“Es sāku iemīlēt šo zemes smaržu. Varu izvēlēties, pēc kā tā smaržo – pēc maizītes vai mēsliem,” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
“Tu tiešām dzīvo mežā”, teica Egita Zariņa, izkāpdama no mašīnas Salnēnu pagalmā. Beidzot Jaunpiebalgas Kultūras centra vadītāja bija atbraukusi līdz Salnēniem. Sen taisījāmies tikties, bet tas nav vienkārši divām aizņemtām sievietēm. Man šķita – visiem skaidrs – es dzīvoju mežā. Egita stāstīja, ka iedomājusies mani pavisam citā vietā, jo domās katram savs priekšstats par to, kur īsti esmu.
Viņas neviltotais izsauciens apstiprināja – te tiešām ir mežs un te acīmredzami visi lauku darbi ir manējie. Par tiem arī parunājām, jo Egitai tāpat kā man pašas saimniecībā darbs dzen darbu. Tomēr ar visu ikdienas rūpju smagumu ne es, ne mana viešņa neesam zaudējušas pozitīvo skatu uz dzīvi.
“Jāvairo prieks”, teica Egita prombraucot. Un vēl viņa teica, ka Piebalgas zeme pievelk stipros. Domājot ar to gan tos, kas nāk no šīs puses, gan ienācējus kā mani. Esmu ienācēja Vecpiebalgā un bieži meklēju to, kas mani šeit noturēs.
Pilsētniece manī spirinās pretī palikšanai mežā bieži. Tomēr cilvēki, kas manus Salnēnus sauc par svētnīcu, pārliecina – šī ir vieta, kur jāpaliek.
Cilvēki ir tie, kas man palīdz neiestigt sevis žēlošanā, kad grūti un neļauj iesūnot mežā. Vispirms jau viesu namiņa viesi, par kuriem rūpējos. Nevar ielīst gultā žēlot sevi, ja jākārto namiņš vai jākurina pirtiņa. Un kopš mana grāmata “Meitene ar pistoli” sākusi dzīvot savu patstāvīgo dzīvi, bieži satieku arī cilvēkus citur Latvijā. Tās ir sirsnīgas tikšanās bibliotēkās un tautas namos. Šonedēļ viesojos Krimūnās. Ja ne mana “meitene”, man nebūtu nekāda iemesla doties uz Dobeles pusi. Esmu tur dzimusi, bet tas arī vienīgais, kas mani saista ar šo Zemgales pilsētu. Šis brauciens bija jau trešais tajā virzienā, tāpēc zināju, ko tas nozīmē – gandrīz četras stundas turp un tikpat atpakaļ. Pa vidu – tikšanās ar lasītājiem.
Atgriežoties savā mežā, varu tikai iekrist gultā un aizmigt. Bet parasti šajās tikšanās reizē pretī man dod daudz sirsnības un tas ir labs iemesls, kāpēc vērts braukt tik tālu. Šoreiz bez emocionālām vērtībām saņēmu arī gluži noderīgas lietas. Ilva Liepniece ar vīru Guntaru Jonušku ir cilvēki, kuri mani atbalsta gadiem. Viņi jau ir bijuši uz vienu tikšanos Dobeles pusē – Penkulē. Krimūnās viņi atkal pārsteidza mani.
Brīdī, kad Ilva ar Guntaru ienāca pa durvīm, bija sajūta, ka ģimene ieradusies. Ilva ir pavāre. Pēc tikšanās manā mašīnā gādīgi tika ielikta kaste ar mājas konservējumiem. Aizkustinoši, vai ne? Ļoti novērtēju tādas rūpes. Tas nav tikai tāpēc, ka tagad veselīgus gardumus varu baudīt, bet tāpēc, ka tās ir rūpes.
Es rūpu šiem cilvēkiem. Es savā mežā.
No mana meža var izbraukt jebkurā brīdī. Patiesībā var arī atrast daudz kaut ko saistošu tepat uz vietas. Sen zināju, ka Vecpiebagā ir Kino ferma, ko izlolojusi Slišānu ģimene. Esmu bijusi tur uz kino, piektdienas vakaros par 5 eur var noskatīties jaunākās filmas. Zālē ir kādreizējā kino Daile ērtie krēsli, kuros bauda sēdēt. Kino fermā Slišānu pāris savācis daudz un dažādus eksponātus, saistītus ar kino vēsturi. Visas kameras ir darba kārtībā, jo rūpīgi labotas un uzturētas. Aizvedu draudzeni Ilzi uz turieni un paveicās – saimniece Aina bija uz vietas un ar prieku izrādīja mums visu, ko parasti rāda ekskursiju laikā. Aina demonstrēja pirmās pasaulē uzņemtās filmas, stāstot, kā tās tapušas un arī to, kā šīs pašas filmas demonstrētas Rīgā. Šī ir vienīgā tāda vieta Latvijā, ir vērts ieplānot tās dēļ vien atbraukt uz Vecpiebalgu. Un to cilvēku dēļ, kas šo visu dara.
Cilvēki ir tie, kas man dod stimulu ne tikai strādāt un rakstīt, bet brīžiem arī dzīvot. Mani dzīve apveltījusi ar daudziem tādiem cilvēkiem. Un tad atkal ir tie, kuri nezināmu iemeslu dēļ mēģina sīki ieriebt vai vienkārši traucēt dzīvot.
Šonedēļ feisbukā kāds viltus profilu turētājs pie katra mana ieraksta apsaukājās. Es noziņoju, ka tie ir viltus profili un nobloķēju censoni, bet man nav skaidrs, ko tieši kāds ar to gribēja panākt. Mani nespēj aizskart lamāšanās, esmu izaugusi no tā vecuma, kad uztraucos par gļēvu un bailīgu cilvēciņu anonīmiem komentāriem.
Neesmu gan joprojām pieradusi pie tā, ka mani vēlu vakaros traucē. Ir jābūt īpašam iemeslam zvanīt otram, kad tas jau varbūt guļ. Pat maniem bērniem tādi iemesli ir bijuši tikai daži viņu dzīves laikā. Vakar kāds Gatis feisbukā pierādīja pretējo. Var zvanīt bez iemesla un kad ienāk prātā. Vispirms apjautājās rakstiski, kā viņam dzīvot tālāk? Kas pats par sevi nav slikts jautājums un es kā publiska persona esmu gatava atbildēt uz visādiem jautājumiem. Ja nu cilvēkam tas ir eksistenciāli. Bet ne jau ap gulētiešanas laiku!
Šis Gatis, nesaņēmis atbildi, sāka zvanīties feisbukā. Ja vienu reizi, varētu domāt – sajauca pogas. Tomēr – nē. Zvanīja atkal. Un kad es tomēr neatbildēju, viņš ierakstīja manā publiskajā laika joslā “čau! Varbūt vari atbildēt?” Bez liekām ceremonijām uz “tu” un ar pretenzijām uz sarunu…
Gata karjera manā feisbukā beidzās nesākusies, bet es pati paliku pārdomās – kā lai apvieno savu pozitīvo un laipno attieksmi pret cilvēkiem ar šo? Un, kā tikt galā ar viltus profiliem, kas apsaukājas un īstiem profiliem, kuriem pietiek nekaunības zvanīties vēlu vakaros un kaut ko pieprasīt. Pārdomās par cilvēkiem. Tiem, kas dod stimulu dzīvei un tiem, kas izmanto.
Es gan aizvien vairāk saprotu, kāpēc esmu savā mežā. Tas ir patvērums. Ar Purvīša cienīgiem skatiem un Tauna ezeru tālumā. Un te ir zeme, kas pievelk stipros, liekot arī ienācējiem iesakņoties.
Tas poētiski. Bet zeme ir zeme un tā prasa mēslojumu. Šonedēļ manam viesu namiņam bija “vircas dienas”. Tas nozīmē, ka kaimiņu lauksaimniekam jāmēslo zeme, lai aug lekna zāle. Smirdīgs process uz vairākām dienām. Parasti tad vienojamies par datumu un es aizveru namiņa rezervācijas, jo viesiem šis būtu lieki. Bet
es sāku iemīlēt arī šo zemes smaržu. Varu izvēlēties, pēc kā tā smaržo – pēc maizītes vai mēsliem. Man – pēc maizītes, kas izaug no mēslotas zemes. No manas Vecpiebalgas zemes.
