“Es tikai truli eksistēju”. Agnetas sajūtas pēc meitiņas zaudēšanas 0
Autore: Aija Rutka
Simtiem ģimeņu gada laikā saskaras ar lielāko traģēdiju – mazuļa zaudēšanu. Jā, statistika patiesībā ir vienkārši graujoša. Saskaņā ar Nacionālā Veselības dienesta datiem, no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ Latvijā gadā vidēji pārtrūkst ap 3300 grūtniecību. Tas nozīmē, ka katra septītā astotā grūtniecība “izput”. Un tas notiek dažādu iemeslu dēļ – kāda sieviete piedzīvo spontāno, kāda tā dēvēto “missed” abortu, citai – mazuļa attīstība apstājusies vēlākā grūtniecības posmā, vēl citai mazulītis nesaprotamu iemeslu piedzimst nedzīvs vai mirst neilgi pēc lielās pasaules ieraudzīšanas.
Tad, kad tas notiek ar tevi, var šķist, ka esi vienīgā, taču tā nav. Daudzas mammas, kas zaudējušas mazuļus, atzinušas, ka tikt pāri šai nelaimei palīdzējis citu atbalsts, iedrošinājuma stāsti, ka iespējama arī dzīve “pēc”, tikai viss jāizsēro.
Tieši tādēļ, lai citām ģimenēm sniegtu atbalstu, pamudinājumu atkal celties un elpot, un dzīvot un smieties, portāla “Cālis” lasītāja Agneta Grudule bija gatava dalīties ar savu pieredzi. Viņa atzīst, ka tikai tagad, kad pagājuši pieci gadi pēc meitas zaudējuma, spēj skaļi par to runāt, un cer, ka daudzām viņas stāsts varētu kaut nedaudz palīdzēt. Tālāk lai runā pati Agneta:
“Esam pavisam vienkārša ģimene. Bez slaveniem radiniekiem, bez lieliem īpašumiem un bez lielām prasībām pret dzīvi. Iepazināmies pavisam jauni un traki kādā no Rīgas naktsklubiem. Pēc diviem gadiem jau bijām precējušies. Jau kāzās daļa no viesiem domāja, ka mūsu kopā būšanas iemesls ir jauna dzīvība. Taču tas, kas mūs vieno, bija un ir mīlestība. Varbūt bijām pārāk jauni, bet nekad neesam sapņojuši par konkrētu ģimenes modeli – labs darbs, māja, noteikts skaits bērnu utt. Viss it kā notika pats no sevis.
Iespējams, tieši tādēļ bērni pie mums nāca tad, kad paši to vēlējās. Vecākā meita pieteicās trīs gadus pēc kāzām tieši tad, kad vīrs bija devies militārā misijā uz Irāku. Vēl pēc diviem gadiem pieteicās otra meita. Arī tas notika mirklī, kad it kā šķita, ka vēl nav laiks otram bērniņam, neplānoti un negaidīti, taču uzstājīgi.
Par trešo bērniņu ģimenē bijām runājuši, bet visu laiku pa vidu šīm domām bija šaubas – varbūt vēl ne tagad, varbūt vēl nogaidīt. Taču bērniņš pieteicās, nejautājot mūsu plānus.
Trešā – liktenīgā grūtniecība
Lai gan kopš iepriekšējās grūtniecības bija pagājuši pieci gadi, trešā grūtniecība bija tiešām grūtāka. Jau pirmajā skrīningā uzzinājām, ka gaidāma meitiņa. To, protams, saku, balstoties uz pieredzēto, bet šķiet, ka viņa jau no paša sākuma rāvās no mums prom. Piedzīvoju nopietnu asiņošanu 9. grūtniecības nedēļā, pēc tam mēnesi gulēju mājās, ik pa laikam periodiski atkal bija nelielas asiņošanas un katru reizi pēc tam skrēju uz sonogrāfiju ar bailēm, vai viss vēl ir kārtībā.
Ap 20. nedēļu uzzinājām, ka mazulim ir iespējama problēma ar gremošanas sistēmu, kas konkrēti apstiprinājās ap 30. nedēļu. Meitiņai bija sašaurinājums zarnās, kas neļāva izvadīt kuņģa saturu. Uzzinot šo, es ļoti sašļuku, bet ārstiem bija konkrēts rīcības plāns – mani nomierināja, ka nepieciešama operācija neilgi pēc mazuļa dzimšanas, tiku nosūtīta uz papildu pārbaudēm, lai laicīgi sagatavotos šai operācijai, kas pēc būtības nebija sarežģīta.
Sākoties dekrētam, biju nolēmusi pievērsties mazuļa lietu iegādei, taču biju ļoti nogurusi. Centos būt pozitīva, taču ik pa laikam bija jādomā, jāuztraucas par gaidāmo. Visu vēl grūtāku darīja tas, ka placenta bija ļoti zemu, man bija noteikts miera režīms.
Kādu rītu pamodos ar tekošiem ūdeņiem. Aizskrējām uz slimnīcu, uzkavējos tur gandrīz nedēļu, bet tā arī netika gūts apstiprinājums, ka tiešām tek augļa ūdeņi. Vēl pēc pāris dienām naktī pamodos ar asiņošanu. Atkal slimnīca. Šoreiz saņēmu potes mazuļa plaušu attīstībai un biju izmisusi un nobijusies.
Steidzās – gan piedzimt, gan aiziet… Un pasaule sabruka
‘Es tikai truli eksistēju, un notikušā cena bija pārāk augsta’– Agnetas sajūtas pēc meitiņas zaudēšanas Foto: Shutterstock
Mazā tomēr steidzās. Viņa piedzima ar akūtu ķeizargriezienu 33. grūtniecības nedēļā. Plānoto operāciju veica otrajā viņas dzīves dienā un tās pašas dienas vakarā viņa vienkārši aizgāja… Operācija bija veiksmīga, problēma patiešām nebija ķirurģiski sarežģīta, bet mana mazā meitiņa negribēja cīnīties, viņa klusi un mierīgi aizgāja.
Tajā laikā vēl atrados dzemdību iestādē. Vakarā zvanīju uz slimnīcu, lai apjautātos māsiņām, kā klājas manai dūdiņai, un ļoti uzvilkos, jo ilgstoši neviens neatbildēja uz zvaniem. Zvanīju vairākas reizes ļoti uzstājīgi, bet atbildes nebija. Izrādās, tajā laikā viņi bija reanimējuši manu bērnu.
Visa pasaules sabruka vienā mirklī. Cerības, kas mūs spārnoja divas dienas, izplēnēja kā nebijušas. Tikai tumsa. Un milzīgas sāpes. Viens no pirmajiem jautājumiem, kas atnāca, bija – kāpēc tieši ar mani tā notika? Atceros, ka gulēju ar neko neredzošām acīm veroties tālumā, un domāju, ka es laikam kaut ko baisu esmu nodarījusi, ja man jāpiedzīvo kaut kas tik smags. Un mēģināju saprast, atcerēties, kāds varētu būt bijis mans nodarījums. Vēl es domāju un nespēju saprast, kā vispār ir iespējams dzīvot tālāk, kā var ēst, gulēt, kā iespējams kaut ko domāt par nākotni – kā?
Tiešām uzskatu, ka cilvēka prātam piemīt apbrīnojama spēja pasargāt savu īpašnieku. Lai kā es gribētu atcerēties savu bērnu, viņas izskatu, savas sajūtas, es sākumā to nespēju. Es tikai truli eksistēju. Pirmās dienas galvenais mērķis bija pienācīgi apglabāt mazuli. Visu laiku domāju par to, kur viņa ir, gribējās viņai un mums dot mieru.
