ES sāk stūrēt jaunpienācēja 0
Kad pirms sešiem gadiem Latvija uzsāka valsts pirmo prezidentūru ES, 11. Saeimas politiskās partijas slēdza vienošanos par to, ka tā būs “kopīgs likumdevēja un izpildvaras sadarbības process”, lasi, politiski nešūpos valdību.
Toreiz Laimdotu Straujumu izvirzīja par premjeru, kā toreiz domāja, tikai uz prezidentūras laiku. Jo arī citas valstis pirms un arī pēc mums centās nešūpot valdību, līdz Rumānijā divus mēnešus pirms prezidentūras atkāpās ES prezidentūras koordinators Negresku.
Pagājušā gada nogalē savas prezidentūras laikā demisionēja Somijas premjerministrs Anti Rinne, paverot ceļu jaunākajai valdībai valsts vēsturē un 34 gadus vecajai premjerministrei Sannai Marinai noslēgt ES prezidentūru.
Tagad, gada pirmajās dienās, kad prezidentūru pārņēma Horvātija, valsts prezidenta vēlēšanās uzvarēja opozīcijā esošās Sociāldemokrātu partijas kandidāts, kādreizējais premjerministrs Zorans Milanovičs, kas valdošajai liberālajai Demokrātiskajai savienībai var patraucēt labi īstenot valsts pirmo prezidentūru Eiropas Savienībā. Kaut arī to diplomāti smalkjūtīgi noklusē, ikvienas pārbīdes varas gaiteņos ietekmē prezidentūras rezultātu.
Tirdzniecības līgumi
Horvātija jūtas, premjera Andreja Plenkoviča vārdiem, veikusi lielu lēcienu, no kara plosītas nācijas kļūstot par stabilu spēlētāju starptautiskajā arēnā, kā arī par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Vēl tikai jāiekļūst Šengenas zonā un eirozonā. Tāpēc tā visiem spēkiem cenšas izmantot mazas valsts “zvaigžņu brīdi”.
Horvātijas moto: “Spēcīga Eiropa izaicinājumu pasaulē” liecina par vēlmi palielināt ārējo ietekmi. Izmantojot ASV un Ķīnas tirdzniecības karu, Eiropas Savienībai pavērusies iespēja nostiprināt sava globālā spēlētāja statusu.
To netieši apliecina arī Stokholmā rezidējošā Horvātijas vēstnieka Latvijā Dr. Sinišas Grgiča apliecinātais “Latvijas Avīzei”: “Horvātijas prezidentūras uzmanības centrā būs daudzpusējās tirdzniecības sistēmas aizsardzība un stiprināšana un notiekošās sarunas Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO).
ES jāsaglabā vadošā loma PTO modernizācijas procesā, lai organizācija būtu gatava reaģēt uz pašreizējām un turpmākajām pasaules ekonomikas problēmām. Ar šo mērķi prezidentūra aktīvi iesaistīsies 12. PTO ministru konferences sagatavošanā un darbā. /../ Šīs prezidentūras laikā turpināsies diskusijas par transatlantisko tirdzniecības attiecību stiprināšanu un par līdzsvarotām tirdzniecības un investīciju attiecībām ar Ķīnu.”
Daudz steidzamāk ir nepieciešams noslēgt tirdzniecības līgumu ar Apvienoto Karalisti (AK) pēc breksita. Tomēr te horvāti maz tiks pie vārda, jābūt tik vien kā neitrālam starpniekam ES Padomē, mēģinot saskaņot dažādos viedokļus. Uz Londonu brauc ne jau Andrejs Plenkovičs, bet sarunvedējs Mišels Barnjē un EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena.
EK priekšsēdētāja aizvakar viesojās Londonā, kur savā augstskolā – Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu augstskolā – nolasīja lekciju “Veci draugi, jauns sākums: veidojot citu ES-AK partnerības nākotni”, kurā norādīja, ka partnerība nevar būt tāda pati un tikpat cieša kā iepriekš, jo “katrai izvēlei ir savas sekas”.
ES sarunvedēji februārī ķersies klāt tirdzniecības līgumam, taču Londonā Urzula fon der Leiena izteica šaubas, vai daudzo saskaņojamo jautājumu dēļ to izdosies pabeigt līdz 2020. gada beigām, kaut arī britu premjers Boriss Džonsons uz to vēl cer. “Nulles tarifi, nulles kvotas, nulles dempings,” līguma pamatu iezīmēja Leiena un piebilda: “Bez brīvas cilvēku kustības jūs nevarat iegūt brīvu pakalpojumu un kapitāla kustību.”
Arī vēstnieks Dr. Siniša Grgičs izvairījās “LA” nosaukt konkrētus datumus: “Horvātijas prezidentūra turpinās darbu pie Apvienotās Karalistes izstāšanās no savienības (saskaņā ar 50. pantu). Prezidentūra aizstāvēs pakāpenisku izstāšanos, pamatojoties uz nolīgumu par izstāšanos, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību pilsoņiem un uzņēmējiem gan savienībā, gan Apvienotajā Karalistē. Turklāt prezidentvalsts darbība tiks virzīta uz sarunu uzsākšanu par turpmākajām ES un Apvienotās Karalistes attiecībām, pamatojoties uz partnerību kopējo interešu jomās.”
Vai Balkānus ievilks ES?
No Balkānu valstīm Eiropas Savienībā izsenis ir Grieķija, kas joprojām nogriezta no ES brīvā tirgus kontinenta. Vēlāk pievienojās Bulgārija, salīdzinoši nesen – Horvātija. Kandidātvalstis ir Albānija, Ziemeļmaķedonija, Melnkalne un Serbija, potenciāli – arī Bosnija un Hercegovina un Kosova. Ja tās tiktu uzņemtas, tad pilnīgi visi Balkāni (atskaitot nelielo Turcijas daļu) būtu ES telpā.
Kā negaidīta auksta duša pērn ES oktobra samitā bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona veto sarunu uzsākšanai par Albānijas un Ziemeļmaķedonijas pievienošanos ES, “kamēr netiek mainīta kārtība, kādā tiek izvērtēta kandidātvalstu atbilstība uzņemšanas kritērijiem”. Vairāku ES valstu vadītāji to nosauca par “vēsturisku kļūdu”.
Horvātijas premjerministrs Andrejs Plenkovičs apņēmās līdz ES un Rietumbalkānu valstu samitam maijā Zagrebā panākt iestāšanās sarunu sākšanu ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju.
Horvātijas mērķis ir turpināt ES paplašināšanos Balkānos, apliecināja vēstnieks Dr. Siniša Grgičs: “Mēs pievērsīsim īpašu uzmanību paplašināšanās procesā iesaistītajām valstīm mūsu Eiropas dienvidaustrumos. Mēs strādāsim, lai panāktu vienprātību par pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju līdz Zagrebas samitam maijā.
Turklāt Horvātija turpinās aizstāvēt efektīvu ES paplašināšanās politiku kā ieguldījumu Eiropas kontinenta stabilitātē, drošībā un turpmākā ekonomiskajā attīstībā.” Ja izdosies, šis varētu būt lielākais panākums, ar ko Horvātija varēs lepoties savā ES prezidentūrā.
Kādas ir Latvijas intereses?
Saskaitīju 66 prioritātes, tik daudz, ka tās nevar paspēt pusgada laikā kļūt par īstenojamiem darbiem. Kā mazai dalībvalstij Latvijai ir kopīgas intereses ar Horvātiju (četri miljoni iedzīvotāju), kura par vienu no daudzajiem mērķiem ir nospraudusi līdzsvarotu reģionālo attīstību un atšķirību mazināšanu starp dalībvalstīm. It īpaši koptirgus padziļināšanu ar digitalizāciju, mazo uzņēmumu konkurētspējas stiprināšanu, lauksaimniecības modernizāciju, lielākas iespējas jauniešiem laukos, zaļo tehnoloģiju veicināšanu.
Zīmīgs ir formulējums par Zaļo kursu – horvāti vēl neuzņem kursu uz zaļo ekonomiku, bet vēl tikai apņemas par to diskutēt “ilgtspējīgas izaugsmes kontekstā”. ES Padome nav tik zaļa kā Eiroparlaments, tāpēc Horvātija vēl nesteidzas mesties zaļajā ekonomikā par jebkādu, pat nekonkurētspējīgu un iedzīvotājiem nesamaksājamu, cenu.
Horvātijā mēs redzam sabiedroto “Rail Baltica” un enerģētikas savienojumu īstenošanā, jo prioritāšu dokumentā iekalts: “Eiropas transporta tīklu uzlabošana un to tālāka izplešana uz kaimiņu reģioniem.” Iedzīvotāji kādus jūtamākus labumus varētu gūt, ja Horvātijai izdotos panākt vienotus standartus Eiropas sociālo tiesību nodrošināšanā.
UZZIŅA
Horvātijas ES prezidentūras četras prioritātes:
Eiropa, kas attīstās.
Eiropa, kas savieno.
Eiropa, kas aizsargā.
Eiropa, kas ietekmīga.
