Es tevi pieņemu vai paciešu? 0
Ideja par šādu raksta tēmu psiholoģei Jevgeņijai Kisļicinai radās pēc darba ar kādu laulāto pāri. Pieņemšanas – paciešanas process ir ne tikai viņiem. No tā cieš daudzi cilvēki. Porblēma ir tajā, ka paciešana bieži vien tiek uzdota par pieņemšanu, bet pieņemšana par paciešanu un tā rodas pārpratumi un konflikti.
Kā tas notika konsultācijā. Vīrs sūdzas par sievas īpatnībām, ka viņa ir, lūk, tāda. Atbildot viņa ar lepnumu paziņo: “Es tevi lūdzu, lai tu vienu manu īpatnību pieņem tādu, kāda tā ir un tu to pieņēmi, tad nu lūdzu pieņem arī šo citu.” Viņš atbild: “Tu domā, ka es pieņemu, un es domāju, ka esmu pieņēmis – bet patiesībā es paciešu un man tas sāk apnikt.”
Noskaidrosim, kāda ir atšķirība, un ko mēs faktiski darām ar saviem partneriem – pieņemam vai paciešam viņus?
Uzmanību! Rakstā tiks aplūkoti ikdienas jautājumi, personības problēmas, uzvedības modeļi, BET ne vardarbība. Ja viens partneris sit otru, nodara viņam morālus un materiālus zaudējumus, tad nevajadzētu to ne pieņemt, ne paciest – vajag iet prom un šķirties.
Vārds “paciest” faktiski ir saistīts ar kaut ko nepatīkamu un nepanesamu. Tas nozīmē, ka jums ir jāpacieš kaut kas, piemēram, sāpes vai ciešanas. Ne velti ir frāze “pacietība beigusies”. Pieņemšana tā nevarētu beigties.
Paciešana vienmēr ir emocionāli negatīvi iekrāsota. Iekrāsota ar mūsu nepiekrišanu kaut kam. Kamēr mēs kaut ko paciešam attiecībās, mēs tērējam savu enerģiju. Paciešanas negatīvajai enerģijai ir tieksme uzkrāties. Un ja tu paciet to, ko dara vai kā uzvedas partneris, pats saproti, ka jūsu ģimenes dzīvē konflikti ir pārāk bieži viesi.
Pieņemšana – gluži pretēji – ir iekrāsota vairāk pozitīvi un patīkami. Man patīk Vikipēdijas definīcija: vispārējā nozīme ir piekrist kaut ko padarīt par savu, iekļaujot to savā valdījumā, ietekmē, izpratnē.
Un biežāk tas saistīts ar tādu vārdu savienojumu kā beznosacījumu pieņemšana. Piemēram, māte bez nosacījumiem pieņem un saprot bērnu.
Pieņemšana ir mierīga, nevērtējoša attieksme kā pret laika apstākļiem aiz loga – sāka līt un mums tas ir vienkārši jāpieņem, vienkārši tāpēc, ka neko mainīt un ietekmēt nevar. Var tikai parūpēties par sevi, lai nepaliktu slapjš un nesaaukstētos. Ja es pieņemu partnera uzvedību, es reaģēju uz to ļoti mierīgi, adekvāti, mani tas vairs vispār neaizskar.
Diemžēl šos jēdzienus jauc, apzināti vai neapzināti.
Kad kliente konsultācijā sūdzas, ka vīrs izmētā zeķes pa visu māju un slēpj zem dīvāna, un psihologs iesaka nepārtaisīt vīru, bet pieņemt šo uzvedību, jo nekas fatāls tas nav, kliente var uzskatīt paciešanu par pieņemšanu. Izlikties, ka viss ir labi ar viņas attieksmi pret izmētātajām zeķēm, bet patiesībā – paciest pa visu māju izmētātās zeķes. Laika gaitā šī neapmierinātība izpaudīsies pret kaut ko citu. Bet zeķes jau viņa “pieņēma”…
Es iesaku padomāt, vai tu pieņem partnera ieradumus, uzvedību vai rīcību? Atceries, kas tev nepatīk vai nepatika un uzdod sev jautājumu:
“Vai es tiešām to pieņemu vai paciešu?”
Ja atbilde ir – es pieņemu, tad viss ir kārtībā!
Ja ir paciešana, svarīgi uzdot sev dažus jautājumus:
• Ko es varu ar to darīt?
• Vai es varēšu to pieņemt un aizmirst?
• Vai tiešām ir tik svarīgi, lai viņš to nedara?
• Kas ir tik briesmīgi tajā, ka viņš tā dara?
• Kāpēc es nevaru pret to izturēties mierīgi?
• Kāpēc tas mani kaitina un rada stresu?
• Kā es varu mēģināt to pieņemt?
Man šķiet, pēdējais jautājums ir vissvarīgākais. Jūs saprotat, ka “paciešanas ceļš” ir ceļš uz nekurieni, strīdiem, skandāliem un citiem enerģijas un nervu rijējiem.
Bet pieņemšanas ceļš ir labākais, gudrākais un nobriedušākais. Tiesa, nāksies nedaudz pastrādāt ar sevi…
Avots: all-psy.com
