“Es tiešām gribētu maksimāli būt daļa no Latvijas sabiedrības.” Saruna ar jaunievēlēto Latvijas Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču 183
TV24 raidījuma “Nedēļa. Post Scriptum” speciālizlaidumā uz sarunu žurnāliste Anita Daukšte aicinājusi nupat ievēlēto Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Anita Daukšte: Sakiet, kādas ir Jūsu izjūtas? Jūs šobrīd esat laimīgs?
Edgars Rinkēvičs: Man nav nekādu tādu īpašu izjūtu vai emociju. Diez vai es tās nosauktu par laimes emocijām. Gan tās pēdējās trīs nedēļas, gan tas, kas notika no brīža, kad Balsu skaitīšanas komisijas vadītājs Kola kungs pasludināja rezultātu, ir savērsies tādā ļoti interesantā mikslī. Gan ārlietu ministra pienākumi, gan kaut kādas lietas, kas ir jādara kā jaunievēlētam prezidentam, tostarp arī intervijas. Atklāti sakot, man tā kārtīgi izprast, kāds ir mans dvēseles stāvoklis, pašlaik ir ļoti grūti. Darbs dzen darbu.
Jūsu dvēseles stāvoklis dienu pirms ievēlēšanas amatā bija ļoti interesants, Jūs sociālajā tīklā “Facebook” dalījāties ar Aināra Mielava dzejas vārdiem: “Es šodien jūku prātā. Es rītu būšu brīvs. Nav vērts, ja tikai tāpat par velti zvaigznes krīt.” Jūs tagad jūtaties brīvs?
Tur laikam nav mana īpaši smalkā humora izjūta. Vienkārši ienāca prātā, ka vajadzētu kaut kādā veidā drusku pajokot. Un tajā brīdī sākās dažāda veida interpretācijas – 31. maijā netiks ievēlēts neviens vai vēl kaut kas. Patiesību sakot, tā drusku bija pašironija.
Varbūt nedaudz skumjāks jautājums, bet arī pārdomu vērts. Pirms gada 30. maijā mūžībā aizgāja Jūsu mamma. Sakiet, kā Jūs domājat, ko šobrīd viņa, skatoties no mākoņa malas, Jums teiktu?
To es nezinu. Varbūt viņa nemaz tik laimīga nebūtu. Es nezinu. Es domāju, ka viņa noteikti būtu pret, bet beigās viņa noteikti būtu atbalstoša.
Skatoties uz Valsts prezidenta institūcijas vēsturi arī no brīvvalsts laikiem, kuram no Valsts prezidentiem Jūs gribētu līdzināties?
Ziniet, tas ir ļoti labs jautājums. Man ir diezgan daudz jautājuši, vai ir tāds vispār, ne tikai no Latvijas Valsts prezidentiem. Saprotiet, man nav labas atbildes. Man ir laba atbilde varbūt par tādu prezidenta tipāžu un es esmu vairākās intervijās saucis Šarlu de Gollu, tāpēc ka viņam bija divi milzīgi izaicinājumi, ar kuriem viņš tika galā. Viens bija karš un Francija, kura faktiski sakauta tomēr spēja sevī atrast pietiekami daudz gara stipruma, lai beigās sēdētu pie uzvarētāju galda. Otra lieta, protams, arī liela iekšpolitiskā krīze 1950. gados, faktiski viņa vadībā dzima Piektā republika. Latvijā es zinu, ka daudzi teiktu divus uzvārdus – Jānis Čakste un Vaira Vīķe-Freiberga. Bet es arī skatos uz atjaunotās Latvijas prezidentiem un es redzu, ka katram no viņiem ir bijusi sava unikālā misija, sākot no Gunta Ulmaņa – atjaunot prezidenta institūciju, iedot tai modernos vaibstus un panākt to, ka trakajos 1990. gados partijas spēj vienoties par to, ka mūsu Eiroatlantiskā integrācija ir absolūta prioritāte. Tā sanāca, ka Ulmaņa kungs zvanīja man apsveikt un mēs mazliet pie šīm lietām pakavējāmies. Vaira Vīķe-Freiberga vispār neprasa komentārus – ceļš uz NATO un Eiropas Savienību, kur mēs vienu brīdi, es atceros, jo strādāju Aizsardzības ministrijā, bijām faktiski uz izkrišanas robežas. Tas bija 2002. gads, bija tāda frāze: “Par jums un vēl vienu valsti vajag padomāt.” Bet mēs sasparojāmies un tikām cauri. Valdim Zatleram ir sava nozīme finanšu krīzes un lielā mērā tiesu un likumdevēju varas konflikta risināšanā, kas beidzās ar rīkojumu Nr. 2. Savukārt Bērziņa kungs spēja noturēt saprātīgu, pragmatisku līniju tajā arī nepārāk labajā laikā. Vējoņa kungs – drošība un aizsardzība. Un Levita kungs – konstitucionālo tiesību attīstība, starptautiskais tribunāls. Katram ir kaut kas savs unikālais. Ziniet, lai kādas mēs prioritātes ar Pīlēna kungu un Pinto kundzi saucām, var gadīties, ka kaut kāds pavērsiens uzliek arī savu zīmogu prezidentūrai, tāpēc es ļoti uzmanīgi skatos, lai teiktu, ka ir kāds, kuram es ļoti gribētu līdzināties. Es beidos, ka tā mana nākamā darba vieta un potenciālā prezidentūra varētu būt savdabīgi unikāla.
Latvijas vēsturē vissmagākos vēsturiskajos griežos mums Ministru prezidents un Valsts prezidents bija Kārlis Ulmanis. Vai Jūs varat ne tikai kā vēsturnieks, bet arī kā jaunievēlētais Valsts prezidents noformulēt savu attieksmi pret viņu?
Vai kā vēsturnieks, vai kā politiķis, vai kā vienkāršs Latvijas pilsonis, es arī esmu izgājis tādu zināmu evolūciju savos uzskatos. Sākotnēji jaunībā man likās, ka viņš necīnijās par neatkarību, ļāva ienākt krievu tankiem. Tagad ir tā, ka, pirmkārt, nenoliedzami viens no Latvijas valsts dibinātājiem, pirmais Ministru prezidents kopā ar pārējiem izcīnija neatkarību, kopā ar pārējiem balsoja par Satversmi. Nenoliedzami vēsturiskie panākumi, kurus būtu muļķīgi noliegt. 1934. gada 15. maijs bija epizode, kas noteikti nav rakstāma ar zelta burtiem mūsu valsts vēsturē. Parlamentārisma, demokrātijas beigas, solījums dot jaunu Satversmi – seši gadi un nebija nekas. Noteikti tā bija tendence, kas bija daudzviet arī Eiropā. Ļoti maz valstu mūsu reģionā bija demokrātiskas. Bet tā bija tendence, kas noteikti nav vērtējama pozitīvi. Un beigās vissarežģītākais – 1939.-1940. gads. Dailes teātrī bija tāda izrāde, kur man pagadījās apmeklēt pirmizrādi, “Kur pazuda valsts?”. Ziniet, tās dilemmas, kas tur ir atainotas, patiesību sakot, tagad šajos apstākļos esot ārlietu ministram, es viņas ļoti labi atpazīstu – tev nāk ļoti pretrunīga informācija, sevišķi pirms iebrukuma Ukrainā, izlūkinformācija, publiskā informācija, tev ir arī kaut kāda sava priekšstatu bāze un tu saproti, ka, patiesību sakot, nav daudz sabiedroto. Starp citu, tā ir milzīga atšķirība starp mūsdienām un Kārļa Ulmaņa laiku. Mums tajā brīdī bija Latvija, Lietuva, Igaunija, savstarpēji arī mazliet kašķīgas valstis, kas ne visur vēlējās attīstīt sadarbību, bet tagad mums ir sabiedrotie. Mēs esam NATO un Eiropas Savienībā, mums ir vieglāk. Tā laika dilemmas… Es vairs neņemos vērtēt kritiski, es mēģinu tās saprast. No tāda viedokļa es teikšu – nav melns un balts. Tomēr, patīk vai nepatīk, daudziem cilvēkiem politikā gribās pareizi vai nepareizi, bet ir tādi brīži, kad tā nevar vērtēt. Un ja to mēģināsi tā darīt mūsdienās, tas arī var slikti beigties. Ārkārtīgi pretrunīga tāda atbilde. Ļoti sarežģīti, to nevar formulēt divos teikumos.
Es saprotu tās dilemmas, bet vēl viens jautājums, kas izriet no Jūsu personiskās dzīves pieredzes. Proti, Jūs esat ļoti ilgstoši bijis ārlietu ministrs. Faktiski Eiropā ir tikai vēl viens ārlietu ministrs, kas tik ilgstoši bijis amatā. Jūs esat ļoti saaudzis sabiedrības priekšstatos ar ārlietu ministra amatu. Cik lielā mērā Jūs spēsiet Valsts prezidenta amatā izkāpt no ārlietu ministra kurpēm?
Labs jautājums un pilnīgi pamatots. Valstī nevar būt divi ārlietu ministri, tas ir pilnīgi skaidrs. Bet ziniet, tā ir sanācis, ka es ļoti ilgi strādāju Aizsardzības ministrijā par valsts sekretāru un vienu brīdi likās, ka arī tur jau cita nav, bet nē, pēc tam bija Sārta kungs un tagad turpina Garisona kungs. Man jāsaka, ka es diezgan ātri spēju pārkvalificēties nākamajā darbā. Es domāju, ka prezidenta amata pienākumi, kas nav tikai ārpolitika, tomēr uzliks par pienākumu strādāt mazliet savādāk. Starp citu, viens no maniem apsveicējiem bija Vācijas federālais prezidents Franks Valters Šteinmeiers, kurš arī vienu brīdi bija mans kolēģis ārlietu ministrs. Es atceros, kad viņš bija ievēlēts un kādu laiku pastrādājis, mēs tikāmies vienā pasākumā un viņš teica: “Zini, es pirmās nedēļas jutos kā ārlietu ministrs, bet tad es ātri sapratu, ka es tāds vairs neesmu.” Es domāju, man būs tas pats.
Cik sens ir Jūsu sapnis par prezidentūru?
Sapnis? Es zinu, ka kolēģi politiķi teiks, ka tāpat politiķiem nevar ticēt un ka es to vien esmu darījis kā sapņojis. Es neizslēdzu, ka kādā brīdī es varētu būt prezidents, bet 10-15 gadus vēlāk. Kādreiz dzīvē notikumi savēršas tā un viņi šoreiz savērsās tā. Bet es teiktu savādāk – to, ka es diezvai varētu būt ārlietu ministrs vēl četrus vai kā Luksemburgas kolēģis, kurš šobrīd jau ir 19 gadus amatā. Es domāju, ka tas vairs nebūtu labi ne pašai ministrijai, ne man, ne arī valstij kopumā. Citādi būtu jāgroza Satversme, jāliek iekšā pants, ka Edgars Rinkēvičs ir ārlietu ministrs.
52 balsis par. Politiski vērtējot, vai tas tomēr nav par maz?
Tad mums ir jāpaanalizē, kādi bija citi balsojumi. Man šķiet, ka ir bijušas 54 balsis, protams, ir bijušas arī pāri 60 balsīm. Nē, politiski tas nav par maz. Satversme tomēr nosaka ļoti skaidri, kas ir tas kritērijs. Bet, kas ir interesanti, kāpēc arī bija tā intriga – ja nemaldos, tad vismaz divi prezidenti ir vēlēti tīri ar koalīcijas balsīm. Bija drāma ar Vairu Vīķi-Freibergu, drāma nedaudz bija ar Andri Bērziņu. Vai 52, 54, vai 55 ir kaut kāda liela politiskā atšķirība? Laikam, ka nav. Bet tas, ka ir gan pozīcijas, gan opozīcijas balsis, ir tas, ko es visās intervijās esmu teicis – tas tagad lielā mērā jautājums būs pašai koalīcijai. Es domāju, ka tajās sarunās, par ko mēs esam dzirdējuši, to risinās un skatīs. Bet, ir vēl viens jautājums – tad, kad ievēl tikai ar koalīcijas balsīm, uzreiz liekas, ka būs koalīcijas prezidents, ja ar opozīcijas balsīm, tad koalīcija ir pagalam, un, ja vēl, nedod Dievs, ievēl no premjera partijas, nu tad ir pilnīgi skaidrs, ka tūliņ būs Valsts un Ministru prezidents. Nu, laikam nebūs tā. Amats uzliek pienākumu, politika mainās. Bet es arī ļoti labi zinu, lai ko es teiktu šeit vai politiķiem, vienalga neticēs un tikai praktiskā darbība parādīs, kā tas viss attīstīsies. Es esmu gatavs uz to, ka es būšu zem mikroskopa.
10. maijs, tikšanās Ārlietu ministrijas telpās. Piedalījāties Jūs, Krišjānis Kariņš, Jānis Reirs no “Jaunās Vienotības”, Viktors Valainis, Armands Krauze un Uldis Augulis no “Zaļo un Zemnieku savienības”, Kaspars Briškens, Andris Šuvajevs un Mārtiņš Kossovičs no “Progresīvajiem”. Vai šajā brīdī Jūs sapratāt – jā, balsis ir un es būšu prezidents?
Nē. Tās tiešām bija politiskas konsultācijas, daļa no plašāka procesa. Faktiski pēc Lieldienām, kad Pīlēna kungs paziņoja, ka viņš kandidēs un saņēma “Apvienotā saraksta” apliecinājumu, ka viņam ir 15 balsis, un pēc tam, kad Levita kungs tika virzīts, tā sanāca, ka sākās arī balsu skaitīšana. Lai saskaitītu balsis, ir jārunā ar visiem, jo ir skaidrs, ka koalīcijā ir divi kandidāti, ir skaidrs, ja 31. maijā balso par prezidentu – grozi kā gribi, bet bez opozīcijas balsīm prezidenta nebūs. Vēl viena dilemma. It kā jau tas nav nekas traks, bet gaidīt divas nedēļas pēc pirmās kārtas, Jūs varat iedomāties, kādas atkal spekulācijas. Kur ir garantija, ka, ja neizdevās pirmajā reizē, koalīcija vienosies otrajā? Tāpēc tas ir tas, ko es tagad saku, kāpēc vēlēšanas beidzās ar manu ievēlēšanu – vienkārši simptoms kaut kādām dziļākām nesaskaņām, jo plaši jau ir zināms, ka strīdi ir bijuši, vai arī tomēr prezidenta ievēlēšana tagad ir radījusi jaunu situāciju? Tas ir analīzes vērts jautājums. Politiskajās konsultācijās ne vienmēr viss izskatās tā, kā mēgina iestāstīt žurnālistiem, plašākai sabiedrībai, jo arī tā ir daļa no politiskās spēles. Tam visam attīstoties, ir skaidrs, ka pieņēmums, kas bija, ka Levita kungam nav vis 49 balsis, bet, ka faktiski viņam ir 36 balsis un tas deficīts ir daudz lielāks. Tas bija jautājums, ko uzdevām “Progresīvajiem”, vai viņi atbalstīs arī kādā citā kārtā Levita kungu, un atbilde bija, ka faktiski ir pārāk lielas atšķirības. Un tad bija skaidrs, ka Pinto kundze būs kandidāte. Mēs sapratām, ka mēs varam likt arī savu kandidātu ņemot vērā to, ka ir gatavība runāt un izskatīt, nevis uzreiz pateikt nē. Tad arī tas process diezgan strauji aizgāja, bet konsultācijas notieka ļoti plašas un tās nebija vienīgās.
Kā Jūs formulētu – “Jaunā Vienotība” šajā Valsts prezidenta priekšvēlēšanu procesā cīnijās par savas varas un ietekmes nostiprināšanu vai vienkārši cīnījās pret Pīlēnu kā iespējamo nākamo prezidentu?
Ziniet, tagad es būšu diezgan riebīgs un neatbildēšu uz šo jautājumu viena iemesla dēļ. Es nosūtīju iesniegumu, ka es pārtraucu savu dalību politiskajā partijā “Vienotība”. Es vairs negribētu komentēt tos vai citus aspektus, jo es ļoti labi saprotu – jo es ilgāk stāstīšu par “Jauno Vienotību”, jo vairāk būs šis spekulācijas, ka es nekur ta arī neesmu attālinājies. Lai tas ir pirmais solis. Es varu pateikt tikai to, ka es domāju, ka sākotnēji mēs tiešām skatījāmies uz esošā prezidenta pilnvaru termiņa pagarināšanu uz nākamajiem četriem gadiem. Tas varbūt faktiski bija tas, kāpēc no politiskās taktikas viedokļa manevra iespēja varbūt nebija tik plaša. Bet es šobrīd tiešām atstāšu šo te analīzi politologiem un žurnālistiem.
Es saprotu, bet tomēr Jūsu pārējie koalīcijas partneri, piemēram, Kučinskis jautā – kāda tad ir balsojuma cena? Cenas jautājums pārnestā nozīmē daudz kur izskanēja arī Saeimas kuluāros un pat no tribīnes. Jebkuram lēmumam ir politiskā cena. Šajā gadījumā tas diezgan viennozīmīgi tiek sasaistīts ar ZZS un “Progresīvo” ņemšanu koalīcijā.
Atkal, lai ko kāds teiktu, ir sācies politisko konsultāciju process. Es šajā politisko konsultāciju procesā nepiedalos un arī netaisos piedalīties nekādā kapacitātē. Ja kaut kādā veidā būs kaut kādi pavērsieni līdz 8. jūlijam, tad tas ir jautājums, ko risinās Levita kungs, pēc 8. jūlija tas būs man uz galda.
Respektīvi, koalīcijas sastāva pārvērtēšana šobrīd ir likumsakarīgs solis?
Tas ir tas, ko es teicu. Tas ir viens labs jautājums, kur, manuprāt, koalīcijai tiešām ir jāsaprot, kāpēc mēs nonācām 31. maijā pie diviem kandidātiem, kāpēc Ministru prezidenta Kariņa kunga aicinājums vienoties par neitrālu trešo nebija sadzirdams, kas faktiski rezultējās tajā lēmumā virzīt mani. Tas ir labs jautājums, par ko vienkārši vajag izrunāties. Ir milzīgs saduļķojums – daudz baumu, daudz pieņēmumu.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens izteicās, ka koalīcijas paplašināšana būtu lietderīga, jo tas ļautu dinamiskāk virzīties uz priekšu valstī svarīgiem jautājumiem. Es Jums nevaicāšu par koalīcijas lietām, bet valstiski svarīgiem jautājumi, kuros dinamiskāk virzīties uz priekšu. Jūsuprāt, kādi ir šie jautājumi?
Pēc pusgada darba, kad valdība ir mazliet iestrādājusies, tie ministri, kas ir pirmo reizi nonākuši amatos, ir apjautuši, kas ir darāms. Mums parādās ļoti skaidras lietas, par ko ir jādiskutē. Otrdien bija valdības sēde gan par to, tā saucamo, slimnīcu līmeņošanu veselības sistēmas sakārtošanā, kur, patiesību sakot, ir pilnīgi skaidrs, ka viena lieta ir reformēt, bet otra lieta – nauda vienkārši būs jādod, jo tur naudas nav. Skolu tīkls, arī ļoti slavens jautājums, kur valdības sēde vienu brīdi sāka atgādināt darba grupu, jo bija ļoti daudz un dažādu viedokļu, kur redzi, ka kaut kādā brīdī būs jāpieņem lēmums. Vai tas visus apmierinās, vai nē – labs jautājums. Viss, kas saistās ar ekonomikas jautājumiem. Darbaspēka problemātika, nodokļu grupa, nemaz nerunājot par lietām, kas ir arī saistītas ar nākamā gada budžeta veidošanu, tas jau arī tūlīt sāksies. Vai šī koalīcija var ieslēgt kādu lielāku ātrumu un dinamiku? Es domāju, ka tas ir viens no tiem jautājumiem, kas arī šobrīd tiek apspriests, un es domāju, ka visu interesēs ir dzirdēt skaidras atbildes.
Jūs kā Valsts prezidents no 8. jūlija, kad kādi no šiem lēmumiem varētu stāties spēkā, vai Jūs varat pateikt, ka, teiksim, Jums būs citādāks redzējums un citādāks viedoklis, nekā šobrīd sēžot ministra amatā un lemjot par šiem jautājumiem?
Ziniet, tā ir sanācis, ka vismaz divās jomās lēmumi tiks pieņemti pēc 8. jūlija, tur vēl ir darbs līdz 15. augustam. Šobrīd, piemēram, mēs bijām tādā diskusijas stadijā, ko varētu nosaukt par pirmo sarunu, tajā nebija kaut kādas ļoti iecirstas lietas. Tāpēc mana atbilde ir ļoti vienkārša – to mēs varēsim vērtēt brīdī, kad valdība pieņems jau saistošus lēmumus augusta vidū pēc šīm sarunām. Man ir grūti pateikt, vai tie lēmumi būs tādi, kas manā izpratnē varētu būt atbalstāmi vai nē. Bet pirmā saruna bija diezgan sarežģīta.
Tad skaidri sapratīsim, par ko runājam – 100 skolu likvidācija, iespējama nodokļu paaugstināšana, diezgan lielas summas veselības aprūpei un iespējamā veselības apdrošināšanas sistēmas maiņa. Vai, redzot kopējo situāciju, Jūs pateiksiet: “Jā, Kariņ, uz priekšu!”?
Viena lieta, ko es tomēr, vienalga, kādā pozīcijā es esmu, un vienalga, kāda ir mana partejiskā piederība pirms es tikšu svītrots no visiem reģistriem, ir tāda, ka veselībā finansējums ir kritiski nepieciešams. Var daudz strīdēties, bet tur tas lēmums būs jāpieņem. Protams, var padiskutēt, var zīmēt un pārzīmēt kartes, bet tur ir problēma. 100 skolas likvidēt… Otrdien bija Pašvaldību savienības pārstāvji, bija skaidrs, ka visā šajā kartējumā iztrūkst viens būtisks elements – ceļu stāvoklis, autobusi, kas vedīs bērnus. Tas jau ir divu citu ministriju jautājums, tāpēc arī ir vienošanās, ka pieslēdzas Satiksmes ministrija un VARAM, un skata to mazliet kompleksāk. Var jau runāt – skolas slēgsim, skolas apvienosim, aiztaisīsim ciet, atvērsim vaļā – bet, ja tajā apvienotajā, lielajā skolā ir problēmas nokļūt, tas neradīs sajūsmu par kvalitātes līmeņa palielināšanos, ja vecākiem ir problēmas aizgādāt bērnus uz skolu. Tas arī ir tas, kāpēc bez diskusijas par skolu kā nopietnu sociālu centru bez Pašvaldību savienības un arī Izglītības darbinieku arodbiedrības iebildumiem šiem jautājumi vēl tiek diskutēti. 15. augusts rādīs. Varbūt būs kaut kas tāds, ko būs jāskatās. Bet es tad gribētu arī dzirdēt visu šo institūciju viedokli.
Vai Jūs tajā brīdī jau kā Valsts prezidents ar visām savām pilnvarām redzat citu iespēju, kā vien viedokļa paušanu, ietekmēt šo valdības lēmuma izpildi?
Atkarīgs, kāds būs tas lēmums, cik tas būs plašs. Viena lieta, tā ir tā pati funkcija, ja tas nonāk juridiski līdz kāda likuma grozīšanai vai kāda likuma sagatavošanai un ir kaut kādas bažas, ka tur ir kaut kas neizstrādāts vai kaut kas ir precizējams, ir tāds instruments kā otrreizējā caurlūkošana jeb, tā saucamais, veto. Vai, piemēram, kaut kādu lietu precizēšanai nepieciešams sasaukt ārkārtas sēdi, tad ir jāsaprot, kas ir tās lietas. Es teikšu tā, ka es šodien neizslēgtu nevienu iespēju gadījumā, ja tiešām kaut kas manā izpratnē nav pareizi pēc konsultācijām ar visām iesaistītajām pusēm, es neizslēgtu nevienu instrumentu, ko varētu lietot, kas ir prezidenta rīcībā, bet šobrīd par to ir grūti runāt praktiski un detalizēti, jo viss ir atdots tālākam darbam.
Priekšvēlēšanu debatēs Jūs teicāt, ka viens no instrumentiem ekonomiskās attīstības veicināšanai, kā Valsts prezidentam kopā ar uzņēmējiem, ir doties ārvalstu vizītēs. Savulaik Andris Bērziņš diezgan plaši šo praktizēja, bet izvēlējās Centrālāzijas reģionu. Kādu reģionu Jūs plānojat izvēlēties?
Es teiktu, ka Centrālāzijas reģions nebija tik daudz investīcijām, lai gan tur bija kaut kādas noteiktas sfēras, kurās bija investīcijas. Ja mēs runājam par Latvijas eksportspējas vecināšanu, tad pilnīgi noteikti ir trīs lielas grupas – mūsu pašu Eiropa, Ziemeļamerika, un tad ir tas, ko es faktiski sāku darīt arī ANO Drošības padomes kampaņas ietvaros, vizītes it kā ļoti eksotiskās valstīs, bet tur, patiesību sakot, brauc ļoti motivēti un ieinteresēti uzņēmēji un daudziem jau ir kaut kādas iestrādes, kur reāli vari palīdzēt, paplašināt un padziļināt. Es nevairītos doties arī tur, kur varbūt man arī kāds pārmestu, ka tas nav pareizi. Ja ir pietiekams skaits uzņēmēju, ir interese, ir vēlme – uz priekšu, brauksim un es esmu par to gatavs diskutēt tad, kad man būs oficiālā inaugurācija ar LDDK un LTRK, jo viņi vēlējās lielāku prezidenta iesaisti un tur, es domāju, mēs ātri atradīsim kopsaucēju. Par investīciju piesaisti es teiktu tā – tikai un vienīgi OECD reģions.
Imigrācijas jautājumi. Jūsu pozīcija par darbaspēka ievešanu Latvijā?
Tas arī ir viens no karstajiem kartupeļiem. Redziet, vienkārši atvērt imigrāciju pilnīgi visiem bez kaut kādas kontroles – pilnīgi noteikti nē. Man šķiet, ka ekonomikas ministre, diskutējot kādā televīzijas raidījumā, teica – uz noteiktu laiku, ļoti noteiktiem drošinātājiem – jā, varam skatīties. Bet šeit valdības vietā es darbu gan nedarīšu. Tas ir Ministru kabineta uzdevums. Otra lieta, kur gan ir jāpieskata – ja mēs uztaisīsim “šedevru”, kur neapmierināts būs gan uzņēmējs, gan cilvēki uzskatīs, ka tas ir birokrātisks paraugrisinājums bez reālām sekām, tad varbūt labāk neķerties klāt. Es zinu, ka uzņēmējiem ir ļoti daudz problēmu ar darba rokām. Es domāju, ka, pirmkārt, ir jāpaskatās, kādi ir mūsu vietējie resursi, reemigrācija, jāskatās augstā pievienotā vērtība, bet tad ir lietas, kur noteiktu konkrētu laiku pēc darba padarīšanas ir noteikta stingra kontrole. Ja par to valdība varēs vienoties vienalga cik ātrā laikā un ja tas apmierinās uzņēmēju organizācijas un arī drošības kritēriji būs ievēroti, tad, lūdzu, strādāsim tālāk.
Pāriesim pie sadzīviskākiem jautājumiem. Cik svarīgi Jums ir kļūt Latvijas sabiedrībai par savējo? Jums vispār ir tāds mērķis?
Es gribētu būt maksimāli pieejams. Un, ja tu esi pieejams un vari izrunāties vai kaut kādā veida ietekmēt lietas, es domāju, ka tas jau būtu labi. “Tautas prezidents” – es piekrītu, tas ir mazliet pompozi. Cilvēkiem ir ļoti dažādi viedokļi. Man varbūt viedokli vienā jautājumā saskan varbūt ar 35% Latvijas iedzīvotāju un citā lietā varbūt 70%, un varbūt kaut kur ir tikai ar 5%. Es tiešām gribētu maksimāli būt daļa no Latvijas sabiedrības. Man brīžiem liekas, ka mēs no prezidenta taisām tādu pusdievu – kaut kur sēž pilī, nolaižās uz zemes, neko nesaprot, mēģina sakārtot, bet sanāk kaut kā savādāk. Manuprāt, ir pēdējais laiks saprast, ka Valsts prezidents ir tāds pats Latvijas pilsonis kā jebkurš, protams, ar zināmiem amata rīkiem un aksesuāriem, kas nav citiem. Bet pēc būtības viņš pēc četriem vai astoņiem gadiem atgriežas pilsoņa kārtā. Un, starp citu, to es sev ik pa brīdim atgādinu, ka nevajadzētu palikt lepnam nevienu brīdi. Saiet prezidentā var ļoti ātri, bet no viņa iziet ir ļoti grūti.
ASV prezidents Baraks Obama savulaik nopirka nelielu, miniatūru alusdarītavu un novietoja Baltajā namā, un saviem atbalstītājiem dāvināja pašbrūvēto alu. Sakiet, Jums būs kaut kāds tāds hobijs, ko Jūs varētu dāvināt vai tamlīdzīgi?
Jums katrs nākamais jautājums ir arvien grūtāks un grūtāks. Es tiešām par to vēl neesmu aizdomājies.
Bet vai Jūs esat aizdomājies par to, ka Jūs kā jūrmalnieks dzīvosiet Jūrmalas rezidencē?
Pēdējo gadu laikā kovida dēļ es gan vairāk pa Rīgu dzīvoju, mazāk Jūrmalā. Man vēl nav bijusi tāda kārtīga saruna par daudzām ļoti praktiskām lietām. Ja, teiksim, dzīvošana Jūrmalas rezidencē ir ekonomiski izdevīgāka, nekā dzīvošana kaut kur citur, kas beigās izmaksā vēl dārgāk, es negribētu dzīvi sarežģīt ne ekonomiski, ne pratiski. Bet es vēl neesmu izšķīries, man ir jāizrunājas. Es daudzas praktiskas lietas vēl neesmu sācis risināt.
Tā kā Jūs bijāt arī Valda Zatlera kancelejas vadītājs, Jūs neapšaubāmi ļoti labi zināt, kāds ir Valsts prezidenta reprezentatīvo funkciju loks un kādas ir šīs funkcijas. Kuras Jūs jau šobrīd varētu pateikt, ka tās metīsiet malā?
Ir vesela rinda funkcijas, kuras vienkārši nevari atmest malā, patīk tev vai nē, jo tas ir paredzēts Satversmē un likumā. Sūtņu akreditācija, tiesnešu zvēresta pieņemšana, ordeņu pasniegšana, tas viss ir un tas viss notiks. Man liekas, ka nav nekādu tādu ļoti izteiktu funkciju vai pienākumu, kas būtu vienkārši atmetami malā. Man nekas nenāk tāds prātā.
Piemēram, pieņemšanas, Ziemassvētku balles?
Ziemassvētku balles nav bijušas. Ir 18. novembra valsts svētku pieņemšana, ir pieņemšana ārvalstu vēstniekiem, Jaunā gada pieņemšana, bet tajās vīnu nedzer un nedejo līdz rītam. Tā ir daļa no funkcijām, kas ir darāmas. Jautājums, cik pompozi, cik daudz un cik dārgi? Es domāju, ka tomēr valsts svētki ir svinami, arī rīkojot pasākumus diplomātiskajam korpusam, noteiktam cilvēku skaitam. Ziniet, arī ārpolitikas ministram ir divi absolūti lieli pasākumi, kas viņam ir obligāti darāmi. Viens ir valsts svētku pieņemšana un otrs ir de jure 26. janvāra pieņemšana. Tās ir tās lietas, kas notiek un varbūt pat ir svarīgas, atgādināt par lietām un parādīt attieksmi.
Vai Jums ir pieņemama tā situācija, kas izveidojās Levita prezidentūras laikā, ka šobrīd Valsts prezidenta kancelejā ir viens no visaugstākajiem atalgojumiem valstī, valsts pārvaldē?
Man arī daudz ir jautājuši, kas un kā notiks, piemēram, ar padomnieku skaitu, ar atalgojumu. Es gribētu iepazīties ar precīzu struktūru, jo katrs prezidents tomēr nosaka strūktūru atbilstoši saviem mērķiem un uzdevumiem, un es to arī darīšu. Ir padomnieki nozarēs, kuras varbūt šobrīd amatā esošajam prezidentam ir svarīgas, varbūt man tie akcenti ir savādāki, arī par skaitu. Man liekas, ka kaut kādam samērīgumam atalgojumā ir jābūt. Redziet, es pats ļoti daudz cīnījos par to, ka diplomātiskā dienesta atalgojumu vajadzēja palielināt, mums ļoti labi izdevās to izdarīt ar pabalstiem ārzemēs dienējošiem, bet mēs vēl ne tuvu neesam sasnieguši to līmeni, kas ir vidējais. Godīgi sakot, tas, kas man galīgi nepatīk, mums valsts pārvaldē atalgojums ir vēsturiski veidojies tā, ka ir vietas, kur ir liels atalgojums, un tad ir vietas, kur ir mazāks. Tagad es zinu, ka Valsts kanceleja to mēģina pakāpeniski izlīdzināt, bet tam arī ir vajadzīga nauda un tas nav tik vienkārši. Es gribētu apskatīties precīzo sadalījumu un kā tad arī funkcionē visa šī atalgojuma sistēma.
Noslēgumā jautājums par Ukrainu. Saeima aicina NATO pieņemt lēmumu par Ukrainas aicināšanu aliansē. Vai Jūs varat izskaidrot – Ukraina NATO? Tas nozīmē, ka NATO ir gatava fiziski doties karot Ukrainā?
Tas šobrīd ir ļoti sarežģīts politisks jautājums, jo mēs redzam, ka pašlaik nav runa par to, ka Ukraina varētu iestāties NATO šodien, rīt vai Viļņas samitā. Tam vienkārši nav lielākās daļas NATO dalībvalstu atbalsta, un arī Ukraina saprot, ka šobrīd pašreizējā situācijā šāda lēmuma uzreiz nebūs. Bet kāds ir Saeimas lēmuma mērķis, par ko mēs šobrīd iestājamies? NATO konkrēti pasaka, kāda ir tā ceļakarte, kas ir tas, ko mēs darīsim, lai atbalstītu Ukrainu un kas ir tie nosacījumi, lai Ukraina varētu pēc iespējas ātrāk kļūt par NATO dalībvalsti. Un tad sākas ļoti daudz diskutējamu jautājumu, kur ar vienu raidījumu varētu nepietikt. Saeimas paziņojums ir ļoti pozitīvi vērtējams, jo tas dod mudinājumu būt skaidrākiem, nevis tikai skaisti parunāt. Vajag skaidru ceļakarti. Un tas ir tas, par ko, es domāju, vēl būs diezgan lielas batālijas līdz Viļņas samitam, kad sanāks līderi un sāks pieņemt lēmumus. Līdz tam ir pusotrs mēnesis un tur ļoti daudz kas var notikt.
Visu sarunu ar Edgaru Rinkēviču skaties video!
