Agris Liepiņš: Es trauksmes zvanis esmu… 4
Valdība 7. martā atbalstījusi trauksmes cēlēju aizsardzības likuma pieņemšanu, kas noteiks dažādus aizsardzības mehānismus (anonimitāte, aizliegums trauksmes cēlējus vajāt utt.) gadījumos, kad pilsonis būs ziņojis par, viņaprāt, pamanītajām nelikumībām valsts pārvaldē, ierēdniecībā un cituviet. Teksts “ja trauksmes cēlējam ir pamats uzskatīt, ka izdarīts administratīvs pārkāpums vai noziedzīgs nodarījums, viņš ziņo kompetentai tiesībsargāšanas iestādei vai prokuratūrai” skan uzmundrinoši, apgalvojums “viena no būtiskākajām trauksmes celšanas pazīmēm ir rīkošanās sabiedrības interesēs” skan vēl pārliecinošāk. Bez aktīvas iedzīvotāju līdzdalības tiesībsargājošajām institūcijām cīnīties ar korupciju tiešām ir stipri apgrūtinoši. Nelikumību atklāšanā saiknei starp iedzīvotājiem un tiesībsargiem ir būtiska nozīme. Vienīgā vēlme – lai sabiedrība savā ikdienas apziņā būtu sasniegusi līmeni, kad ziņots tiek pēc būtības un garantētā anonimitāte nekalpo par attaisnojumu apmelošanai un vēlmei ieriebt savam kaimiņam vien tāpēc, ka viņam labāka mašīna.
Jautājums nav par to, vai šodienas Latvijas sabiedrība grib attīrīties no korupcijas sērgas un palīdzēt tiesībsargājošajām iestādēm cīnīties ar nelikumībām vai ne. Jautājums skan – vai šodienas Latvijas iedzīvotāji ir tikuši vaļā no denuncēšanas kašķa, vai sabiedrībā ir notikusi pašattīrīšanās un pagātnes, lai cik tā skaudra izrādītos, izvērtēšana? Vai esam pietiekami nobrieduši šādam likumam? Raugoties uz gadiem ieilgušo jezgu ap čekas maisiem, rodas aizdomas, ka neesam vis. Māc šaubas, ka, pieņemot trauksmes cēlēju aizsardzības likumu, vaļā tiks atrauta Pandoras lāde.
Kur palika tie nelieši, arī latviešu tautas daļa, kas četrdesmitajā gadā nosūdzēja savus kaimiņus krievu okupācijas varai, lai vēlāk paši ievāktos izvesto cilvēku mājās? Kur palikuši līdzpilsoņi, kuri nadzīgi rakstīja sūdzības partkomam, izpildkomitejai un citām kompetentām iestādēm visus sešdesmitos, septiņdesmitos, astoņdesmitos gadus? Cita starpā arī sabiedrības interesēs. Kā vērtēt sadzeltējušu darba kolektīva ziņojumu partijas komitejai: “Darām zināmu, ka šī gada otrdienā, ceturtdienā un piektdienā (seko datumi) biedrs Liepiņš jau pulksten trijos aizgāja no darba, lai dotos uz savu jaunceļamo vasarnīcu. Lūdzam noskaidrot, kā tas saskan ar komunisma cēlāja morāli un par kādiem līdzekļiem tiek celta māja Plieņciemā.” Papīra lapai apakšā divi paraksti ar latviskiem uzvārdiem, bet minētais biedrs Liepiņš ir mans tēvs. Septiņdesmito gadu vidus, nekāds tur Staļina laiks. Par materiāliem jāteic, ka daļu cementa maisu tēvs iegādājās būvlaukumā no zildeguņiem strādniekiem, maksājot cietajā padomjzemes valūtā – šņabī. Granti tieši tāpat. Kāpēc ne veikalā? Veikalā tādas mantas vienkārši nebija! Šodienas valodā runājot – materiālu iegādāšanās, nenomaksājot nodokļus un pilnīga deficīta apstākļos. Trauksmes cēlēji uzrakstīja vēstulīti, tēvu izmeta no darba, viss, kā pienākas.
Labi, tie pagājuši laiki, bet kā ar šodienu? Jau minēju – no vienas puses, bez sabiedrības plaša atbalsta cīņa ar korupciju nevedīsies. Tomēr uzskatu, ka arī pašiem trauksmes cēlējiem jāuzņemas atbildība par saviem ziņojumiem, jābūt sistēmai, kas iegrožotu vēlmi kaimiņam nosūdzēt kaimiņu. Varbūt ir vērts noskaidrot, kurš, uzrakstot ziņojumu, beigu galā būs patiesais labuma guvējs?
