Neapveramas dvēseles sāpes 0
‘Es tikai truli eksistēju, un notikušā cena bija pārāk augsta’– Agnetas sajūtas pēc meitiņas zaudēšanas Foto: Picjumbo
Pēc bērēm palika nedaudz vieglāk. Vieglāk tādā ziņā, ka sapratu – kāds posms ir noslēdzies un jāsākas citam. Tikai es nezināju, kā tiksim galā, man gribējās tikai vienu – būt kopā ar savu mazulīti, lai kur tas arī būtu, arī mūžībā…
Zaudējuma sāpes ir neaptverami lielas. Sāp, zaudējot tuvu cilvēku, sāp apziņa, ka zudis piedzīvotais, palikušas atmiņas, aizgājis kaut kas ļoti tuvs. Zaudējot bērnu, tiek salauzti sapņi, nākotnes vīzijas un vispār ticība dzīvei.
Sāpēs es tomēr ļoti novērtēju to, ka nebiju viena. Man bija gādīgs un mīlošs vīrs un meitas, kas uztraucās par mani. Esmu ļoti pateicīga, ka vīrs uzņēmās kārtot visas formalitātes, kas bija saistītas ar mazuļa nāvi, jo man nebūtu spēka. Arī viņš reiz salūza un šņukstēja kā bērns, tomēr viņš gāja un darīja.
Es savā sāpju aptumsumā nemaz vairs neatceros, kādus dokumentus, izziņas vajadzēja, vēl jau zārciņš, drēbītes, kapa vieta… Ja man jautātu, kāds bija valsts atbalsts, tad es neatceros. Viss bija tādā sirreālā dūmakā tīts. Nauda bija, to vajadzēja, bet mēs pat īsti nerēķinājām līdzi. Skumji, bet izdevumos, kas saistīti ar bērēm, tika iztērēta mana dekrēta nauda, bet tajā mirklī es pieņēmu, ka tā jābūt – tā nauda bija paredzēta mūsu bērnam.
Vecākās meitas – lielākās mammas mierinātājas
Meitenes neizrādīja vājumu, jo laikam jau neapzināti saprata, ka tad salūzīšu es. Neatceros, ka viņas kaut ko būtu prasījušas, uzstājušas uz savām vēlmēm, viņas sēroja, bija klusas un skumjas. Par bērnu pamata vajadzībām parūpējās mana mamma, arī viņa bija neatsverams atbalsts.
Uztraucos, ka vecākajai meitai būs salauzta sirds. Atbraucu no slimnīcas, un viņa, astoņgadīga meitene, ierausās man klēpī, turpat priekšnamā un mēs abas sēdējām tur sakņupušas un ilgi raudājām. Otra meita bija sešgadniece, maza jau vēl, lai īsti saprastu. Viņa man bija sazīmējusi tik skaistus zīmējumus – es pastaigā ar ratiņiem, mazulis guļ ratos, mēs visi pieci rudens lapās… Es nezināju, kā ar bērniem jārunā par šīm lietām, bet es teicu visu kā ir, kā jutos, ka sāp sirds, ka mazulis ir kļuvis par mūsu eņģeli un pats izvēlējies aiziet, nekautrējos raudāt un sērot.
Tagad, kad ir pagājuši vairāki gadi kopš notikušā, varu teikt, ka mazā māsiņa viņu pasaulē ir tāds gaišais tēls, ko mēs visi ļoti mīlam, un kapu apmeklējumi bez grūtsirdības ir kļuvuši par mūsu normālu ikdienu. Joprojām meitas labprāt izvēlas sveces un ziedus, ko nest uz kapiem. Atceros, ka visi uz valsts svētkiem nesājām karoga piespraudītes un meitas uzstāja, ka arī mazajai māsiņai taču vajag – pielikām karoga lentīti pie vainadziņa un braucām uz kapiņiem. Viņa ir viena no mums, neskatoties uz to, ka nav ar mums kopā.
Mācīties pieņemt, ka atbilžu nav
Lai vai kā, bet nevienu mirkli nevaru apgalvot, ka manī ir kaut kādas šaubas par ārstu darbu. Es tiešām ticu, ka ārsti un māsiņas darīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Uzreiz pēc notikušā visi ārsti man vairākkārtēji apgalvoja, ka notikušajā nav manas vainas. Tas man palīdzēja, jo sāpju apmātībā es tiešām nekavējoties meklēju veidus, kā vainot sevi. Vienkārši ļoti neveiksmīga apstākļu sakritība, tāds rets gadījums. Man bija daudz un bieži jādomā, kāpēc apstākļi tā sakrita, bet atbildes man nav joprojām. Šis ir tas gadījums, kad jāmācās pieņemt to, ka nav atbilžu. Arī es vēl tikai mācos.
Liekas, ka bija pagājis kāds mēnesis no meitiņas nāves, kad pamazām sākām atgriezties ikdienā. Lēni, uzmanīgi, soli, pa solim, gluži kā kaut ko no jauna mācoties, man nācās mācīties domāt par nākotni, ticēt labajam, smaidīt. Bija cilvēki, kas man palīdzēja, bija tādi cilvēki un vārdi, pēc kuriem raudāju tik izmisīgi, it kā man trūktu elpas. Jocīgi, ka uztraucos par cilvēkiem sadzīviskās vietās – meitas skolā vai dārziņā, par kolēģu izteikumiem vai kaimiņiem, paziņām, kas zināja, ka mums būs ģimenes pieaugums. Cilvēki, kas bija tikai paziņu līmenī, bija tiešām jauki, rēķinājās ar mūsu pārdzīvojumiem, izteica patiesu līdzjūtību, apskāva, jautāja, kā var palīdzēt.
Patiesībā meitiņas zaudējums uzskatāmi parādīja, kuri ir patiesi draugi gan bēdās, gan priekos. Tajā mirklī, kad man sāpēja tik ļoti, ka nesapratu, kā lai sagaida nākamo dienu, man bija svarīgākais cilvēku dabiskums. Bija tādi, kas vienkārši uzlika roku uz pleca vai apskāva, bija patiesas līdzjūtības, bija arī tādi, kas ieraugot mani, nevarēja novaldīt asaras, bet tas bija dabīgi, un no sirds to pieņēmu. Nevis uzstājīgu, it kā bezbēdīgu čalošanu par citām tēmām, lai it kā novērstu manu uzmanību. Nu, kāda tur uzmanības novēršana, ja mana pasaule jau tāpat ir sabrukusi?
Tagad esmu sapratusi, kā tā bija vieglāk tiem citiem. Man bija svarīgi izsāpēt savas sēras un tas nozīmēja pieminēt meitiņu, runāt par notikušo, arī raudāt vai vienkārši skumji klusēt. Atceros, ka vēl vairākas nedēļas pēc notikušā mēs ar vīru vakaros iededzām svecīti, vienkārši sēdējām un klusējām, nebija jau daudz ko teikt, abi zinājām, ka otram ļoti sāp.
Smieties – tikai pēc diviem gadiem; ceturtā grūtniecība
Darbā atgriezos kādus trīs mēnešus pēc notikušā. Lai gan bija tik izmisīgas domas, ka visu vajag mainīt – dzīvesvietu, apkārtējo vidi, darbu un auto, lai it kā mākslīgi visu pārstartētu, es tomēr novērtēju to, ka man bija drošas, pastāvīgas vērtības un atgriezos vecajā vietā. Pietika jau ar haosu emocionālajā pasaulē, nezinu, vai būtu tikusi galā ar jauniem izaicinājumiem. Kolēģi bija ļoti toleranti. Reizēm esmu aizdomājusies, ka varbūt tiku par daudz žēlota darba ziņā, bet, ja godīgi, es vairs to neatceros. Atceros tikai to, ka emocionāli biju kā jēla brūce – sākumā it viss un visur atgādināja par pārdzīvoto un zaudēto, pēc tam jau pamazām tas notika ne tik bieži, pamazām retāk un retāk…
Piefiksēju, ka no sirds tā laimīgi smejos kādus divus gadus pēc notikušā. Pati vēl it kā klausījos no malas un brīnījos, cik skanīgi ir mani smiekli.
Divi gadi arī bija laiks, kad varēju atļaut sev domāt par vēl vienu grūtniecību, jo visi mūsu bērni ir “ķeizariņi”. Reizēm mēs ar vīru par to runājām un, lai gan savas sajūtas konkrētos vārdos neietērpām, bija bail. Vīrs laiku pa laikam teica, ka varbūt pietiek ar to, kas mums ir, un mums jau ir daudz.
Un atkal jau bērniņš pieteicās tad, kad pats gribēja. Bija pagājuši vairāk nekā trīs gadi kopš mums nebija trešās meitiņas.
Grūtniecība bija ideāla, bez sliktumiem, vājumiem un sarežģījumiem. Tikai manī nebija apgarotības. Liekas, ka biju kā strauss ar galvu zemē. Man pat nebija drosmes uzzināt bērna dzimumu! Pārsteiguma apziņa, protams, ir jauka, bet liekas, ka man tas bija veids, kā nepiešķirt veidolu saviem sapņiem. Biju tādā kā neatkarīgā vērotāja pozīcijā. Man tā bija vieglāk, jo patiesībā bija ļoti, ļoti bail.
Ceturtā meitiņa mūsu bailes un piesardzību atbruņoja. Reizēm liekas, ka visa mīlestība, kas tika piebremzēta ar mazuļa nāvi, izlauzās ar dubultu sparu, lolojot maziņo. Viņa ir visu lutekle un mīlule, mūsu visas ģimenes mīlestības bērns.
Meitas zaudējums bija pārāk augsta cena
Tieši vērojot mazo ar mīlestības pilnām acīm, esmu pieķērusi sevi pie domas, cik ļoti joprojām sāp, ka nepiedzīvoju to visu ar savu trešo mazulīti. Saprotu, ka tās būs tādas mūžīgas, nepiepildāmas alkas, kuras gadu ritums tikai papildinās. Lai gan pagājuši pieci gadi, es regulāri domāju par to, cik skaists ir viņas vārdiņš, kam viņa būtu līdzīga, kādi talanti viņai piemistu. Es ļoti mīlu visas savas meitiņas un jo īpaši to, kuru nevarēju sev pieglaust, apmīļot, nomierināt un izlolot. Bet es arī ticu, ka viņa šo manu mīlestību jūt.
Viens no maniem lielajiem, sāpīgajiem “kāpēc?” ir ieguvis kaut kādu daļiņu no atbildes. Man nekad nebūtu ceturtās meitiņas, ja man būtu bijusi trešā. Un šobrīd tas liekas tik neticami, ka varētu nebūt šī mazā mīļuma iemiesojuma.
Es salīdzinu zaudējuma sāpes ar paisumu un bēgumu. Pirmais vilnis tevi gandrīz noslīcina. Sākumā pietiek spēka tikai izbāzt muti un ievilkt pašu minimumu gaisa, lai kaut kā izvilktu. Taču lielais vilnis pamazām atkāpjas. Tu it kā slīksti, spēka nav, bet saproti, ka kaut kā izkārpīsies. Pēc tam jau paliek vieglāk. Nāk nākamie paisumi, ir atkal grūti – atkal ieslīgsti sāpēs, raudi, kaut ko savā prātā risini, šķetini, kaut zini, ka atbildes nebūs.
Un, kad pienāk ilgi gaidītais bēgums, ir viegli un tu pat spēj visai pasaulei vēl diezgan klusi, pusčukstus atklāt, ka esi laimīga. Arī tagad sāpju paisums mēdz atgriezties, bet es ar to rēķinos, zinu, ka būšu skumja, bet zinu arī, ka gribēšu atkal smaidīt. Pirms pieciem gadiem es neticēju, ka tas ir iespējams.
Ir teiciens, ka cilvēkam netiek uzlikts vairāk, kā viņš var izturēt. Mēs izturējām, paši kļūstot stiprāki, iejūtīgāki, sirsnīgāki un patiesāki. Bet cena tam tik un tā bija pārāk augsta…”
Agneta audzina trīs meitas – Evelīnu (13 gadi), Beatrisi (11 gadi) un Adeli (1 gads), bet sirdī vienmēr dzīvo eņģeļmeitiņa, kurai tikai dots skaists vārds, taču tas, pēc Agnetas vārdiem, “paliek tikai tiem, kas bija gatavi izdzīvot visu stāstu, kas mīlēja viņu caur mums un turpina to darīt”.
