“Vien šķipsniņa mistikas vai maģijas.” Saruna ar lietuviešu rakstnieci Igni Zarambaiti 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jūlija vidū Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome paziņoja, ka par 2023. gada Jāņa Baltvilka balvas starptautiskajām laureātēm kļuvušas lietuviešu rakstniece Igne Zarambaite par garstāstu “Melndzelmji” (Jāņa Rozes apgāds, 2022) un stāsta tulkotāja Dace Meiere.
“Kultūrzīmes” pagājušajā nedēļā garākā sarunā par “Melndzelmjiem” un lietuviešu literatūru uzrunāja abas laureātes.
– Kā radās grāmata? Kāds bija ceļš līdz izvēlei tulkot “Melndzelmjus”?
I. Zarambaite: – Idejas grāmatām ierodas pa dažādiem ceļiem: reizēm nākas kārtīgi pameklēt, reizēm tās pašas lēnām atplūst vai pat uzgāžas. Doma uzrakstīt “Melndzelmjus” brieda lēnām. Es dzīvoju Šilutē – mazā pilsētiņā, kas izceļas ar savu vēsturi un dabu. Te daudz kas rosina iztēli. Piemēram, plūdi, kas ik gadu applūdina apkārtējās pļavas un mežus un pilnībā nošķir dažas viensētas no pārējās pasaules… Neprognozējamie palu ūdeņi vienmēr ir raisījuši ziņkāri un bailes. Prātoju, cik neviennozīmīga ir šī stihija.
Tā var nest gan gaismu, gan tumsu, gan dzīvību, gan nāvi. Tāpat kā cilvēks. Arī mums katram ir savas dzelmes, dubens, kur slēpjam vājības, pārestības, noslēpumus, un mums ir virsma – pašu radīti tēli, ko rādām apkārtējiem, bet patiesībā esam kaut kas vidējs starp šīm divām galējībām. Un mūsu “ūdeņi” katram ir saduļķoti citādi. Sapratu, ka šo cilvēka un ūdens paralēli es vēlētos atklāt pusaudžiem, jo tas ir vecums, kad sāc izzināt savas un pasaules robežas, kad reizēm pārplūsti kā upe, lai atrastu sev piemērotu gultni vai izraktu pavisam jaunu. Tā radās galvenā varone Anika jeb Ana – meitene, kura klejo pa savām dzīlēm, meklējot, pret ko atsperties, lai nenoslīktu.
D. Meiere: – Grāmatu ieteica lietuviešu literatūras aģents Bens Bērants, kurš turklāt arī pats ir bērnu grāmatu autors. Pirms pāris gadiem Bens grāmatiņu atsūtīja, sakot, lai izlasu, esot laba. Pēdējos gados diemžēl lasu vēl mazāk un lēnāk nekā agrāk. Toreiz grāmatā tikai ieskatījos, bet uz priekšu netiku. Pēc laika Bens jautāja, vai esmu izlasījusi… un tā vairākas reizes, līdz, sirdsapziņas ēdu nomocīta, grāmatu izlasīju, un man tā ļoti iepatikās. Uzreiz rakstīju Rozes apgādam, ar kuru bija runājis arī Bens, un teicu: šo mums vajag!
– Kā jūs domājat, kāpēc mūsu žūrija izvēlējās “Melndzelmjus”?
I. Zarambaite: – Latvija vispār lietuviešiem ir ļoti tuva, brālīga zeme, bet man tā ir tuva arī personīgi – Rīgā mūža lielāko daļu nodzīvoja mammas brālis, mans onkulis, un viņa ģimene. Protams, balva bija priecīgs pārsteigums, jūtos kā spārnos! Varēju tikai sapņot, ka “Melndzelmju” palu ūdeņi izplūdīs tik plaši. Man tas ir milzīgs novērtējums un dzinulis. Kaut gan es kopš paša sākuma ticēju šai grāmatai. Vispār es daru tikai to, kam ticu. Citādi – kāda jēga? Un, ja tu pats ļoti tici, tad agrāk vai vēlāk notic arī pārējie, tā man šķiet.
D. Meiere: – Tā ir grāmata par svarīgiem ētikas un morāles jautājumiem, bet bez īpašas didaktiskas ņemšanās, kāda bieži raksturīga pusaudžu grāmatām, ko saraksta pieaugušie. Grāmatai ir ļoti labi veidota struktūra, tur nav nekādu pārspīlējumu, valodiski tā ir skaista un vienkārša, bez liekvārdības. Domāju, ka jaunieši un bērni ļoti labi jūt, kad grāmatas autors runā patiesi, nemēģina izlikties par ko citu. Manuprāt, tā ir svarīgākā kvalitāte jebkurai grāmatai. Patiesībā jau nav tādas pusaudžu un bērnu grāmatas un pieaugušo grāmatas: ir labas un sliktas grāmatas. Esmu novērojusi, ka “Melndzelmjus” lasa arī daudzi pieaugušie.
– Latviskojot “Melndzelmju” stāstā darinājāt arī vārdus, tai skaitā pašu nosaukumu.
– Darba variants bija burtiskais “melnūdeņi”, bet tas latviski īsti nestrādā. Lietuviski šis vārds atbilst autores domai, apzīmē ne tikai ūdeņus, bet arī tumšas būtnes, kas dzīvo dzelmē. Lietuviski salikteņu darināšanas modelis ir citāds. Prātojot radās šie melndzelmji, tumšu dziļumu būtnes. Tulkojot sarakstījos arī ar autori. Strādājot ar lietuviešu literatūru, ir tik viegli sazināties ar pašiem autoriem, viņi ir arī mani “Facebook” draugi. Viņiem aizrakstīt un palūgt padomu vai precizējumus ir daudz vieglāk nekā, piemēram, ievērojamiem itāļu rakstniekiem, kuri bieži vien ir starptautiskas zvaigznes. Lietuvieši ir tepat, viņi ir savējie.
– Stāstā, lai gan vārdā neminētas, aprakstītas konkrētas vietas…
I. Zarambaite: – Šilute izceļas ar vēsturi un dabu. Šī apkaime agrāk ietilpa Austrumprūsijā, vēlāk – Vācijas impērijas sastāvā. 1944. gadā, tuvojoties sarkanajai armijai, senie vietējie iedzīvotāji bija spiesti doties uz Rietumiem, daļa gāja bojā vai tika izsūtīti, tāpēc pēc Otrā pasaules kara Šilutes iedzīvotāju sastāvs būtiski mainījās. Tukšajos namos apmetās atbraucēji no dažādām Lietuvas vietām un Padomju Savienības. Mūsdienās ir atlikuši vairs tikai daži desmiti cilvēku, kas prot seno pamatiedzīvotāju – mazlietuviešu jeb Prūsijas lietuviešu, “lietuvininkų” – izloksni, pārzina un popularizē to tradīcijas un paražas.
Drīz pilnībā izzudušas būs arī “purva ļaužu”, proti, applūstošo teritoriju iemītnieku, viensētas. Vēl Šilutes novads ir unikāls ar savām upēm, jūras jomu un tiem pāri ejošajiem putnu migrācijas ceļiem. Rakstot es tiešām izšķirstīju ne vienu vien grāmatu, bibliotēkā izpētīju mapi par jomas piekrastes plūdiem un tā padziļināju savas zināšanas. Tomēr “Melndzelmji” tiešām nav vēsturisks romāns, jo no tiem materiāliem izmantoju tikai dažus elementus, kurus ieviju tekstā, lai radītu pārliecinošu, ticamu atmosfēru, bet vietvārdus vispār neminēju, lai gan vietas ir viegli atpazīstamas, ja kaut reizi tur pabūts. Rakstīju par reālām vietām, kuras pati esmu izpētījusi, izjutusi, droši vien tāpēc lasītāji teic, ka apraksti visu ļauj viegli iztēloties.
Es ticu gaismai, kura spēj uzveikt jebkuru tumsu, kas slēpjas ikvienā no mums. Man saka, “Melndzelmji” esot tumša grāmata, bet es tam nepiekrītu. Šis stāsts vēsta par ceļojumu no tumsas uz gaismu. Un tas ir pavisam kas cits.
– Kādēļ rakstāt grāmatas tieši bērniem un pusaudžiem?
– Pārsvarā rakstu bērniem, jo viņi burtiski uzsūc sevī apkārtējo pasauli. Ir ļoti svarīgi, kas viņos iekļūs iekšā. Labi atceros sevi pašu mazotnē un to, cik ļoti mani iespaidoja izlasītās grāmatas. Tās mani pavadīja grūtos dzīves brīžos – bērnība taču ne vienmēr ir tikai gaiša un skaista – un pavada joprojām. Vienmēr alku līdzināties varoņiem, kuri saskaras ar izaicinājumiem un tos apņēmīgi pārvar. Viņi man bija autoritāte, tā augstā vērtību latiņa, uz kuru tiecos. Vēlāk sapratu, kāds spēks slēpjas grāmatās, un sāku rakstīt pati, cerēdama, ka mani stāsti tāpat ietekmēs kādu bērnu.
– Vai Lietuvā iznāk daudz latviešu autoru darbu?
D. Meiere: – Arvien vairāk. Tas lielā mērā atkarīgs no atbalsta. Mazo tautu literatūra bez valstiska atbalsta nevar ielauzties tirgū. Igauņi savu grāmatu tulkošanu citās valodās atbalstīja jau agrāk, viņi daudz strādājuši, lai no igauņu valodas būtu daudz labi izglītotu tulkotāju.
Nākamie to pašu darīja lietuvieši, proti, Lietuvas Kultūras institūts. Varu teikt, ka ar savu enerģiskumu lietuvieši mani ir nolaupījuši itāļu literatūrai, tagad vairāk tulkoju lietuviešus nekā itāļus. Pēdējos gados ļoti veiksmīgi strādā arī platforma “Latvian literature”, tas nozīmē, ka arī uz lietuviešu valodu top arvien vairāk tulkojumu. Šogad Lietuvā atzīmē Latviešu literatūras gadu, ir daudz pasākumu, un izdevēji cenšas paspēt izdot lietuviešu valodā tulkotās latviešu grāmatas, iznāk arī latviešu literatūrai veltīti žurnāli.
Reizēm smejos, ka latviešiem reizi piecos gados ir Dziesmu svētki, bet lietuviešiem gandrīz līdzīgas nozīmes pasākums ir katru gadu – Grāmatu gadatirgus, kas ir viens no valsts lielākajiem kultūras pasākumiem. Šogad februārī lietuviešu apgādi rādīja daudz latviešu grāmatu: bija tikko iznācis Kārļa Vērdiņa dzejas krājums, viesojās Andris Kalnozols ar savu “Kalendārs mani sauc” un pulcēja pilnu zāli, kas aiz smiekliem raudāja, turpat bija redzama Lauras Vinogradovas “Upe”, Montas Kromas svaigi iznākusī dzejas izlase, visus pat nenosaukšu. Tik tiešām, ir sakustēšanās un dzīvība.
– Vai lietuviešiem interesē latviešu grāmatas? Cik līdzīgi esam?
– Parasti ir tā, ka vajag vienu grāmatu, kas kļūtu populāra un patiktu dažādu sabiedrības slāņu lasītājiem, un tad tā viena parauj līdzi arī pārējās. Savulaik man nekādi neizdevās pierunāt izdevniecības izdot ko no lietuviešiem. Parastā atbilde: kas tad to pirks, labāk iztulko mums itāļus! Situāciju stipri mainīja Kristinas Sabaļauskaites romānu cikls “Silva rerum”. Turklāt arī Lietuvas Kultūras institūts intensīvāk sāka atbalstīt tulkotājus un izdevējus. Savukārt Lietuvā lielu lomu nospēlēja Noras Ikstenas “Mātes piens”, kas kļuva par bestselleru. Bija jau latviešu grāmatas arī pirms tam, bet tā lietuviešiem kļuva īpaši populāra un nozīmīga.
Esam gan līdzīgi, gan atšķirīgi, arī vēsturiski un kultūras ziņā. Var teikt, ka valoda ir kopīgais, bet vēsturiskais un ticības fons rada atšķirīgo. Lietuvieši noteikti ir temperamentīgāki, vairāk saistīti ar Viduseiropas kultūru, ar poļu un pat itāļu kultūru. Mums atkal dominē vāciskais stīvums un ziemeļnieciskais vēsums, tai ziņā esam tuvāki igauņiem. Bet interese ir. Manuprāt, tā augstprātība, kas bija raksturīga 90. gadiem un gadu tūkstošu mijai, tā teikt – kas gan tur, pie kaimiņiem, vispār var būt labs – ir zudusi gan no vienas, gan otras puses.
