Turpretī 44. grenadieru pulka 3. rotas 1. vada komandieris virsnieka vietnieks Pauls Vanags šo cīņu laikā pieredzēja pat kādu kuriozu saskarsmi ar pretinieku, kas pēkšņi bija iebrucis no sāniem un aizmugures un ielencis Mazratnieku mājās nocietinājušos leģionārus. Pēc sarkanarmiešu sekmīgas padzīšanas P. Vanags atgriezās mājas pagrabā, lai pabeigtu pirms tam iesākto maltīti, pie galda izpakotu saņemto munīciju un uzpildītu mašīnpistoles aptveres, taču viņa “uz galda atstātā dzelzsporcijas konservu bundža atradās, kur bija atstāta, bet – tukša. Tās man bija žēl. Pagrabā, lādējot aptveres, nejutos tur ērti, ne tā kā vajadzētu. Jutos savādi, ko nevaru aprakstīt. Tāda sajūta man frontē ir bijusi vairākas reizes. Izgāju no pagraba un jutu, ka kāds ir turpat tuvumā, kāds, pie manis nākdams, gāja pagrabam garām, dzirdēju troksni. Iegājis atpakaļ pagrabā, tur atradu nobijušos krievu, kurš, atbrīvojies no manas pastētes, bija paslēpies aiz staba. Gūsteknis rādīja savu Hitleram uzrakstītu vēstuli. Viņam Vācijā esot kādi radi, kas tur strādājot, un viņš arī gribot tur tikt. Plecā viņam bija kule, kas atgādināja zirgu auzu kuli, kurā atradās labības graudi un pāris jēlu cūkas ribu. Vienu ribu ēst viņš piedāvāja arī man, bet, protams, no tā atteicos. Gūstekni vai pārbēdzēju nosūtīju rotas komandierim.” 6