Mores kaujas 6
1944. gada 19. septembrī sākās armiju grupas “Ziemeļi” atkāpšanās no Igaunijas, kas notika lielā steigā un bija Sarkanās armijas apdraudēta. 27. septembrī 19. latviešu divīzija ieņēma “Siguldas pozīcijas” (“Segewold Stellung”) Mores pagastā. Vairāk nekā 10 kilometru garajā frontes iecirknī pa labi izvietojās divīzijas 44. grenadieru pulks pulkvežleitnanta Rūdolfa Kociņa vadībā, bet pa kreisi – 42. grenadieru pulks, ko komandēja majors Nikolajs Galdiņš. Rezervē Allažu rajonā palika 19. divīzijas 43. grenadieru pulka karavīri. Tās pašas dienas pēcpusdienā tanku aizsegā sarkanarmieši pie Mazratnieku mājām trīs reizes iebruka latviešu leģionāru pozīcijās. Norisinājās ārkārtīgi smagas tuvcīņas, kādas visā 19. divīzijas pastāvēšanas laikā vēl nebija pieredzētas. Nevarēdami noturēties ieņemtajos ierakumos, sarkanarmieši uzbrukumus turpināja naktī uz 28. septembri un vēl divas reizes iebruka pozīcijās, taču arī šoreiz pretinieks tika atsists asiņainās tuvcīņās. Atsevišķos frontes iecirkņos leģionāriem nācās atstāt te izveidotos ierakumus, jo tie atradās klajā laukā un bija pretiniekam labi pārredzami, turklāt intensīvā kaujas darbībā tie sagruva, kopā sajaucot arī abu pušu kritušos un smagi ievainotos karavīrus. 29. septembrī vācu 18. armijas komandieris SS obergrupenfīrers Karls Hilperts ieradās 19. divīzijas štābā, lai izteiktu savu apbrīnu un pateicību par latviešu leģionāru varonību, sekmējot vācu karaspēka atkāpšanos no Igaunijas.
“Kalnā, augstu virs galvas plīst šrapnelis ar krāsainu dūmu mākoni. Tā ir piešaude, uguns koriģēšana. Laime, ka galvā esmu uzlicis bruņu cepuri, jo šrapneļa šķemba trāpa pa to. Piebraucis kādu puskilometru uz mājas pusi, dzirdu, kā aizmugurē, mežmalā kliedz karavīrs: “Jēzus Marija! Glābiet! Jēzus Marija!” Kāds karavīrs nācis atpakaļ no pārsiešanas punkta, jau vesels, kad sprādzis prettanku lielgabala šāviņš un sakropļojis kāju virs ceļa. Briesmīgās sāpēs tomēr nezaudējis apziņu, no karavīra katliņa atraisījis siksniņu un sažņaudzis kāju virs ceļgala, lai nenoasiņotu. Ar mokām viņu ievietoju ratos. Viņš lūdzas: “Brauc lēni, man ļoti sāp!” Pa ceļu nāk kāds leitnants un to dzird. Viņš saka: “Neklausies, brauc ātri, te ir piešaudes vieta. Tiklīdz izsprāgs šāviņš, dzīvi nebūsiet. Triec zirgu, cik tik ātri vari. Paglābsi sevi un ievainoto!” Tā arī daru. Pārsiešanas punktā sanitāri dod ievainotajam iedzert konjaku, kāju ieliek šinā un pārsien. Automātu aizvedu uz rotu ievainotā karavīra novēlētajam draugam. Atbraucu uz Mores centru. [..] Lielceļa malā apstājos. Karavīri uz nestuvēm gar kartupeļu lauka malu nes ievainoto. Sprāgstošā lode skārusi deniņus. Asiņo. Braucam uz lauka pārsiešanas punktu. Varbūt, ka tevi, draugs, var vēl glābt. Spilveni sārto. Tu kļūsti arvien klusāks. Tu sāpēs sauc savu māti. Kaut viņa būtu te klāt tavā pēdējā gaitā! Piebraucu pie pārsiešanas punkta. Ārsts konstatē, ka karavīrs ir miris. Jēkabsons no Kurzemes. Krūšu kabatā talismans – rotaļu lācītis. Varbūt bērnu vai līgavas dots,” tik dramatiski savu klātbūtni Mores kauju laikā vēlāk ir attēlojis 44. grenadieru pulka kara vezuma kaujas braucējs kaprālis Kārlis Atgāzis.
