“Es tikai gribētu, lai mani saprastu, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot!” Kā neredzīgais Jakovs mācās programmēšanu un iedvesmo citus 2
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ko redzīgs cilvēks redz, kad savā ikdienā satiek neredzīgo? Ziloni! Jo arī to viņš redz reti, un tādēļ ir šoks. Ko redzīgais parasti dara, ja tā gadās? Aizmūk vai arī mēģina satikto ziloni pieradināt un to uztaisīt par mājdzīvnieku. Tā ir arī ar mums, neredzīgajiem,” stāstot par savām sajūtām ikdienā ārpus mājām un skolas, saka Rīgas Valsts tehnikuma (RVT) datorikas nodaļas otrā kursa audzēknis Jakovs Burlajevs.
Jakovam ir absolūtā dzirde, astoņus gadus viņš ir mācījies klavierspēli, četrus gadus spēlē ērģeles, jaunietis ir spēcīgs mūzikas teorijā un ne tikai. Puisim ir plašs interešu loks – mehānika, pulksteņi, dzelzceļš… Šogad integratīvajā mākslas festivālā “Nāc līdzās” Jakovs Burlajevs ar teicamu māksliniecisko sniegumu kļuvis par laureātu, bet, vēloties būt interesants ne vien tuviniekiem un draugiem, viņš ir stingri nolēmis vispirms iegūt kādu konkrētu profesiju.
Vairāk par visu jauneklis grib būt noderīgs plašākai sabiedrībai un tikai pēc tam klausīt savai sirdsbalsij, ko mācīties tālāk – mūziku, programmēšanu vai atgriezties pie sava bērnības sapņa piepildījuma un kļūt par dzelzceļnieku.
“Sākumā dzelzceļa skaņas man nemaz nepatika. Bērnībā dzīvoju tuvu pie ogļu ostas teritorijas dzelzceļa. Mājas logi bija uz “Krastmalas” staciju Eksporta ielas rajonā, kas tagad ir jau demontēta. Vēlāk pieradu, sāku ieklausīties lokomotīvju un vilcienu sastāvu formēšanas skaņās.
Man arī vectēvs daudz ko pastāstīja. Ieinteresēja, sāku domāt, kā tas var izskatīties, ļoti gribēju zināt, kāda varētu būt lokomotīves kabīne, sapņoju par to, kā tajā varētu nokļūt. Esmu priecīgs, ka šo sapni man jau ir izdevies piepildīt, kaut arī uzsāktās mācības tehnikuma dzelzceļa nodaļā nācās pārtraukt un pāriet uz datoriku,” stāsta mērķtiecīgais jauneklis.
Redz tikai gaismu
Problēmas ar redzi Jakovam kā priekšlaicīgi dzimušam bērnam esot no dzimšanas daktera kļūdas dēļ. Viņa slimību sauc retinopātija, un tā saistīta ar acs tīklenes nepietiekamu attīstību. Viņš redz tikai baltu gaismu, bez krāsām, kontūrām un siluetiem. Pastāvot cerība, ka redze tomēr varētu arī parādīties – vismaz labajā acī. Taču pagaidām Jakovs dara visu, lai arī pašreizējā veselības stāvoklī iespējami pilnvērtīgi iekļautos sabiedriskajā apritē.
Pamatskolas kursu Jakovs ir apguvis Rīgas Strazdumuižas vidusskolā, kas ir vienīgā mācību iestāde valstī neredzīgajiem un vājredzīgajiem bērniem. Specializētā skola atrodas Juglā, tā nodrošina redzes īpatnībām pielāgotu mācību procesu, kā arī atbalstu vispārizglītojošajās mācību iestādēs integrētajiem vājredzīgajiem un neredzīgajiem audzēkņiem.
“Strazdumuižas skolā pavisam neredzīgu skolēnu pēdējā laikā bija diezgan maz,” atceras Jakovs. “Manā klasē tādi bijām trīs – pārējiem bija dažādi acu defekti, taču viņi redzēja. Daudzi tur tagad nonāk ar psiholoģiskām problēmām. Negribas tā teikt, bet pašlaik tur lielāks akcents laikam ir uz redzīgajiem bērniem. Man tas viss sāka apnikt, saņēmos un skolu pabeidzu ātrāk – divas klases vienā gadā – un tad arī iestājos Rīgas Valsts tehnikuma dzelzceļa nodaļā.”
Kā tas iespējams? Puiša mammas draudzenei šajā RVT apmācību nodaļā bijis pazīstams pedagogs, un Jakovs ar viņu iepazinies jau Strazdumuižas skolas laikā, par dzelzceļa jomu sācis interesēties profesionāli. Pirms tam pamatskolā paveicies ar datoru pedagogiem gan stundās, gan papildu nodarbībās, kas puisim pienākušās sporta nodarbību vietā, ko veselības dēļ nevarējis apmeklēt.
Tā apguvis datoru ātrās komandas, failu formatēšanu, kopēšanu un citas prasmes. Kad beidzis Strazdumuižas skolu, vecākiem palūdzis, lai viņi sameklē tādu datora programmu, kas būtu adaptēta Jakova vajadzībām mācībām tehnikumā.
“Burti? Protams, es tos pazīstu un esmu redzējis, tikai citādā veidā. Burtus es klausos, lasu un rakstu ar valodu. Manā datorā ir sintezatora josla, kurā var izvēlēties visādas valodas. Pamatā lietoju trīs – angļu, latviešu un krievu,” Jakovs rāda savu datoru – no skata tādu pašu kā visiem, vienīgi tā ekrāns ir tumšs. Skolā Jakovs uzdevumus “skatās” ar austiņu palīdzību, tikai tās viņš neliek uz abām ausīm, lai varētu dzirdēt ne tikai datoru, bet arī skolotāju. Ekrānu ieslēdz tikai tad, ja pedagogam vajag kaut ko pārbaudīt vai palīdzēt.
Māca vidutāju starp redzīgo un neredzīgo pasauli
“Pagājušajā gadā uzzinājām, ka pie mums sāks mācīties neredzīgs puisis, un sākumā mēs, visi pedagogi, protams, domājām – kā tas būs, kā tiksim galā?” sarunā iesaistās Aina Motivāne, Jakova pirmā skolotāja RVT datorikas nodaļā, kas pirmajā kursā mācīja informātikas un komunikāciju teorijas pamatus.
“Pirmā iepazīšanās mums bija teorijas stundā, ar to sākām. Uzreiz pārsteidza, cik Jakovs bija aktīvs, – cēla tikai roku, neviens cits klasē nemaz netika pie teikšanas. Teorētiskā bāze par dažādiem procesiem “normālajā” pasaulē viņam tiešām ir ļoti pamatīga, redzams, ka ģimenē ar bērnu daudz strādāts. Jaunietim ir plašs skatījums, ar viņu varu aprunāties par ļoti daudzām tēmām.”
Skolotāja stāsta, ka pirms datorikas Jakovs divus mēnešus mācījies RVT dzelzceļa nodaļā. Jauno speciālistu izglītošana tagad notiekot moduļu apmācības veidā, katrā jomā sagatavojot pilna spektra profesionāļus. Piemēram, dzelzceļa kursā apgūst arī lokomotīves pārziņa, dzelzceļa remontdarbinieka u. c. nozarē iesaistīto darbinieku, tostarp mašīnista, zināšanas. Tādā sakarā radusies problēma – IV kursā, gatavojot diplomdarbu, kursantam noteikti jāatšķir krāsas un rindas. Jakovs to nevarētu izdarīt, jo neredz. Tāpat arī eksāmena laikā viņš nevarētu vadīt lokomotīvi, jo nespētu reaģēt uz visiem rādījumiem un vizuālajiem signāliem.
Jakovam bija jāizdara tālāka izvēle, un viņš nonāca datorikas nodaļā. “Ātri vien noskaidrojām, ko nevaram izdarīt, – tās pašas krāsas Jakovs atšķirt nevar. Negāja īsti arī ar “Excel” programmu. Vietā paņēmām ko citu. Reāli uz vietas strādājām tikai kādu mēnesi – pārējais bija attālināti, un mēs tiešām varējām saprasties,” turpina pedagoģe Aina Motivāne. “Uzdevumu došana, pārbaudes testu kārtošana? Viņš to visu var izlasīt.
“Word” vai citus datora failus viņš “lasa” ar speciālu balss atskaņošanas programmu. Meklēt vajadzīgo informāciju internetā arī viņš var. Dažas lietas neredzīgajiem tur vēl pietrūkst, un tieši tur redzu pielietojumu Jakova spējām nākotnē – viņš varētu būt palīgs, vidutājs starp neredzīgo cilvēku pasauli un mūsdienu informācijas tehnoloģijām, programmētājiem.”
Skolotāja Motivāne domā, ka Jakovs varētu būt tieši tas cilvēks, kurš redzīgajiem nesaprotamo pasauli ar datoru palīdzību varētu iesaistīt normālā dzīvē, atvieglojot un uzlabojot visu neredzīgo cilvēku dzīvi. Viņam pašam gan esot arī savi, jau daudz plašāki mērķi. Piemēram, jaudīgāku mikroprocesoru programmēšana lokomotīvēm, jo tagadējos puisis uzskatot par pārāk novecojušiem.
Par to, ka šīs nav tikai astoņpadsmitgadīga jaunekļa, turklāt neredzīga cilvēka fantāzijas, liecina kaut vai Jakova 2019. gadā iegūtais apliecinājums par jau apgūto moduļu apmācību profesionālās vidusskolas “Riman” izglītības programmā “Automobiļu diagnostika un remonts”. Šajā sakarā Aina Motivāne izstāstīja kādu amizantu gadījumu ar Jakova iesaistīšanos.
“Viss kurss kopā esam apmeklējuši datoru muzeju “Video Games” Rīgā, Barona ielā, kur var apskatīt, arī aptaustīt veco datortehniku. Muzeja īpašnieks, uzzinot, ka Jakovs ar savu absolūto dzirdi var diagnosticēt defektus dzinējos, aizveda pie savas mašīnas, jo tai nesen bija veikts motora remonts, taču kaut kas tomēr īsti nedarbojās, kā nākas. Viņš bija ļoti pārsteigts, ka mūsu kursants tiešām defektus saklausīja un uzskaitīja. To redzēja arī īpašnieka dzīvesbiedre un bija nesaprašanā – kā nu tas tagad būšot, ka servisa darbiniekiem vajadzēs likt izlabot to, ko saklausījis kāds neredzīgs puisis? Šiem cilvēkiem arī pašiem ģimenē ir neredzīgs cilvēks, tādēļ viņi pret Jakovu bija īpaši labvēlīgi,” atcerējās pedagoģe.
Kursabiedri pieņem un atbalsta
“Esam gandarīti, ka Jakovam ir izdevies iekļauties un adaptēties RVT apmācību procesā. Jau pirmajā mēnesī dzelzceļa nodaļā bija ļoti patīkami redzēt, kā kursabiedri Jakovu uzņēma, palīdzēja pāriet no viena kabineta uz otru un citādi atbalstīja. Kad viņš pārgāja datorikas nodaļā, turpinājās tieši tas pats,” stāstīja RVT izglītības pedagoģe Zaiga Kriķe. “Domāju, ka tas ir tieši saistīts ar Jakova personību, jo viņš ir atvērts, sirsnīgs un draudzīgs. Pie labiem cilvēkiem tiecas – un tas ir arī Jakova gadījums.”
Izglītības psiholoģe vērtē, ka tieši tādas, neraksturīgas situācijas apkārtējos cilvēkus padara labākus un gaišākus, saliedē kolektīvu. Kad Jakovs pārgājis uz datoriku, dzelzceļa jaunieši prasījuši – kā tā, kur mūsu Jaša? Tagad Jakovs mācās kopā ar 30 kursabiedriem, izturējis uzņemšanas pārbaudījumus kā visi, jo mācībām datorikas nodaļā esot nopietns konkurss. Arī kvalifikācijas eksāmenos viņam nekādu atlaižu nebūs – rakstīs kā visi pārējie.
“Kad Jakovs nonāca apmācību krustcelēs, pirmais lielais izaicinājums bija RVT direktorei – ko darīt, ko viņam piedāvāt? Vienkārši pateikt nē – tā nav tehnikuma pieeja, vienmēr mēģinām atrast bērnam kādu risinājumu attīstībai. Un lēmums bija pozitīvs: jādod viņam iespēja! Tagad varam teikt, ka esam gandarīti visi – skolotāju un arī audzēkņu kolektīvs,” atzina Zaiga Kriķe.
Mācās “Piton” programmēšanas valodu
“Kā jau kolēģe teica, arī man sākumā bija pilnīga nesaprašana – kā programmēšanu var mācīt aklam cilvēkam? Tur taču ir specifiskas lietas, kas jāredz! Pasniedzot programmēšanas un algoritmēšanas pamatus, viss mācību materiāls saistīts ar vizuālo materiālu prezentāciju. Tāpat arī programmēšanas blokshēmas. Kā stāstīšu un rādīšu?” par savu sākotnējo reakciju stāstīja informācijas sistēmu algoritmu un programmēšanas pedagogs Igors Litvjakovs.
“Atnāca Jakovs ar savu portatīvo datoru, sākām runāt, pakāpeniski iepazināmies, un bija redzams, cik laba viņam ir dzirde un ātra informācijas uztvere – viņš visus uzdevumus var nolasīt un izpildīt. Viss notiek teksta veidā, un domāju, ka attālināto mācību laikā Jakovam ir vieglāk, jo “atbrīvojas” laiks, kad vecāki viņu atved uz skolu. Programmēšanas pamatus jau esam apguvuši. Tagad mācāmies “Piton” programmēšanas valodu – tā ir universāla valoda, var veidot mājas lapas, spēles, veidot lielas un mazas sistēmas.”
“Nu jau sāk aizraut arī programmēšana, jo saprotu, ko ar šīm universālajām valodām varu izdarīt – pārprogrammēt tehniku, pārbaudīt interneta lapas, cik tās ir pieejamas, adaptētas neredzīgiem lietotājiem,” Jakovs piekrīt pedagogiem.
“Pašlaik dzelzceļu nemācos, taču domās to neesmu pametis. Pēdējā mana vizīte bija uz Lokomotīvju rūpnīcu Daugavpilī, kur pēc skaņas nodiversificēju darba lokomotīvi, sapratu visas tās darbības nianses. Tagad man ir doma apvienot dzelzceļu un programmēšanu vienā specialitātē, jo visi elektriskie risinājumi tehnikai darbojas ar datora palīdzību, tos vada mikroprocesors. Man ir idejas, kā šīs lietas varētu uzlabot.”
Un tomēr – vai Jakovs nav sarūgtināts par savu likteni? “Katram cilvēkam šajā pasaulē ir savs ceļš, kā apgūt zināšanas. Mēs visi mācāmies. Man ir citāds liktenis – tā gadījās. Bet ir jāmācās tāpat kā visiem pārējiem. Es tikai gribētu, lai mani saprastu, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot – cik tas ir iespējams,” tik vienkāršos vārdos savu lielāko vēlēšanos izteica Jakovs Burlajevs.
