“Esam saistīti, kā tādi mazi vīrusiņi.” Intervija ar rakstnieci Lauru Vinogradovu 3
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada rudenī klajā nāca rakstnieces LAURAS VINOGRADOVAS garstāsts “Upe”, kuru izdevēji (apgāds “Zvaigzne ABC”) raksturo kā “smeldzīgu, emocionāli bagātu un literāri augstvērtīgu vēstījumu par savas vietas un piepildījuma meklējumiem dzīvē”.
Šā gada 18. maijā par “Upi” rakstniece saņēma Eiropas Savienības literatūras balvu, ko šoreiz piešķīra 13 dalībvalstīs. “Kultūrzīmes” sarunājās ar autori dažas dienas pirms viņas 37. dzimšanas dienas.
– Kādas bija jūsu pirmās domas, uzzinot par ievērojamo balvu?
L. Vinogradova: – Es tam pat neticēju! Man zvanīja nedaudz agrāk, nekā par to paziņoja publiski un oficiāli; tas bija svešs numurs no ārzemēm, un visi jau zina – ja pienāk zvans no ārzemēm, tad parasti tie ir kaut kādi šaubīgi darījumi, tā es pat necēlu klausuli, necēlu ne ausi. Tad man atsūtīja īsziņu, ka tie ir viņi, lai nu atzvanu, kad varu.
Patiešām neticēju. Apbalvošana nenotiek katru gadu, patiesībā nav tāda viena uzvarētāja, ir daudzi uzvarētāji no vairākām valstīm (katru gadu tiek izvēlētas 11 līdz 13 ES dalībvalstis, iepriekšējā balva Latvijai bija 2017. gadā par Osvalda Zebra romānu “Gaiļu kalna ēnā”. – D. J.).
Sākumā pat neaptvēru, cik tas ir liels pagodinājums un apbalvojums. Vairākas reizes pārprasīju – tiešām, vai man kas būs jādara? Tas bija ļoti, ļoti neticami. Nebiju par to ne mērķtiecīgi domājusi, ne arī sekojusi līdzi pašam procesam.
– Grāmatizdevēja, ES literatūras balvas Latvijas žūrijas pārstāve Renāte Punka ir stāstījusi, ka balvas laureātu sagaida nopietns darbs – būs daudz jābrauc un jāstāsta par Latviju, Latvijas literatūru, savu radošo procesu.
– Brauciens paredzēts novembrī, un, atzīšos, ka tā ir atbildība, ar kuru pirmajā brīdī nav viegli sarast. Ikdienā strādāju Rakstniecības un mūzikas muzejā un, man liekas, mūsu literatūru patiešām pārzinu.
Man pašai latviešu literatūra ir ļoti tuva, pārsvarā lasu latviešu autoru darbus, jo mani interesē, kas notiek mūsu literatūrā, līdz ar to nevajadzētu būt sarežģīti par to runāt. Domāju, ka mīlestību pret latviešu literatūru es nevarēšu noslēpt.
Cerams, ka šis brauciens notiks. Tas, protams, saistīts ar pandēmijas situāciju pasaulē.
– Iespējams, ka nokļūsit vidē, kur par Latviju zinās maz, – ar ko esat domājusi sākt savu stāstu?
– Tas gan būtu traki, ja par Latviju neko nezinātu! Droši vien sāktu ar to, ka mēs nebūt neesam maza valsts, Latvija patiešām nav maza un klusa valsts, ļoti ceru, ka Latviju zina un atpazīst, vismaz Eiropā noteikti.
Protams, gribētos kliedēt mītu par Latvijas saistīšanu vienīgi ar to pagātnes laiku, kad bijām Padomju Savienības sastāvdaļa un kura sekas vēl joprojām velkas līdzi. Es gribētu uzsvērt to, ko pati jūtu, – esam inteliģenta kultūras valsts, kur kultūru mīl.
Tas ir mūsu spēks. Un, protams, daba – tas ir mūsu varenums, daba ir klātesoša visās mūsu izpausmēs – mākslā, literatūrā, mūzikā, ikdienā. Daba ir mūsu spēka vieta. Bet, ja drīkst pajokot, es pat teiktu: “FUI! Kā var Latviju nezināt! Vai tad tiešām neesat bijuši mūsu valstī!”
– Vai pandēmijas laiks ir bijis ražīgs jūsu literārajam darbam?
– Domāju, ka jā. Mācos Literārās akadēmijas dzejas meistarklasēs, ir jāgrib kas vairāk un sevi nepieciešams izaicināt. Studiju laikā sevi izaicinu, bet pēc katras grāmatas man gan vajag atpūsties, galvā ir tukšums un nekas nerakstās.
Esmu pateicīga par neseno iespēju darbavietā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, – 4. jūnijā atklāsim izstādi “Es, rakstāmmašīna”. Šai izstādei man bija jārada septiņi stāsti, iejūtoties rakstāmmašīnas “ādā” un iztēlojoties, ko tā varētu domāt un just.
Tas bija ļoti interesants, arī būtisks pētnieciskais darbs, jo bija jāizprot laiks, kurā “dzīvojusi” tā vai cita rakstāmmašīna, jāiztēlojas, kam tā piederējusi un kā varējusi justies.
Arī man pašai ir gandarījums par uzzināto. Laipni lūgti uz Rakstniecības un mūzikas muzeju! Protams, ar iepriekšēju pierakstīšanos.
– Kādi ir jūsu darba pienākumi Rakstniecības muzejā? Par iejušanos rakstāmmašīnas lomā, domāju, jūs apskaustu ikviens literāts!
– Iesākumā biju muzeja pedagogs, tagad esmu vadītāja komandai, kuras pārziņā ir “izglītojošais darbs un darbs ar apmeklētājiem”. Protams, pandēmijas laikā nenotika klātienes nodarbības, bet jau vairāk nekā gadu radām saturu virtuālajai videi, virtuālajai klātbūtnei.
Esam brīnišķīga komanda, un katrs kopējam darbam pieliek savu roku, būtu grūti nodalīt konkrētus pienākumus. Nupat, Muzeju naktī, bijām izveidojuši maršrutus pa Dzegužkalnu un Iļģuciema apkārtni.
Šobrīd aktīvi strādājam pie satura veidošanas muzeja mājaslapā bērniem, tur būs gan bildes, gan video, gan blogi, mēģināsim komunicēt neierastākā muzeja valodā ne tikai ar bērniem, bet ar jebkuru apmeklētāju.
Parādīsim, ko dara muzejs, kas tā iekšpusē notiek. Muzejs jau nav tikai ekspozīcijas, kuras mums šobrīd nemaz nav, – esam tikai ceļā uz īstu ekspozīcijas telpu.
Pandēmijas laikā izsludinātie ierobežojumi ir apgrūtinājuši mūsu darbu, bet savā ziņā tagad top daudz kas tāds, kas savādākos, ikdienišķos apstākļos nemaz nebūtu radies.
– Varbūt muzejam ir izdevies uzrunāt to auditorijas daļu, kura ierastos apstākļos muzeju nemaz neapmeklētu?
– Domāju, ka apmeklētāju loks ir kļuvis plašāks. Jāņem vērā, ka Rakstniecības un mūzikas muzejs virtuālajā vidē uzrunā jau sen, pēdējos gados mums nav bijušas pastāvīgas ekspozīciju telpas.
Varētu teikt, ka šis laiks mūs skāra mazliet vieglāk, jo virtuāli jau vairākus gadus paturam prātā brīnišķīgo iespēju, ka komunicējam ne tikai ar visu Latviju, bet arī ar visām ārvalstīm, kur vien dzīvo latvieši.
Sākotnēji bija grūti pierast pie jaunajām saziņas iespējām, taču tagad tas liekas pats par sevi saprotams un, manuprāt, strādāšana no mājām, mobilitāte, ir jēdzīga laika sakārtošana – var atrasties ceļā un vienlaikus piedalīties sapulcē.
Tagad ir laiks izdarīt vairāk, it sevišķi dzīvojot Rīgā, kur attālumi no un uz darbu aizņem pārāk daudz laika. Laiks, darba dzīve ir kļuvusi vairāk piepildīta. Protams, ir jāuzmanās par brīdi, kad sāk darīt par daudz, pārstrādāties.
– Pandēmijas laiku var saukt arī par vientulības laiku, laiku pašam ar sevi. Kādu jūs saskatāt virtuālo latviešu tautu?
– Liekas, bijām uzskatījuši, ka esam tādi īsti vientuļnieki, tomēr šis laiks parādīja, ka īstai vientulībai neesam gatavi. Var jau sevi mānīt un, skatoties uz kvadrātiņiem ekrānā, izlikties, ka esam satikušies, bet īsto tuvību tā noķert nevar, kad izslēdz datoru, paliec viens.
Cilvēkiem ir vajadzīgi citi cilvēki. Šis laiks gan vēl nav ne apjausts, ne nojaušams – kādu iespaidu šis gads būs atstājis uz mūsu psihi, uz bērniem. Domāju, ka tik lielai vientulībai nebijām gatavi un tā ir radījusi nesavaldību un agresiju, dusmas.
Vai kāds vispār tam bija gatavs? Sākumā šķita – nav jau tik sarežģīti, bet tad nāca lūzums. Bet – būs labi, jābūt labi!
– Bieži domāju, ka, salīdzinot ar daudziem citiem dramatiskiem notikumiem mūsu vēsturē, šis laiks latviešiem ir vieglāks – šoreiz savās grūtībās neesam vieni, visa pasaule domā un jūt līdzīgi.
– Tas ir būtiski – neesam maza valsts nekurienē, neesam pamesti Austrumeiropā, pat ne Eiropā, jo cieš visa pasaule. Šī ir milzīga mācība – cik ļoti mēs visi esam saistīti – tas nav tikai vīruss, kurš no manis var nokļūt līdz pat Brazīlijai, tieši tāpat arī mans smaids var aizkļūt līdz Brazīlijai.
Esam saistīti kopā, kā tādi mazi vīrusiņi viens otru ietekmējot.
– Vērtētāji, kritiķi un lasītāji jūsu darbos uzsver cilvēcību. Vai, jūsuprāt, cilvēki mūsdienās kļūst iecietīgāki pret citādo jeb asāki, cietsirdīgāki?
– Man ir paveicies, manā burbulī viss ir labi, ir vēlme uzlabot, mainīt, palīdzēt, novērst pasaules sāpes. Tomēr ik pa laikam saskaros ar realitāti un secinu, ka vēl joprojām cilvēkiem sāp, tiek ievainoti un viens otru ievaino gan bērni, gan vīrieši, gan sievietes.
Domāju, līdz īstai iecietībai ejams vēl tāls ceļš, bet mēs gribētu kļūt iecietīgāki, es vismaz tā ceru, un tas jau ir solis uz priekšu. Latvijā vēl joprojām eksistē bērnudārzi, kuros bērni paliek dzīvot nedēļām ilgi, ne jau tāpēc, ka vecāki dzīvotu tālu.
Eksistē bērnunami, skolas un klases, kurās kā cietumos salikti tā sauktie bezcerīgie gadījumi, eksistē arī paši cietumi… Kā mēs varētu teikt, ka esam kļuvuši labāki? Mēs tā vēl nevaram teikt, vēl ir daudz darāmā, arī man.
– Kā jūs sākāt rakstīt?
– Tas bija samērā nesen, pirms septiņiem gadiem, trīsdesmit gadu vecumā. Viss sākās ar to, ka mainīju dzīvi, pametu darbu bankā un sāku meklēt savu ceļu. Man vienmēr ir paticis daudz lasīt, esmu lasījusi visu savu apzināto brīvo laiku, un likās, ka jaunais ceļš ir blakus grāmatām, bet tolaik man nebija ne jausmas, ka rakstīt varētu arī es pati.
Sāku strādāt grāmatnīcā, tad bibliotēkā un kaut kad, gandrīz nemanot, sāku rakstīt, iesākot ar blogu un ierakstiem sociālajos tīklos. Bet tas ātri beidzās, radās tāds kā klikšķis, un uzrakstīju pirmos stāstus.
Tas notika strauji, pēkšņi, līdz galam neizskaidrojami – sajutu, ka man ir ko teikt un ir jāraksta. Man šķiet, tā ir mana īstā balss, mana komunikācija ar pasauli.
– Vai jūs tagad, pēc šiem septiņiem gadiem, varētu iztikt bez rakstīšanas?
– Iespējams, kādu brīdi varētu iztikt, var jau iztikt bez daudz kā. Piemēram, man ļoti patīk mežs, bet manā dzīvē ir bijis gads, kad mežā pat neiegāju, es iztiku. Līdzīgi ir ar rakstīšanu, jo dzīve ir neprognozējama.
Pieļauju, ka varētu vairs neko neuzrakstīt, tā varētu notikt, bet, protams, ar katru nākamo grāmatu tomēr ir sajūta – nē, nevarētu iztikt. Spēju pielāgoties, bet, ja man ir izvēle,– es nevarētu iztikt bez rakstīšanas, tas jau ir zem manas ādas, tāda esmu šai pasaulē – es rakstu.
Tas būtu sāpīgi, ja man to sev vajadzētu atņemt.
