Mores kauju atcere mūsdienās 6
Pēc Otrā pasaules kara padomju okupētajā Latvijā latviešu leģions bija tabu tēma, kas ilgstoši tika noklusēta un noliegta. Tikai atmodas laikā kļuva iespējama arī karavīru kapu un piemiņas vietu izveide leģionāru cīņu vietās. Turklāt Siguldas–Mores ceļa malā 1990. gada 11. novembrī atklāto tēlnieka Andreja Jansona pieminekli ar uzrakstu “Es ticēju – Tēvzeme brīva reiz kļūs…” nācās izgatavot pat divreiz. Tāpat kā līdzīgus pieminekļus Codē, Džūkstē un Jaunpilī, to 1990. gada 4./5. decembra naktī pēc PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova pavēles saspridzināja padomju armija, tā gandrīz pēc pusgadsimta vēl “cīnoties” pret kritušu, ne vairs dzīvu pretinieku. Jau pēc Latvijas neatkarības faktiskās atjaunošanas 1992. gada 10. novembrī pagasta centrā Mores–Nītaures–Līgatnes ceļu krustojumā tika atklāts iespaidīgs piemineklis šo kauju atcerei, bet tā apkārtnē turpmākos gados izveidots Mores kauju piemiņas parks, kurā ir saskatāmi arī līdz šodienai saglabājušies kara laika ierakumu fragmenti un bunkuru vietas. Pateicoties šo cīņu dalībnieka, nu jau mūžībā aizgājušā 44. grenadieru pulka 1. rotas komandiera 1. un 2. šķiras Dzelzs krusta kavaliera leitnanta Rolanda Kovtuņenko ieguldījumam, detalizēti izpētīta ir arī Mores kauju norise. Vairākus gadus tās gaita un taktiskie risinājumi ir analizēti un mācīti arī ASV Jūras kājnieku universitātes mācību centrā Vašingtonā.
Ilgus gadus trimdā Rietumos un mūsdienās arī Latvijā Mores kaujas ir izceltas kā īpaši nozīmīgas, uzsverot, ka, pateicoties tieši latviešu leģionāru upuriem, bija nodrošināta vācu 18. armijas atkāpšanās no Igaunijas un Ziemeļvidzemes un daudzu desmitu tūkstošu latviešu bēgļu nonākšana Rietumos. Arī šogad Mores kaujas atceres pasākumos izskanēja vārdi, ka to var uzskatīt par Rīgas aizstāvēšanas kauju, jo aiz šā vairoga no Latvijas galvaspilsētas tika evakuēti civiliedzīvotāji un izvests vācu karaspēks, tādā veidā pasargājot Rīgu no sagraušanas. Nav noliedzams, ka Mores kaujas bija viens no spilgtākajiem latviešu leģionāru varonības apliecinājumiem Vidzemes cīņu laikā, kas prasīja 186 kritušo un bezvēsts pazudušo karavīru dzīvības. Ap 650 leģionāru šajās kaujās guva vieglākus vai smagākus ievainojumus, bet pretinieka zaudējumi bija divas trīs reizes lielāki. Precīzs Mores kaujās kritušo sarkanarmiešu skaits nav zināms, bet Mores un Nītaures brāļu kapos 20. gadsimta 60. gados ir pārapbedīti dažādās kauju vietās krituši 2736 padomju karavīri.
Tomēr nereti tiek aizmirsts, ka latviešu leģionāri nebūt nebija vienīgie, kam pienākas nopelni par Vidzemes aizstāvēšanu, turklāt kļūdains ir uzskats par vācu karavīriem, kuri atšķirībā no latviešu leģionāriem, kas cīnījās par savu dzimteni, esot bijuši demoralizēti, jo sapratuši, ka Vācija karu ir zaudējusi. Kā skaidro Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins, 1944. gada septembra beigās Daugavas ziemeļu krastā uz austrumiem no Rīgas frontes līniju līdzās 19. latviešu divīzijai aizstāvēja vēl ap 10 divīziju, kas visas cīnījās vienlīdz varonīgi. Turklāt septembra beigās 2. Baltijas frontes galvenais uzbrukuma virziens tika pārcelts uz dienvidiem no Daugavas Baldones, Ķekavas virzienā, bet Vidzemē uzbrukumi turpinājās pēc inerces gar Rīgas–Ērgļu un Rīgas–Pleskavas šoseju. Kaujas pie Mores un citur izvērsās niknas un asiņainas, jo padomju puse neticēja, ka “Siguldas pozīcijās” vācieši aizstāvēsies ilgstoši, un domāja, ka atkāpšanās turpināsies Rīgas virzienā, tādēļ bez izdomas un sagatavošanās frontāli mēģināja “pāriet pāri” šai aizsardzības līnijai, sastopot tās aizstāvju izcilu pretestību.
