Foto – Karīna Miezāja

Tieši tā. Pirms kāda laika Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paziņoja, ka nu gan budžeta vietas dalīs pēc jauniem, konkrētiem kritērijiem. RSU pat sāka cerēt, ka dabūs valsts budžeta finansējumu sociālo zinātņu programmām. Taču “tradīcijas” netika lauztas. Viens no argumentiem, kāpēc sociālo zinātņu studiju programmām RSU budžeta vietas nepienāktos, ir tas, ka mēs esam Veselības ministrijas, nevis IZM pārraudzībā. Kādam tam nozīme? Valsts taču ir viena!

Bet vai tas vispār ir pareizi, ka teju katrai ministrijai ir pa augstskolai? Vai tas netraucē realizēt vienotu augstākās izglītības politiku?

Joma, kurā esmu veikusi pētījumus pedagoģijā, ir mūžizglītība. Un tā balstās uz dažādību, nevis vienveidīgiem standartiem.

Jūs taču negribēsiet teikt, ka dažādību nodrošina tikai dažādā pakļautība un ka visas augstskolas, kas ir IZM pārraudzībā, ir vienādas?

Tas, kāda līmeņa autonomija tiek dota augstskolām un kāds ir to dialogs ar “savu” ministriju, tomēr ļoti atšķiras atkarībā no tā, kurai ministrijai “pieder” augstskola. Ar Veselības ministriju mums ir ļoti racionāla un vispusīga diskusija par valsts apmaksāto studiju vietu sadali. Domāju, ka tas, ka dažādas augstskolas pārrauga dažādas ministrijas, nodrošina to, ka augstskolas ir arī tuvāk darba devējam. Kamēr IZM šādu tuvumu darba tirgum nenodrošina.

Tad varbūt arī tās augstskolas, kas ir IZM pārraudzībā, jāizdala pa citām ministrijām?

Nezinu. Man, par laimi, par to nav jālemj.

Laikā, kad bijāt izglītības ministre, tika pieņemts skolu finansēšanas modelis “Nauda seko skolēnam” un īsā laikā tika slēgti vairāki desmiti skolu. Tagad IZM pagaidām nav izdevies atrast tādu finansēšanas modeli, lai skolu tīkls tiktu manāmi sakārtots. Kāpēc, jūsuprāt, šoreiz neizdodas atrast īsto “brīnumnūjiņu”?

Diemžēl daudzviet valda nostāja, ka skola jāsaglabā, jo tā ļauj saglabāt pašvaldību. Šāda attieksme nav ilgtspējīga gandrīz ne no viena skatpunkta, ja nu vienīgi no amatu saglabāšanas viedokļa. Skolai pastāvēt ir jēga vien tad, ja tai ir skolēni un ir nodrošināts kvalitatīvs mācību process.

Protams, periods, kad pieņēmām modeli “Nauda seko skolēnam”, bija ļoti smags. Kaut gan skolas slēdza pašvaldība, “vainīga” bija ministrija. Tagadējam ministram man grūti ko ieteikt. Viņam par aktuālo situāciju skolās ir daudz vairāk informācijas nekā man.

Valsts politikai gan ļoti jābūt vērstai uz reģionu attīstību, uz to, ka katrs cilvēks ir vērtība, tad arī skolas nebūs jāslēdz.

Jūsu laikā tika īstenots arī pilotprojekts, kurā izmēģināja, vai bērni var apgūt 1. klases vielu jau sešu gadu vecumā. Tika atzīts, ka var, tomēr politiska lēmuma par sešgadnieku laišanu skolā tā arī nebija. Tagad ministrija pie šīs idejas atgriezusies. Taču kāpēc tā neīstenojās toreiz, pirms septiņiem gadiem?

Nebija politiskā atbalsta, izmantojot “mīļo” argumentu: “Nav pietiekami izdiskutēts…” Taču, runājot par sešgadniekiem, joprojām uzskatu, ka viņus var mācīt, taču ir jābūt šāda vecuma bērniem atbilstošai videi. Pedagogam jāmāk palīdzēt bērnam attīstīties. Arī toreiz runājām par to, ka 1. klasīte var būt bērnudārzā. Un arī toreiz viens no iemesliem, kāpēc reforma netika ieviesta, bija tas, ka izglītības iestādes tam nebija gatavas. Tādā situācijā bērniem tiktu nodarīts pāri. Lēmums ir jāpieņem tad, kad ir gatavība to īstenot.

Taču ne toreiz, ne tagad nevienā brīdī nav teikts, ka agrākas skolas gaitas būtu obligāti visiem. Neesam tik bagāti, lai uzreiz pārveidotu vidi visās skolās. Jāsāk ar to, ka jāapzina konkrētas skolas un bērnudārzi, kas var piedāvāt skološanos sešgadniekiem, un jādara zināms vecākiem, ka tur un tur jums ir iespējas laist bērnu skolā jau no sešiem gadiem.

Bet, ja pieeja būs tik liberāla, tad varbūt tikai desmitā daļa sešgadnieku sāks mācīties!

Varbūt. Un kas slikts no tā radīsies? Katrs bērns, katrs skolēns iet savu attīstības ceļu. Nevajag domāt par visiem, bet par katru. Ir bērni, kuriem tikai no astoņiem gadiem būtu jāiet skolā.