“Es sevi dēvēju par veselīga un laimīga dzīvesveida entuziasti!” Jaunā “Māmiņu kluba” vadītāja Kristīne iepazīstina ar savu ikdienu 31
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
16. janvārī televīzijā sievietēm “STV Pirmā!” jauno sezonu iesāks vecāku iecienītais raidījums “Māmiņu klubs”. Pirmo reizi raidījuma vēsturē ģimenes ar vērtīgiem padomiem iedvesmos divas vadītājas – geštaltterapeite, emocionālās veselības vēstnese Līva Spurava un māmiņu vidū jau iemīļotā veselīga dzīvesveida entuziaste Kristīne Beitika.
Kristīne, kuras atklātais dzīvesstila un dzīvesprieka konts “Instagram” jau pulcējis krietnu sekotāju pulku, jau četrus mēnešus pati ir meitas māmiņa, sarunā viņa atklāj, ka raidījumā vēlas atklāti un godīgi runāt par mammu ikdienu priekos un grūtībās, motivējot gan citus vecākus, gan sevi pašu.
Kristīne, “Instagram” lietotāji jūs pazīst kā visai populāra dzīvesstila konta veidotāju un sociālo tīklu satura radītāju. Jūs piesaka arī kā veselīga dzīvesveida entuziasti. Kā jūs pati raksturotu to, ko šobrīd darāt līdzās mazulītes mammas būšanai?
Es sevi dēvēju par veselīga un laimīga dzīvesveida entuziasti. Taču šis veselīgais dzīvesveids nav jāsaprot kā kaut kāda ikdienas norma, bet gan tā, ka gribu tāda būt. Mani interesē viss, kas ir par un ap manu labsajūtu. No tās izriet mana bērna, manas ģimenes labsajūta. Nemitīgi meklēju dažādus veidus, kā īstenot ne tikai veselīgu, bet arī laimīgu dzīvesveidu. Man ir pārliecība, ka jebkur, kur esam. Es meklēju foršos brīžus.
Atnāku no pastaigas un vīrs saka – redzu, ka tev pēc tās ir uzlabojies noskaņojums. Izstaigājos, satiku draudzeni, padzēru kafiju kafejnīcā – uzlādējos. Stāstot šos stāstus par sevi citiem, redzu, ka man izdodas “pavilkt” līdzi cilvēkus. Ja vēlaties, to var saukt par iedvesmošanu, lai gan man tas vārds nepatīk. Savukārt man patīk šis dalīšanās process ar cilvēkiem. Pat tādu kļuva, piemēram, manis iesāktais desmittūkstoš soļu izaicinājums.
Desmittūkstoš soļu katru dienu – kāpēc tieši šādi?
Šo izaicinājumu izveidoju, vēl pirms pieteicās meita Elizabete. Iespējams, viņa pieteicās tāpēc, ka es aktīvi staigāju. (Smejas.) Varētu teikt, ka pirms pieciem gadiem sāku meklēt kaut ko līdzīgu savam aicinājumam. Desmittūkstoš soļu iešanu dienā kā ieteikumu izsludināja Pasaules Veselības organizācija.
Ja aktīvi iet, tā ir vienas stundas pastaiga jeb aptuveni septiņi kilometri. Sāku ar to, ka sapratu, ka tas ir apjoms, ko dienā varu pieveikt es pati, savienojot savas ikdienas aktivitātes ar pastaigu. Tobrīd bija doma par notievēšanu, jo likās – ja notievēšu, būšu laimīgāka. Notievēt īpaši neizdevās. Nometu 15 kilogramus, tad ātri dabūju tos atpakaļ. Sapratu, ka šajā gadījumā stāsts nav par notievēšanu, lai gan arī tas ir iespējams, bet stāsts ir par dzīvesveidu.
Es par to ļoti iedegos, jo, ja katru dienu velti sev vienu stundu staigājot, tu pēc tam sāc domāt citādi. Vairāk pievērsies, piemēram, tam, ko ēd. Tev, gribi to vai ne, paliek labāks noskaņojums. Ar tevi notiek pārmaiņas.
Piemēram, man pastaigu laikā ir radušās daudzas brīnišķīgas idejas saturam, ko veidoju. Esmu pieņēmusi lēmumu sportot papildus. Fiziskas aktivitātes veicu pēdējos sešus gadus, staigāšanu – divus trīs. Turklāt visu laiku domāju, kā uzlabot savu dzīvi.
Daudzi savu veselības uzlabošanu uzskata par savu vaļasprieku, bet jūs savu dzīvesveidu darāt interesantu un saistošu arī citiem. Savā ziņā pati dzīve kļūst par patīkamu darbu.
Mana misija ir uzrunāt tos, kas to vēl nedara, jo es pati biju tā, kas nedara. Nereti tu savos darbos skrien kā vāvere ritenī un par sevi padomā kā par pēdējo tikai tad, kad kaut kas jau ir slikti. Taču pievērsties sev vajadzētu paspēt, pirms iedegas sarkanais signāls. Man tas sākās brīdī, kad zaudēju mīļu darbu.
Līdz tam astoņus gadus strādāju vienā darbavietā, biju īsta darbaholiķe, bet pēkšņi mūs visus atlaida, jo zīmols izgāja no tirgus. Toreiz likās, ka, paliekot bez darba, zeme sagrūs zem kājām. Izrādījās, ka biju dzīvojusi tikai darbam. Tad pamazām sāku pievērsties sev. Pēc darba zaudēšanas atradu citu, tomēr jutos sevi izsmēlusi. Ilgi nevarēju aiziet. Tikmēr sapratu, ka satura veidošana kā vaļasprieks man bijusi līdzās jau kopš bērnības. Jau desmit gadu vecumā sūtīju ierosinājumu konkursam “Spicajai Avīzei”.
Vienmēr esmu gribējusi būt žurnāliste, un “Instagram” tagad ir tāds mans personiskais žurnāls. Tā ir iznācis, ka arvien vairāk cilvēku “pavelkas” līdzi manam saturam. Viņiem ir interesanti, viņi iesaistās konkursos, piedalās.
Savukārt man patīk iedziļināties un sagudrot arvien kaut ko jaunu. Es neveidoju speciālu saturu – mans dzīvesveids ir mans sociālo tīklu saturs. To, kas notiek manā ikdienā, atspoguļoju savā saturā. Tas ir vispatiesākais, reālākais un ir arī citiem saistošs. Tieši tā radās tas pats desmittūkstoš soļu izaicinājums.
… vai ziemas peldes. Saprotu, pati tās turpināt arī pēc meitiņas piedzimšanas?
Tās man ārkārtīgi patīk. Arī šobrīd – nenocietos. Man, protams, jautā – vai nepazūd piens, vai nav bail apsaldēt krūtis. Nē, nepazūd un nav bail. Mana “roņa” pieredze ilgst jau trešo gadu, pārtraucu tikai laikā, kad biju stāvoklī. Šis stāsts nav par aukstumu, bet par brīdi, kad nomierinu savu satrakojušos prātu. Tas man iedod pārliecību par dzīvi.
Savā ziņā noņemu no sevis ēnu. Citreiz ir šī sajūta, ka tu dzīvo it kā ēnā, nesaproti, kas ar tevi notiek. Man šāda pelde iedod prāta skaidrību, enerģiju un apziņu, ka ar mani viss ir kārtībā. Atbraucu mājās un varu labā nozīmē “lidot” pa māju. Turklāt sports un ziemas peldes iedod tūlītēju rezultātu. Tas ļauj man attīstīties. Man ir svarīga sajūta, ka visu laiku kaut kur virzos.
Nereti, lai darītu to, ko vēlies, ir vajadzīga drosme atteikties no pierastā un ērtā, riskēt.
Protams, man tas bija liels risks aiziet prom no darba. Likās, ka man nesanāks, ka nenopelnīšu tik daudz, lai varētu izdzīvot. Nesapratu, piemēram, to, kā noteikt cenu par savu pakalpojumu. Bija tik daudz pretestības un grūtību. Brīžiem šķita – labāk strādāt drošā darbiņā, kur man ir garantēta alga. Tomēr šī dzīvesstila un satura veidošanas lieta manī dzīvoja jau sen. Atlika tikai saņemties drosmi darīt to, par ko mirdz acis. Tas arī atnes rezultātu.
Par jūsu darbošanās platformu kļuva “Instagram”.
“Instagram” ir sava veida darbs, kurā man ir svarīga sava veida izaugsme. Kāds varētu jautāt – kur šī Kristīne Beitika tāda uzradās? Patiesībā jau es tur esmu bijusi labu laiku. Vēlu savu sniega bumbu, kamēr sasniedzu to brīdi, kurā esmu tagad. Tomēr šeit stāsts nav par sekotājiem vai būšanu “Instagram”, bet par komunikāciju. Man pat ir tēmturis “neiznieko savu laiku Instagram”.
Kad aizgāju no sava iepriekšējā darba un kļuvu pati sev priekšniece, nodibināju pati savu uzņēmumu, sāku palīdzēt veidot saturu arī citiem. Atzinu sev, ka satura veidotājs ir profesija. Mūsdienu profesija, ko nemāca skolā. Es pati esmu par to stāstījusi kā vieslektore gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Latvijas Universitātē. Tēma, kā tad sevi realizēt sociālajos tīklos, ir diezgan aktuāla. Esmu sapratusi, ka man pašai veidot savu saturu jau kļūst par mazu, gribas nākamo līmeni.
Tā kā dzīvē jau četrus mēnešus esat jaunā mamma, nokļūšana “Māmiņu klubā” šķiet tāds loģisks nākamais solis.
Par to es ļoti priecājos. Jau pagājušajā gadā kāpu uz “Māmiņu kluba” lielās skatuves lielā saietā, kur pulcējās ap pieciem simtiem cilvēku. Toreiz mani uzaicināja runāt par veselīgu dzīvesveidu, lai gan tad nebiju pat gaidībās. Tagad mani uzrunāja atkal. Man šī patiešām ir vēl viena svarīga platforma, kā komunicēt ar cilvēkiem. Gribētu risināt kopā man un citām mammām aktuālus jautājumus.
No vienas puses, saprotu, ka šis jaunās māmiņas posms manā dzīvē ir emocionāli grūtākais, kāds man jebkad ir bijis, bet vienlaikus tas ir arī skaistākais. Kā teica Ziedonis – “ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti”. Tas ir tik trāpīgi par būšanu jaunai māmiņai. Ir tik brīnišķīgi, ka mazais bumbulītis ir ieradies, lai arī pašai ir fiziski un emocionāli grūti.
Man liekas, ka, daloties un runājot par to, kļūst vieglāk. Ne velti latviešiem ir teiciens – dalīta bēda ir pusbēda. Tāpat arī prieks ir dubultprieks, ja vari dalīties tajā. Tā kā esmu uz āru vērsts cilvēks, man ir svarīgi, ka man apkārt ir forši cilvēki, ar kuriem varu veidot tādu kā komūnu.
Un “Māmiņu klubs” man ir tāda mammu komūnas iespēja. Galu galā es to daru arī sevis dēļ, lai motivācija būtu arī man. Arī man reizēm negribas iet ārā, negribas vingrot, sāp mugura, jādomā tik daudz lietu, tostarp arī par to, kā, esot mammai, nepazaudēt sevi kā sievieti. Ja kādam ir tāpat, kopā saņemties un vienam otru motivēt ir vieglāk.
“Māmiņu kluba” vadībā būsit kopā ar psihoterapeiti Līvu Spuravu, taču jūsu abu satikšanās ir notikusi jau iepriekš?
Satikšanās ar Līvu “Māmiņu klubā” bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums. Ar Līvu patiesībā iepazinos jau pirms četriem gadiem Lauras Grēviņas un Paulas Rozes blogeru pasākumā. Līva todien skaitīja kontrakcijas un gaidīja piedzimstam bērniņu. Starp mums izveidojās jauka saikne. Pēcāk ik pa laikam satikāmies, runājām gan par “Instagram”, gan veidojām kopīgus “live”.
Viņa man ieteica manu terapeitu – mums ir daudz kopīgu tēmu, jautājumu. “Māmiņu klubā” vēlos par visām mammas būšanām un nebūšanām runāt atklāti. Man cilvēki bieži saka – paldies, Kristīn, ka tu atklāti runā par šīm tēmām. Es bieži brīnos, ka atklātība ir kaut kas pārsteidzošs. Man liekas, ja mēs visi runātu atklātu valodu, būtu daudz vieglāka dzīve. Tas pats “Instagram” ir kā mana dienasgrāmata, kur esmu bijusi ļoti atklāta. Tajā stāstu gan par grūtībām, gan par skaistiem brīžiem. Galvenais – cilvēcīgi. Neviens taču negrib mākslīgus, notušētus stāstus.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Dzīvotprieks. Saule. Kustība.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez rīta rituāla – kafijas krūzes un sarunas ar sevi.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Saņemties drosmi darīt to, kas patīk. Man to gribas nest kā karogu.
Labākā izklaide?
Aktīva atpūta. Kopā ar vīru apceļot Latviju. Iepazīstam dabas takas, paliekam jaunās vietās. Mūsu ceļojumus var iepazīt, sekojot tēmturim “Beitiki ceļo Latvijā”.
