«Es sēdēju – skatījos sevī» 1
Dzejnieks Kārlis Vērdiņš (attēlā) dzimis 1979. gadā Rīgā. Studējis kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā (1998 – 2004), ieguvis doktora grādu Latvijas Universitātē literatūrzinātnes specialitātē (2009).
Latviešu dzejprozai veltītais promocijas darbs izdots arī angļu valodā Pizas universitātes izdevniecībā. Dzeja publicēta kopš 1997. gada, iznākuši trīs krājumi. Strādājis par izdevuma “Latvijas Enciklopēdija” redaktoru, kopš 2007. gada strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, patlaban – arī literārā žurnāla “Latvju Teksti” redakcijā.
Sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus, piedalījies pētniecības projektos, atdzejojis T. S. Eliota, V. K. Viljamsa un citu angļu modernistu dzejnieku darbus. Kārļa Vērdiņa dzeja iekļauta Centrālās un Austrumeiropas jauno dzejnieku antoloģijā “A Fine Line” un antoloģijā “Six Latvian Poets”, atdzejota arī krievu un poļu valodā. Saņēmis vairākas balvas. Šoruden laists klajā Vērdiņa pirmo trīs krājumu kopojums vienos vākos “Mēs”. Dzejoļi, ko varat lasīt šajā “Latvijas Avīzes” numurā, ir pirmpublicējums.
– Kā, būdams filoloģijas zinātņu doktors un vienlaikus dzejnieks, vērtē: vai ir tieša sakarība starp augstāko izglītību un dzejas kvalitāti?
K. Vērdiņš: – Domāju, ka jebkuram radošam cilvēkam pirmkārt ir vajadzīga interese par apkārtējo pasauli un vēlēšanās uzzināt kaut ko jaunu un interesantu. Formālajai izglītībai ne vienmēr ir izšķiroša nozīme, taču ir saprātīgi izmantot iespēju tādu iegūt. Tā dažreiz palīdz sevi disciplinēt.
– Esi viens no tiem latviešu dzejniekiem, kurus visbiežāk aicina uz skolām. Kādi ir tavi ieguvumi no šīm viesošanās reizēm un ko iegūst jaunieši?
– Mans ieguvums ir kontakts ar publiku, iespēja vērot skolēnu reakciju, kas mēdz būt spontāna un neprognozējama, sevišķi pamatskolas klasēs.
Par jauniešu ieguvumu man grūti spriest – varbūt daļai nav ne mazākās intereses par kaut kādiem onkuļiem, kas nāk un lasa savus pantus. Tomēr katrā viesošanās reizē kāds skolēns uzdod kādu interesantu jautājumu vai kā citādi izrāda interesi par literatūru, ir sajūta, ka vismaz nelielai daļai šādas lietas ir vajadzīgas.
– Esi noteikti erudītākais jaunās paaudzes literatūras kritiķis. Kā vērtē pašreizējo latviešu rakstniecības līmeni?
– Nav jau tāda vispārēja līmeņa, ir neskaitāmi kalni, lejas, pauguri un zemienes… Visu laiku parādās jauni autori, un daži no tiem ir gana interesanti – piemēram, drīz iznāks mana Kultūras akadēmijas kursabiedra Jāņa Joņeva romāns par Jelgavu pagājušā gadsimta 90. gados un pusaudžiem, kas fano par smago metālu. Es ar lielām cerībām skatos uz visjaunāko dzejnieku paaudzi, kā arī uz saviem institūta kolēģiem, kuri šobrīd ļoti aktīvi meklē veidus, kā mūsdienīgi un interesanti pētīt literatūras un kultūras parādības.
Finiša taisne Mārim Melgalvam, 1957 – 2005
pildspalva izmaina rokrakstu apavi izmaina gaitu ja kāds prasa – cik gadu tev? atbildi – kā nu kurš skaita
atmiņas izmaina maršrutu vienalga kurp tālāk doties soļu atbalsi nedzirdot neatspoguļojoties
nogriezies meža taciņā varbūt uziesi sēni pacel sveicienam cepuri dodies atpakaļ lēni
atgriezies atkal uz lielceļa purini skudras no matiem māj ar pastieptu rociņu garāmbraucošiem ratiem
garām un garām rati brauc labības maisi iekšā velcies lēnām gar ceļmalu pildspalvu sažņaudzis riekšā
lietus izmaina apavus mode izmaina veļu kricelēdams un klibodams tu aizej pa lielo ceļu Sevī trīs dienas es uzņēmu ciemiņus likos tiem jautrs un devīgs viņi aizgāja vakarā es sēdēju – skatījos sevī
es sēdēju krēslā pie spoguļa blakus pavērtam logam ne putna – ne kokos ne debesīs ne dūdo ne ķērc ne pogā
kopā ar saules sārtumu no sejas pazuda krāsas visas līnijas zīmējās pelēki bālas un asas
ēnas iegūla līnijās grimases atstāja seju smaidošie lūpu kaktiņi noslīga lēnām uz leju
un cita seja man atklājās krēslaina cieta un ļauna es vēroju to līdz novērsos no apmulsuma un kauna
bēniņos gulēja baloži kūtī gulēja vistas es klusi sēdēju nekustīgs kā auksta marmora biste
nakts aizklāja manas līnijas melni satumsa gaisi es sēdēju – skatījos sevī un bija man skumji un baisi |
