Es tevi mīlu, dzīve! Par Ēriku Kleinu un mēnessgaismu 1
Divpadsmitajā aprīlī Sabilē bija jānotiek grāmatas “Mēnessgaismas stāsti” saviesīgajam vakaram, bet vīruss ir pārcēlis arī šo pasākumu. Tā lēmis liktenis, kuram nešaubīgi tic grāmatas varonis – Ēriks Kleins. Taču kā jau īsts čigāns (grāmatā viņš apzināti lieto šo tautības nosaukumu) viņš par to neskumst lieki. Viņš zina, ka dzīve vienlīdz pilnasinīgi pulsē gan labās, gan sliktās dienās – galvenais ir nebūt skopam un paļauties uz Augstāku spēku. Jā, arī tad, kad par to draud karceris vai vizīte pie psihiatra.
Mēnessgaisma ir īpaša parādība – tumsa, kurā var redzēt. Tajā vienlaikus ir romantika un slēptas bailes, skaistais un baismīgais. Visspožāk mēness spīd un apkārtni izgaismo pilnmēnesī, kad pasaule kļūst īpaši jūtīga, bet cilvēki viļņojas pretstatu šūpolēs.
Mēnessgaismā viss kļūst labāk saredzams – gan labais, gan sliktais, gan cilvēku likteņi, starp šiem pretmetiem laipojot. Ēriks Kleins, izvēloties publiskot savas atmiņas, necenšas attēlot nez kādu pareizu vai izpušķotu dzīvi, bet brien to patiesi – ar prieku, pārdzīvojumiem, sāpēm un atkal ar prieku, jo nekas labāks par dzīvošanu, viņaprāt, vēl nav izgudrots.
Lai cik noguris vai izdzīvošanas ritenī ierauts būtu, viņš apkārtējos vienmēr ir uzjundījis priekam. Kad ir brīdis atpūtai, viņš uzcērtas – uzvelk smailpurnu kurpes, krāsainu žaketi, spilgtu kreklu, apsien glaunu kaklasaiti, uzliek hūti un, šķelmīgi piemiedzis acis, noceļ to naivi un lepni vienlaikus – es tevi mīlu, dzīve! Vai dzirdi? Es tevi mīluuuuuu!
Jā, to viņš nebeidz atkārtot visdažādākajās dzīves situācijās, arī tad, kad liktenis dara gauži sāpīgi vai paša dvēselē sarosās dēmoni. Viņš, kas latviešu mammai piedzimis kā brūnacains čigānzēns un pieaudzis kā nopietns, cienījams vīrs, dvēselē ir jūtīgs kā paša piesauktā mēnessgaisma. Vienkāršs, sirsnīgs, atvērts, dāsns, bet neuzminams, jo tāda ir čigāna un mēnessgaismas daba – noslēpums vienmēr paliks!
“Mēnessgaisma” ir arī Ērika Kleina aktīvās sabiedriskās darbības bērns – Kurzemes reģiona romu apvienība, ko viņš ar milzīgu sirds enerģiju dzimtajā Sabilē dibināja 2006. gadā. Apstaigāja māju pēc mājas, katru savu tautieti uzrunājot personiski, un saņēma gan morālo atbalstu, gan uzticību rīkoties. Un sāka to darīt! Pirmais lielais un paliekošais darbs bija atdot godu Sabiles kādreizējam mēram Mārtiņam Bērziņam, kura vārds šejienes čigāniem ir svēts jau vairākās paaudzēs. Šis cienījamais un godprātīgais vīrs 1941. gada rudenī nepaklausīja nacistu pavēlei un izglāba no nāves trīs simtus Sabiles čigānu, kas jau stāvēja nošaušanai pašu raktas bedres malā…
Ēriks par šo vīru neko nezināja, bet viņam sapnī atnāca vīzija. Viņš sāka rosīties un interesēties, līdz vispirms tēvs, tad citi pagājušās traģēdijas liecinieki atklāja baiso stāstu ar labajām beigām. Ērika rosināti, viņa tautieši sakopa kapavietu, uzstādīja piemiņas plāksni, sanāca svētkos un pateicās tik godbijīgi, ka to sadzirdēja gan dzīvie, gan varbūt pat mirušie.
Tas nāca no sirds, jo – es tevi mīlu, dzīve! Bērziņa piemiņas godināšana aizsāka dažādu kultūras un sociālās palīdzības pasākumu ciklu, kura centrālā ass vienmēr bija Ēriks un viņa dēls Kaspars. “Mēnessgaisma” bija tikpat svarīga kā Ērika 1991. gadā dibinātā un pašrocīgi vadītā kafejnīca “Kurzemes Šveice”, kas ļaudis vienoja ne tikai ar gara spēku un ideju, bet ar godīgi pelnītiem miesas priekiem. Rosība un darboties spēks Ērikam bija milzīgi, taču ģimenē un valstī iestājās krīze.
Pēc “Mēnessgaismas” 2007. gada daudzveidīgo pasākumu viļņa enerģijas kuģis uzskrēja uz sēkļa. Kafejnīcu nācās slēgt. Cilvēku pirktspēja bija strauji kritusies, pašam klājās grūti, taču Ērika dāsnā sirds nespēja apstāties – gribējās cienāt vismaz savējos, bet to bija daudz. Viņa rūpju lokā bija gan četri paša bērni, gan sirmā viņu uzaudzinājusī tante Kondra, gan daudzie radu bērni un mazbērni. Vajadzēja rīkoties. Krīzes situācijā Ēriks nenobijās no jauna izaicinājuma un devās strādāt uz Lielbritāniju.
Viņa iesākto kultūras un izglītības darbu Latvijā turpināja dēls Kaspars, kamēr Ēriks ilgas un nogurdinošas darba stundas veltīja picu darināšanai Bostonā. Neatlaidīgi strādājot, viņš ir nopelnījis pat Lielbritānijas pensiju, tomēr turpina strādāt. Viņa sirds visu laiku tiecas uz mājām – uz Latviju, tomēr svešumā notur darbs un mazdēla skolas gaitas.
Savējie pirmajā vietā
Katra retā atgriešanās mājās ir svētki. Šoreiz ilgi gaidītā vizīte bija nolikta 2020. gada aprīlī, kad pirmais notikums uz dzimtās Sabiles skatuves būtu bijusi grāmatas atvēršana. “Tante Kondra sēdēs goda vietā, lai es varu viņai pateikt paldies par to, ka viņa mani uzaudzināja,” Ēriks jau Bostonā iztēlojas svinīgo pasākumu. Tiem, protams, jābūt neaizmirstamiem svētkiem – ar vērienu!
Kondriņai jau ir pāri astoņdesmit, bet Ēriks viņu atceras no mazotnes. Paša māte ir bijusi īsta spindzele un pēc dēla piedzimšanas ātri pazudusi citā dzīvē, bet Ome un tēvamāsa Kondra kļuvušas par dzīves tuvākajām sievietēm. “Kā Dievs dos, tā izaudzināsim,” sievietes tik noteikušas un ņēmušas puiku zem sava spārna. Tēvs drīz atvedis jaunu sievu, tā atnākusi ar dēlu pūrā, drīz pieteikušies nākamie bērni un garlaicīgi nav bijis ne mirkli.
Ēriks kādu laiku par mammām saucis visas trīs vienlaikus – Omi, Kondru un pamāti, un nekas slikts no tā neesot cēlies… Arī fakts, ka par saviem dvīņiem Ēriks uzzinājis krietni pēc to piedzimšanas, nav ar vienu olekti mērāms. Tur abi labi bijuši, uzšvirkstējuši un aizskrējuši katrs uz savu pusi, kā viņam par bērniem bija zināt? Taču, kad vēsts līdz Ērikam atnākusi, tad pamesti visi naudas rūpali un trakā uzdzīve, dēmoni padzīti maliņā un sirds teikusi priekšā, ko darīt.
Pēc četrus gadus vecajiem puikām uz Kuldīgas pusi braukuši kopā ar Kondrīti. Tā, protams, lējusi aizkustinājuma asaras, kamēr Ēriks lietas risinājis vienkāršāk. “Puikām vajag tēti, brauksi līdzi?” viņš pajautājis sievai, kas tāda vēl nav bijusi, bet drīz vien par to kļuvusi.
Arī sievas māte pārmetumu plūdus aprāvusi, jo pazinusi čigānu cilts labo pusi. Viņa kā zīdainis kara laikā bija atrasta Baltkrievijas mežos un no drošas nāves to bija paglābis čigānu tabors. “Kā Dievs dos, tā izaudzināsim,” varbūt arī toreiz noteica kāda dzīves gudra, līdzjūtīga sirds un paķēra bērneli līdzi – tā izauga blonds čigānu bērns… Nē, viņa pārmetumus norija un palaida Ērikam līdzi gan meitu, gan mazdēlus. Lai aug ar Dieva palīgu!
Tas rudens rīts bija lūzuma punkts, saprata Ēriks – nekas vairs nebūs kā iepriekš…
“Es paņēmu puikas katru pie savas rokas. Viņi uzticējās un vairs nerāvās ārā. Staigājām uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atkal atpakaļ. Visi klusējām un klausījāmies rudens vējā. Es iekritu dziļās pārdomās. Kā gan es turpmāk dzīvošu? Es nebiju pieradis pie ģimenes dzīves. Vēroju lapas, kas krita uz zemes, bet puikas vēroja mani. Nezinu, ko juta un domāja puikas, bet es apņēmos būt labs tēvs. Kaut tikai arī puiku māte saprastu savus ģimenes pienākumus un iekļautos pilsētiņas dzīvē…
Vējš pieņēmās spēkā, un lapas lidinājās arvien vairāk un straujāk.
Es sapratu, ka nekad vairs nebūšu brīvs un nevarēšu lidot kā šīs lapas vējā. Taču visas lapas agri vai vēlu nokrīt uz zemes, un šķiet, ka arī man beidzot ir laiks uz tās nolaisties.”
Zem galda, kur mākoņi
Kas tad bija iepriekš? Raiba dzīve un uzdzīve, taču pamati bija ielikti stabili. Pirmkārt, Ome neklausīja veco čigānu pretestību un, par spīti nozaudētajiem dzimšanas dokumentiem, aizveda Ēriku uz skolu. Tur viņam gāja visādi – kā jau apķērīgam rezgalim, kam patīk raustīt meiteņu bizes un nevaldāmi smieties. Tik ļoti, ka skolotājai bijis jāpiedraud ar vešanu pie ārsta.
Toties rēķināšanā veicās labi un ļoti patika spēlēt teātri. Vasarās bija jāstrādā. Ome abiem ar brāli atļāva gultā palaiskoties tieši vienu dienu, pēc tam ar visu ģimeni puikas pazuda mežā – strādāt kolhozu tīrumos, ravēt, ravēt, ravēt… Reizēm naktsmājas tika iedotas pavisam nepiemērotās vietās, mājās, kur spokojas, un mazajiem naktī bija jāpaļaujas uz Omes dzīves gudrībām.
“Viņa nogrieza savu matu galus, piededzināja ar sērkociņu, pielika man un brālim pie deguna. Viņa pavēlēja – odiet! Kamēr mēs vilkām šo deguma smaku nāsīs, viņa lūdzās: “Velc, Mārīte, saldu pieniņu – būs tev, būs man. Visiem ļauniem gariem – prom no mājām! Sāls acīs, sāls acīs – āmen, āmen, āmen.” Redzēju, ka Ome atdarīja plīts durtiņas un meta plītī sāli. Ome un visi pieaugušie nokrita uz ceļiem, skaitīja Tēvreizi un baušļus,” atceras Ēriks.
Viņa atmiņās ir pirmā draudzība un nodevība, kas paliek sirdī, tieksme pēc lielām un cēlām jūtām, kam nav kur izpausties, vienmēr viņš grib vairāk, nekā mazpilsēta var dot… Romantiska dvēsele, kas izmisīgi vēlas lielākus plašumus. Vispirms viņš tos atrod mākslinieciskajā pašdarbībā, būdams uz skatuves pats un izbaudot citu sniegumu. Tad patstāvībā, kad mācās vakarskolā, pelna naudu “Somdarī” un gatavojas tirdzniecības arodskolai.
Tad dienestā, kur slepenajā kara daļā nesajūk prātā vien tāpēc, ka pārkāpumu pēc tiek atbrīvota kāda armijas grāmatvede un kādam ir jāstājas viņas vietā. Ēriks, kurš vispirms ir uzklausījis nievas un izsmieklu par apgūstamo “tirgotāja” profesiju, pēkšņi tiek izsaukts pie lielākā priekšnieka un iztur pārbaudījumu ar pavadzīmēm, skaitīkļiem un atskaitēm. Viņam tiek uzlikta liela atbildība – produktu iegāde, dokumentācija, pārtikas normu aprēķināšana, pat saldētu liellopu iepirkšanas braucieni uz pilsētu. Viņš visu dara labi, tomēr komandieris sauc pie sevis un draud ar psihiatra pārbaudi. Kāpēc?
“Savā brīvajā laikā es viens no visiem atrāvos un, uzkāpis uz klints jūras malā, vēroju Barenca jūras skarbo un vientulīgo viļņošanos. Bieži bija tā, ka viļņi ar tādu spēku sitās pret klintīm, ka sagrāba līdzi vējā lidojošos putnus. Tie nevar izrauties. Tad ūdens ar vēju kopā tos triec pret klinti. Ne reizi vien skatījos, kā kaijas un citi putni beigti nokrīt šalkojošās jūras krācēs.
Šie dramatiskie skati mani ļoti saviļņoja. Tad es pacēlu rokas pret debesīm un runāju pret tām. Dievs, dod man spēku, lai varētu pārciest visu, ko jūtu un redzu! Ļauj man palikt stipram un paļauties uz tevi! Es bieži gāju uz šo klinti jūras malā, vēroju ziemeļblāzmu, kuru redzēju pirmo un pēdējo reizi savā dzīvē. Biju ļoti aizgrābts, reizēm sarunājos ar Augstāko varu – skaļi, ilgi un žestikulējot.”
Komandieris piedeva, vien aizliedza turpmāk atstāt kazarmas, lai nebūtu ne karcera, ne psihiatra. Ēriks padevās, mācēja saņemties. Taču, atgriezies no dienesta, norāvās kā suns no ķēdes. Daba prasīja savu! Ēriks to nenoliedz, un kādēļ gan? Viņš strādāja labos Jūrmalas veikalos, pelnīja naudu, uzdzīvoja smalkākajos krogos, svaidījās ar naudu, spekulēja ar Lietuvā sagādātām deficīta mantām, mācēja nopelnīt, meitenes lipa klāt, radu saime apkārt, taču brīdi pa brīdim viņam izlauzās dramatiska tukšuma un vientulības sajūta. Bieži viņš atcerējās putnus, kas triecas klintīs, bet pēc īpaša dēmonu uzbrukuma uzrakstīja dzejoli:
Tas vientuļo vilku bars, tie dzērāji, narkomāni, nabagi, kas nolēma sev debesis par kupolu, velvi, siju, jumu un segu velt, lai varētu patverties, kad izmesti no bara vai attapušies vieni kādā nomalē, lai varētu palīst zem galda, kur mākoņi, bet tur tikai pielipinātas košļenes un ar pildspalvu klusībā kutināts papīrs…
Tie skaistie, izkāmējušie vilki uztrītiem ilkņiem noēduši man seju, un es gribu tikai vienu – aplaudēt, jo tā ir vieta, kur pazūd sapņi un cerības.
Tev mani tur vairs neredzēt. Ar Dievu. Es nostājos uz pareiza ceļa!
Uzreiz vai vēlāk, bet tā arī sanāca.
Vēl viss nav pazaudēts
Kopš Ēriks kļuva par atbildīgu tēvu un ģimenes galvu, nekontrolētā uzdzīve palika pagātnē. Tomēr bez sabiedrības nav dzīves, viņš uzskata, un dara visu, lai viņam apkārt ik pa brīdim uzvirmotu svētki. Gan tad, kad paša vadītajā krogā tie bija ikdiena, gan tad, kad svešumā pusgads jāstrādā, lai nopelnītu pāris brīvdienas.
Arī savu 65 gadu jubileju 2017. gada 29. novembrī Ēriks nosvinēja ar jautru un neaizmirstamu pasākumu. Par godu internacionālajam viesu pulkam tā nosaukums skanēja divās valodās: “Eriks Kleins, creative evening “Я люблю тебя жизнь”, Boston UK, 2017″. Ielūguma fons, protams, bija sarkans, bet cauri “radošā vakara” vadmotīvam sprauktin spraucās plašā un neizdibināmā čigāna dvēsele.
Pasākuma viesu grāmatā ciemiņi dažādās valodās pateicās Ērikam par viņa labestību, dzīvesprieku un sirds siltumu. “Ērik, Tu esi pārsteidzošs cilvēks! Kā gan Tev pietiek laika visam – radošumam, darbam, rūpēm par tuviniekiem? Paldies par cerību un iedrošinājumu, par labo piemēru, ko esi mums devis, paņemot pie sevis audzināšanā mazdēlu. Skatos uz Tevi un noticu – šajā pasaulē viss vēl nav pazaudēts!” vēsta kāds ieraksts.
Mēnessgaisma nekur nezūd. Labais un sliktais ir blakus. Neilgi pirms jubilejas viesi pulcējās citā pasākumā, kurā pieminēja Ērika otru dēlu Mareku, kurš izvēlējās no dzīves aiziet pats. Pirms uzlikt kaklā liktenīgo cilpu, viņš vairākkārt esot gājis uz Bostonas centrālo katedrāli, bet nav guvis nedz mierinājumu, nedz cerību. Lielākoties tā bijusi tukša vai svētdienās nākušas vientuļas kundzītes ar šuneļiem.
Atsvara smagajam darbam nav bijis, un Mareks devies citā saulē. Raudāja tēvs, sēroja ģimene, spilgtāk acīs iegrieza mēnessgaisma, atgādinot, ka nav prieku bez bēdām – tikai kopā tie kaldina dzīvi stipru, saudzējamu un mīlamu. Tāpēc Ērikam nav stāstu, ko piegriezt pēc integrācijas pamatnostādnēm un nolakot ar politkorektuma laku. Viņš nekaunas ne no savas padomju čigāna tirgus somas, ne no Anglijas picu fabrikas zili čaukstošās mices galvā, ne basajām kājām, ar kādām juku laikos šķērsojis Krievijas–Latvijas robežu.
Robežsargi vispirms prasījuši kukuli, tad bija jāgaida vilciens, bufete vaļā, uzrodas vēl viens likteņa biedrs, pirmais vilciens nokavēts, otrais vēl jāgaida ilgi… Kāds tur brīnums, ka, acis vilcienā atverot, kājas izrādās basas? Kauns būtu, ja tā arī paliktu, bet šoreiz ceļa biedrs stacijā nopērk Ērikam kurpes bez minstināšanās. Kāpēc? Ēriks pirms tam nekad nav bijis skops un palīdzējis šim nejaušajam draugam, kad to vajājis “jumts” un citas bēdas. Kāds kauns? Tie visi ir bijuši tikai ārējās vides piespēlēti rekvizīti, kas vienu brīdi ir, bet otrā jau atrodas mēslainē.
Būtiskākais Ērika dzīvē ir un paliek mēnessgaismas kontrastos iezīmētā dvēsele un brūno acu caururbjošais mirdzums, no jauna un uz visiem laikiem zvērot – es tevi mīlu, dzīve! Prozit, Āmen un Punkts.
