcijas. Tiesa, ļoti mērķētas un acīmredzami paturot durvis vaļā tirdzniecībai.
Šajos šķietami neiespējamos apstākļos sarunas Vīnē, kas turpinās kopš pavasara, atkal atsākušās. Nav sagaidāms, ka Irāna kļūs par bezierunu stratēģisko partneri Kremlim, lai gan pašreizējos apstākļos Rietumu izolācijā esošā Teherāna un Maskava demonstrē arvien vairāk gatavības tuvināties un cieši sadarboties. Visticamāk, Irāna šādi īsteno diplomātisko spiedienu, cenšoties izspiest vienošanos no Rietumiem. Paradoksālā loģika šeit ir faktiski draudi, sak, ja nebūs iespēju sadarboties ar Rietumiem, tad Teherānai nekas cits neatliks kā plaši izvērst sadarbību ar Maskavu.
Nav noslēpums, ka tiklab Vašingtona, kā Brisele, pat ja pašreizējā Islāma Republikas vadība noturas pie varas, cerētu sagaidīt ziņas par vismaz niecīgām izmaiņām varas izkārtojumā Irānā. Pretējā gadījumā grūti pamatot sadarbības apturēšanu ar Irānu laikā, kad tās prezidenta amatā bija progresīvie spēki, un atgriešanos pie sadarbības laikā, kad vara atrodas konservatīvo klerikāļu rokās un sākušies arī nāvessodi protestu aktīvistiem.
