Civiliedzīvotāju pieredzējumi 6
Šodien, kad mūsu vidū dzīvi vairs tikai daži Mores kauju dalībnieki, viņu kauju pieredzi un kritušo biedru atceri glabā ne tikai vairākas piemiņas vietas, bet arī 2002. gadā izveidotais Mores kauju muzejs “Kalna Kaņēnos”. Tā vadītāja Anta Brača ir apzinājusi arī to Mores pagasta iedzīvotāju atmiņas, kuri kara laikā bijuši netieši liecinieki šo cīņu norisei un savus iespaidus saglabājuši līdz pat mūsdienām. Vairāku piefrontes joslā atradušos iedzīvotāju un pretējos ierakumos esošo leģionāru atmiņās ir minēta epizode, ka sarkanarmieši, kas uzbruka ap 28. septembri, pa grupām ar un bez ieročiem dzīti pāri Sudas purvam Kārtūžu virzienā un šajā laikā nonākuši nepareizi koriģētas pašu artilērijas ugunī. Apšaudes laikā kāds sarkanarmietis ar auļojošu zirgu steidzies pie artilēristu komandiera un pieprasījis tūlīt pat pārtraukt uguni. Kad tā pierimusi, acīm pavērusies aina, kur visa ierakumu mala uz Sudas puva pusi esot bijusi nosēta ar kritušajiem sarkanarmiešiem. Saskaņā ar skolotājas Veltas Kaktiņas stāstīto, jau krietni pēc kara, kad vietējā skolā 6. oktobrī noticis Mores “atbrīvošanai” veltīts pasākums, kāds no padomju virsniekiem, uz kura vienību raidīta pašu artilērijas uguns, izvairījies sniegt roku kapteinim P. Kudinovam, kurš Mores kaujās komandējis minēto artilērijas pulku. Lai izskaidrotu pretinieka militāros panākumus un attaisnotu pašu lielos zaudējumus, padomju militārajos pētījumos uzsvērts, ka vācu virspavēlniecība esot devusi pavēli “Siguldas pozīcijas” aizstāvēt līdz pēdējam karavīram, ko neapstiprina mūsdienās apzinātie dokumenti un citas liecības.
Turpretī Mālpils pagasta Kniediņu tālaika iemītniece astoņpadsmitgadīgā skolniece Irēna Saukuma (dzimusi Lācis) vēl šodien glabā dzīvē nekad nesatiktā Mores kaujās kritušā 44. grenadieru pulka 3. rotas komandiera ziņneša Erharda Krustiņa vēstules, kas gandrīz gada garumā mērojušas ceļu no frontes līnijas, pretī saņemot sirsnīgus uzmundrinājumus no dzimtenes meitenes. Mālpils novadpētniecības muzejā glabājas arī I. Saukumas atmiņas. Viņa atceras, ka, tuvojoties karadarbībai, īpaši skumīga bijusi aizbraukšana no dzimtajām Atvaru mājām. Pirms tam tur tikuši izmitināti arī vācu virsnieki, ar kuriem izveidojušās labas attiecības. Viņi saņēma saimniecībā saražoto pārtiku, bet pretī deva armijas konservus, saldumus un pat naudu. Vācu karavīri mitinājušies tuvākās apkārtnes šķūņos, kā arī teltīs, zemnīcās un bunkuros. Tuvojoties frontei, vācu aizmugures daļas atkāpās. Kā vieni no pēdējiem vēlāk uzspridzināto Mergupes tiltu pie Atvariem šķērsojuši bēgļi no Zaubes un vācu sedzējvienības. Lai izvairītos no palikšanas kara darbības zonā, 22. septembrī savas dzimtās mājas bija spiesta atstāt arī Irēnas ģimene, kas ar vāciešu iedotu neiebrauktu niķīgu zirdziņu un kaimiņu atvēlētu līnijdrošku nekur tālu nav tikusi. Pie Buldurīšu mājām viņi nonāca padomju aviācijas apšaudē, tās laikā slēpjoties alkšņiem aizaugušā grāvī ar spilveniem uz galvas, lai lodes netiktu cauri, tā cenšoties glābt savu dzīvību.
