Kā sarunāties ar bērnu un izturēt pauzes 0
Praksē, saskaroties ar šķiršanās notikumu ģimenē, kopā ar vecākiem veicinu pārdomāt un modelēt sarunu, kā tieši iesākt sarunu ar pusaudzi par šķiršanos. Sarunu ar bērniem vēlams uzsākt, ja tas ir iespējams, piedaloties abiem vecākiem. Sarunai iepriekš jābūt pārdomātai, vecākiem emocionāli sagatavotiem un pārliecinātiem par sarunas saturu un formu. Praktiski iespējami vairāki varianti atbilstoši situācijai.
Viens veids, kā varētu noritēt saruna ir, kad vecāki draudzīgi uzaicina bērnu uz sarunu sakot: “Būtu jauki, ja mēs tagad varētu parunāties par to, kas notiek mūsu ģimenē.” Apjautāties par pusaudža šī brīža izjūtām: “Kā Tu šobrīd jūties?” Iespējams painteresēties par bērna domām: “Ko Tu domā par to, kas notiek mūsu ģimenē?” Jautājot dalīties arī ar savām izjūtām un pārdomām, lai pusaudzis justu, ka sarunā piedalās visi ģimenes locekļi un tā nav iztaujāšana. Tad, kāds no vecākiem, piemēram, mamma, kad pati ir dalījusies savās pārdomās un izjūtās, kuras pieskaņotas bērna vecumam un uztverei atbilstošai formai un saturam, apstiprinot ģimenes kopējās izjūtas un domas bez vainošanas vai kritizēšanas, var teikt: “Jā, mēs visi pārdzīvojam par to, kas notiek ar mums. Ir tik grūti dzīvot dzīvi, kurā ilgu laiku katrs no mums jūtas nomākts. Mēs ar tēti esam daudz runājuši un nonākuši pie secinājuma, ka katrs no mums ir pelnījis priecīgāku dzīvi un tu kā bērns esi pelnījusi apmierinātākus vecākus. Kā vecāki mēs esam un būsim tev vienmēr, tomēr kā pāris mēs vairāk nevaram būt kopā un vēlamies dzīvot atsevišķi. Domāju, ka tas ir lēmums, kas nācis ilgu ceļu un tagad mums ar tēti sev jāatzīst, ka varam būt tikai vecāki, bet kā pāris vairāk nē.”
Sniegt arī bērnam iespēju izteikties un dalīties izjūtās par dzirdēto, nogaidīt un spēt izturēt arī, iespējams, klusuma reakciju vai emociju un jūtu izpausmes. Spēt izstāstīt tā, lai bērns varētu sadzirdēt. Dot bērnam arī drošības izjūtu un apstiprināt, ka tas ir pāra neatrisinātais konflikts un nesēt bērnā vainas izjūtu, jo bērni parasti izjūt vainu. Bērnam var pastāstīt par tuvākās nākotnes plānu, kā izskatīsies viņa un vecāku tālākā dzīve. Un censties pārāk ilgi pēc pateiktā bērnu vienu neatstāt, ikdienā dalīties ar savām izjūtām un domām pusaudzim atbilstošā veidā, pastāstīt kā viss notiks, lai sniegtu paredzamību notikumiem.
Paredzamība, pārdzīvojot attiecību zaudējumu, sniedz drošības izjūtu nedrošā notikumā, kas bērnam ļauj piedzīvot pieredzi, – es nezinu kā viss notiks, bet man ir vismaz viens vecāks uz kuru noteikti varu paļauties. Būt blakus savam bērnam ikdienā šķiršanās laikā un palīdzēt ar savu klātbūtni pārdzīvot, pieņemt un būt dzīves izmaiņu laikā. Vecāku šķiršanās vienmēr izmaina arī bērnu dzīvi, bet kāda tā būs tālāk, atkarīgs no divu pieaugušo izvēles būt attiecībās ar savu bērnu kā vecākam, atsaukties atbilstoši bērna attīstības vajadzībām, dibinot kontaktu personīgā līmenī. Klātbūtne ir tā, kas dziedē cilvēku attiecību zaudējumos. Nepalikt vienam.
Mammai, uzrunājot savu pusaudzi meitu, varētu palīdzēt saruna, kurai mamma par pamatu varētu ņemt domu, ka šodiena ir turpmākās dzīves pirmā diena un tieši tagad var sākt veidot emocionāli tuvākas attiecības ar savu bērnu: “Es apzinos, ka mūsu ģimenē bija pieņemts uzvesties kā “ideālajai” ģimenei un nebijām pietiekoši atklāti, lai dalītos ar sev svarīgāko, bet šodien es vēlos dzīvot savādāk, es vēlos ar tevi mīļas attiecības un ja tu man varētu nedaudz palīdzēt un iemācīt kā mēs varam viena otrai būt tā kā to vēlamies, tad es kā mamma varētu iemācīties to no tevis.”
Bērns, sajūtot mammas vajadzību pēc attiecībām un atvērtību tajās, atsauksies un pat tad, ja sākumā var parādīties pretestība, izturēt un ikdienā, dzirdot un redzot mammas apstiprinājumus savu vārdu īstenošanā, bērns var sajusties atvieglots, drošs un izjust piederības izjūtu. Ja ģimenē iepriekš piedzīvots uz āru raidītais “ideālās” ģimenes uzvedības modelis, bet tagad tiek atzīts, ka tas neder un jāsāk dzīvot, apmierinot savas un bērnu attīstības vajadzības, tas ir liels solis un iedvesma arī bērniem. Meita iegūst vērtīgu pieredzi, mamma atzīst, ka izlikšanās un kalpošana ārējam tēlam atņem enerģiju, bet ir iespēja atrast sevī spēku mainīt dzīvi. Meitai šī pieredze noder veidojot attiecības ar pretējo dzimumu, ka viņa droši var uzticēties savām jūtām, ziņot par vajadzībām un nebūt atkarīga no ārējās ietekmes, kura nes nomāktības vai izlikšanās garšu.
