“Es to nosauktu par gleznošanu ar diegiem!” Kas ir māksliniece Ildze Balcere, kuras izšūtais portrets glabājas Samantas Tīnas viesistabā 6
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Māksliniece no Grobiņas Ildze Balcere jau piecpadsmit gadus darina portretus, izšujot tos krustdūrienā. Darinājumos atveidoti arī dziedātājas Samantas Tīnas un modes mākslinieka un dziedātāja Kašera sejas vaibsti.
Šos darbus Ildze pa pastu nosūtījusi kā dāvanu saviem modeļiem. Kašers Ildzei sirsnīgi pateicās, bet Samanta Tīna saka lielu paldies māksliniecei un par savu tēlu ir sajūsmā – nu portrets novietots īpašā vietā viesistabā.
“Esmu beigusi kādreizējo Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu, mana specialitāte – interjera dizainere. Kad tikko biju absolvējusi “lietišķos”, plašākā publikā parādījās mākslinieks Ritums Ivanovs, un es ļoti ietekmējos no viņa darbu līnijām, gleznām. Savu šābrīža nodarbošanos es varētu nosaukt par gleznošanu ar diegiem, nevis izšūšanu krustdūrienā. Es vienlaikus darinu vairākus portretus, lai varu arī atpūsties no viena vai otra iesāktā darba,” uzsver Ildze.
Dāvana Samantai un Kašeram
Kāds ir portreta izšūšanas process? Pirmkārt, tiek atrasts modelis, kurš aizrauj, un fotogrāfija, kuru turpmāk izmantot visā izšūšanas gaitā. Tālāk jau tiek pielietota īpaša datorprogramma, kas fotouzņēmumu sadala it kā pikseļos, un katram ir sava krāsa. “Tad nu es darbojos ar to, ko pati esmu izveidojusi kā uzmetumu bildei.”
Kā tad tapis dziedātājas Samantas Tīnas portrets? Māksliniecei šķitis, ka šis darbs jāpapildina ar zelta krāsu, jo dziedātāja taču kļuvusi par atpazīstamu Latvijas zvaigzni.
“Manos darbos lielākoties ir attēlotas sievietes, un es tiešām ar prieku izšuvumos atklāju daiļo dzimumu,” skaidro meistare. Ildze teic, ka iedvesmu Samantas un Kašera portretiem guvusi arī no televīzijas šova “Četri uz koferiem”, kurā piedalījušies abi mākslinieki.
Ildze ilgāku laiku sekojusi līdzi instagramā Kašera aktivitātēm – viņasprāt, šis mākslinieks spēj iedvesmot. Vērojot raidījumu, māksliniecei veidojies jauns priekšstats par Samantu kā interesantu un ļoti patīkamu personu, foršu sievieti.
Tieši tad radusies doma izšūt dziedātājas portretu. Tas, protams, arī veidots pēc fotogrāfijas – atradusi uzņēmumu, kurš pašai paticis, un izšuvusi.
“Es izšuju tikai ar franču firmas “DMC” ražotajiem diegiem. Zinu to kvalitāti un krāsas. Pirmie soļi bija līdzīgi kā citiem entuziastiem, kas šajā jomā kaut ko iesāk darīt. Atradu rokdarbu žurnālu, ieraudzīju skaistu bildīti un pamēģināju to atveidot ar adatas un diegu palīdzību.
Tas man likās interesanti un patika pats process. Mani tiešām ļoti aizrauj izšūšana, jo vienmēr ir tik saistoši, kas īsti beigās iznāks. Ir tik fascinējoši, kā viss veidojas un nostājas jeb “iešujas” savās vietās. No sākuma tie ir daži simti krustiņu, bet beigās desmit tūkstoši – tad arī reāli redzu, kāda tā “bilde” būs,” atklāj māksliniece.
Pirmie impulsi izšūšanas mākslai laikam raisījušies jau tad, kad pašas meitiņa vēl bijusi maza. Ildze izšuvusi viņai zaķi, kaķi un citus mīlīgus dzīvnieciņus. Tikai pēc tam aizdomājusies, vai var izšūt pēc fotogrāfijas? Tā arī aizsākusies pasaules portretēšana krustdūrienā, un jauni darbi sākuši tapt viens pēc otra. Šobrīd jau tapuši kādi sešpadsmit.
“Izšūšanas tehniku apguvu pakāpeniski pašmācības ceļā, mēģinot atkal un atkal. Protams, paši pirmie darbi varbūt tik ļoti nemaz nelīdzinājās fotogrāfijās redzamajam. Bija arī tādi, kurus es gadu šuvu un beigās – izskats nekāds.
Ar katru jaunu darbu mācies un saproti, ko vajag darīt citādi, kā labāk izskatīsies, kā pareizi pielietot izvēlētos izšūšanas paņēmienus. Tagad jau esmu tik tālu tikusi, ka varu paredzēt, kāds būs rezultāts, varu pielietot arī dažādas tehnikas,” savas prasmes novērtē Ildze.
Viņu šobrīd visvairāk piesaista un nodarbina tas, lai katrā darbā varētu ielikt kaut ko no sevis, lai neveidotos tikai fotouzņēmuma “pārlikums” krustdūrienos.
Rokdarbs kā vērtība
“Kādreiz ar to aizrāvos hobija līmenī paralēli maizes darbam, bet šobrīd esmu aizgājusi no dienesta Nacionālajos bruņotajos spēkos, kur ļoti ilgi nostrādāju dažādos amatos, un tagad nodarbojos tikai ar izšūšanu. Ja nebūtu pievērsusies tai, varbūt sāktu gleznot, bet jebkurā gadījumā esmu atgriezusies radošajā “lauciņā”.
Man gan šķiet, ka gleznot mūsdienās var gandrīz ikviens. Skatos, instagramā gleznotāju ir tik daudz, bet liela daļa darbu tādi, kurus vienā dienā var “saradīt” vairākus pēc kārtas. Pieprasījums rada piedāvājumu. Bet tik sena nodarbe kā izšūšana daudziem ir kaut kas jauns un interesants, cik esmu lasījusi un redzējusi, tā šķiet cilvēkiem arī citās valstīs, lai gan pie mums varbūt to mazāk pamana.
Man vispār ir sajūta, ka Latvijā rokdarbus nevērtē tik augstu kā citur pasaulē,” uzskata māksliniece. Ildze teic, ka ārzemēs viņas darbi gan līdz šim nav nonākuši un ar izšūšanu sevi atklāt pasaulei viņa sākusi pavisam nesen, darinājumus dāvinot. Pārdošanā neviens no tiem vēl nav bijis piedāvāts, un Ildzei jāapmulst, ja jautā, cik tie maksā. Meistare atzīst – protot radīt, bet neprotot pārdot. Tas vēl jāiemācās.
Radīšanas prieks ir pārmantots
Daudzi māksliniecei vaicā, kur viņai rodas smalkajam darbam nepieciešamā pacietība? Ildze atsmej, ka to laikam Dieviņš ielicis šūpulī. Vaicāta, kur viņā radies aizrautīgais talants, Ildze Balcere atteic, ka arī viņas mamma savulaik beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru noformētāju nodaļu, bet ome visu mūžu gan šuvusi, gan adījusi. Mammai arī šūšana sirdij tuva. Tieši ome Ildzei bērnībā ierādījusi pirmās šūšanas un adīšanas prasmes.
Ar pacietību vien nepietiekot, vajadzīga tikpat liela uzmanība, bet arī Ildzei gadoties ne reizi vien iedurt pirkstā. “Man ļoti patīk melnbaltie darbi, bet, ja ir liels laukums, izšujams melnā krāsā, tad brīžiem ir tā, ka liekas – viss, nevaru vairs izturēt, jāmet darbs stūrī un jāņem rokās kaut kas cits. Uzskatu arī, ka portretējot labāk ir izšūt seju tuvplānā un sīkās detaļas jāizstrādā ļoti rūpīgi. Citādi darbs izskatīsies izplūdis. Katrs krustiņš ir tomēr dažus milimetrus liels,” pieredzē dalās Ildze. Pandēmijas laiks viņu neierobežojot, diegi daudz sapirkti iepriekš. Vienīgi, ja kādas krāsas pietrūkst. Nereti ir tā, ka no vienas krāsas darbā nepieciešams izšūt tikai divus krustiņus. Tā nu dažādu toņu un nokrāsu diegi ar laiku iekrājas.
“Angliski manu mākslu varētu nosaukt slow art jeb lēnā māksla. Samantas Tīnas portretu izmērā 22 x 22 cm, piemēram, izšuvu ilgāk nekā mēnesi. Tas, protams, atkarīgs arī no iecerētā darba izmēra. Bet ir darbi, kuri tapuši pat trīs gadu laikā. Tie ir liela izmēra – 90 x 90 cm,” amata noslēpumos un niansēs dalās Ildze Balcere.
Noskatījusi arī eksprezidenti
“Es jau šobrīd esmu noskatījusi vēl vairākus cilvēkus, kuru portretus domāju izšūt, no kuriem iedvesmojos. Domāju, ka ārvalstu slavenību portretējumi palīdzētu maniem darbiem nokļūt aiz Latvijas robežām,” vērtē Grobiņas māksliniece. Ildzei ir drosmīga iecere izšūt arī Vairas Vīķes-Freibergas portretu. Ar šo darbu Ildze vēlētos apliecināt savu vispatiesāko cieņu Latvijas eksprezidentei.
Viņas izšuvumi līdz šim tikuši izrādīti vietējās izstādēs. Piemēram, Liepājas Latviešu biedrības nams kādreiz rīkoja izstādes “Manis pašas radīts”, un visi, kas savām rokām kaut ko darināja, varēja piedalīties. Arī Ildzes darbi vairākus gadus šajās izstādēs bija aplūkojami. Atsevišķa personālizstāde māksliniecei bijusi dzimtajā Grobiņā, Zentas Mauriņas piemiņas istabās. “Cilvēki par maniem darbiem ir sajūsmā, un ir arī pārsteiguma moments, jo es vienmēr esmu gribējusi lauzt stereotipu, kāds veidojies par izšūšanu – tā teikt, paņem žurnālu, atrod smuku bildi, un gatavs! Taču tas ir vienveidīgs šablons. Izstādē skatītājs ierauga, ka izšūšana nav kaut kas vecmodīgs, ar naftalīna piedevu. Tas ir kas svaigs, moderns, un to var izpildīt dažādās tehnikās, arī krustdūrienā. Tā nav nodarbe tikai omītēm,” pārliecināti saka Ildze.
Viņai pagaidām nav savas darbnīcas, bet māksliniece ļoti cer, ka nākotnē varēs izveidot savu studiju. Nepatīk, ka mājās pa istabām mētājas diegu kaudzes, un vēlas, lai viss ir vienkopus tam paredzētā darba vietā. “Gribētu tur strādāt savā nodabā, neierobežojot, netraucējot tuviniekiem baudīt mājas mieru un omulību. Iespējams, ka sapnis par savu studiju piepildīsies jau šogad,” cerīgi saka māksliniece.
Bet vislielākais Ildzes paldies ir ģimenei, kura viņu ļoti atbalsta, mudina darboties un radoši izpausties. “Patiesi ceru, ka es viņiem neatņemu savu laiku un izšūšana tiek uztverta kā mans darbs. Tā nav izklaide. Vīrs Ainars, ar kuru iepazināmies bruņotajos spēkos, mani ļoti atbalsta, un man tas ir svarīgi un būtiski,” sirsnīgi saka Ildze.
