“Es ticēju – Tēvzeme brīva reiz kļūs…” Latviešu leģionāri kaujās Vidzemē 1944. gada rudenī 6
1944. gada Mores kauju atcere katra septembra pēdējā sestdienā latviešu leģionāru kapsētā pie Roznēnu ozola un Mores kauju piemiņas parkā Siguldas novadā jau ir kļuvusi par ikgadēju atmiņu tradīciju. Šogad 26. septembrī šeit sapulcējušos ar klātbūtni pagodināja arī Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, bet publiskajā telpā tika uzsvērts, ka tieši latviešu leģionāri, cīnoties savā zemē pret desmitkārtīgu pārspēku, Mores kaujās sekmīgi aizstāvēja savu dzimteni un uz divām nedēļām aizkavēja Sarkanās armijas virzību uz Rīgu. Šajā rakstā ir sniegts ieskats latviešu leģionāru un civiliedzīvotāju pārdzīvojumos Mores kauju laikā, kā arī kritiski izvērtēti šo cīņu līdzšinējie vērtējumi.
Latviešu karavīri cīņās par savu dzimteni
1944. gada vasaras beigās pēc Latgales ieņemšanas Sarkanā armija koncentrēja savu karaspēku Lubānas apkārtnē un veidoja uzbrukuma smaili Rīgas līča virzienā ar mērķi sašķelt vācu armiju grupējuma “Ziemeļi” (“Nord”) daļas, kas atradās Dienvidigaunijā un Latvijā. Sarkanajai armijai pretī stājās arī 19. latviešu ieroču SS divīzija, kas, cietusi smagus zaudējumus atkāpšanās cīņu laikā Krievijā, bija reducēta par kaujas grupu, nosauktu divīzijas komandiera SS brigādefīrera Bruno Štrekenbaha vārdā (“Kampfgruppe Streckenbach”). Atšķirībā no 15. latviešu divīzijas, kuru nosūtīja pārformēšanai uz Vāciju, 19. latviešu divīziju pēc 18. jūlijā Mērdzenes pagastvaldē notikušās pulku komandieru sapulces bija nolemts saglabāt un iesaistīt cīņās Latvijā kā slēgtu karaspēka vienību. Tā kā nepietika piemērotu virsnieku un kareivju, grenadieru pulku vietā izveidoja pastiprinātus bataljonus. “Kaujas grupas” sastāvā iekļāva arī kaujas spējīgās 15. divīzijas daļas (15. artilērijas pulku, 15. sapieru bataljonu un piegādes vienības), kā arī atsevišķus virsniekus un kareivjus. Līdz 1944. gada augusta beigām “Štrekenbaha kaujas grupa” ar sīvām kaujām atkāpās uz Cesvaines–Kārzdabas pozīcijām, kur septembra sākumā pēc papildinājumu saņemšanas to atkal nosauca par 19. latviešu ieroču SS divīziju. Atjaunoja visus trīs (42., 43., 44.) grenadieru pulkus, katru divu bataljonu sastāvā. Šajā laikā 19. divīzijā bija 12 846 virsnieki, instruktori un kareivji.
Savā kara dienasgrāmatā 42. grenadieru pulka leitnants Ēriks Jaunkalnietis (kritis 1945. gada aprīlī Kurzemes frontē) raksta: “Pie Kārsavas ienācām Latvijā, tad no jauna drusku sakārtojāmies Dzelzavā un devāmies krievam pretī uz Lubānu, te tomēr arī nenoturējāmies, jo kreisā spārnā vācu sektorā krievs bija ielauzies uz Jaungulbenes ceļa, un tādēļ pamazām atvilkāmies uz Cesvaini un te jau no 1944. gada 8. augusta esam pozīcijās. 14. rotas vairs nav, tagad esmu štāba rotas prettanku vadā. Nav arī daudz veco zēnu. 14. augustā pa labi no pils krievs iebruka otrās rotas sektorā, ko mēs prettriecienā veiksmīgi iztīrījām, bet nu starp mums vairs nav leitnanta Grundmaņa, kas vienmēr jautri teica, ka karš ir veiksmīgs, un pēc tam uzspēlēja savu blumīzeri. Tas droši vien guļ kādā lazaretē ar šķembām kājās un rokās, tāpat smagi no mīnas cieta seržants Bernāns, pilns ar šķembām, un stāvoklis bīstams [..] Šajā laikā, kad izšķiras Latvijas būt vai nebūt, arī es nedrīkstu piederēt tikai viena cilvēka laimei, šai brīdī es nedrīkstu sevi atraut cīņai par savu zemi, man jābūt gatavam pat atdot savu dzīvību, lai piepildītu to zvērestu, kura dēļ sevi ziedojuši tik daudzi latvju vīri dažādos laikos, lai Latvija atkal būtu brīva.”
