Neticiet māksliniekiem, kas nodarbojas ar politiku 8
– Tā kā esat no Maskavas, nevaru nepajautāt, kā Krievijā patlaban klājas demokrātiski noskaņotiem radošiem cilvēkiem? Arī jūsu vadītais Gogoļa centrs ir Maskavas municipalitātes iestāde.
– Vienkārši nav… Daudz tumsonības, agresīvas reliģiozitātes, visi Maskavas varas pieņemtie lēmumi kalpo domas ierobežošanai, cilvēka ideju un radošu izpausmju apslāpēšanai. Nedrīkst komentēt varas lēmumus, nedrīkst domāt, nedrīkst smieties, nedrīkst izcelties, nedrīkst, nedrīkst… Protams, ir cilvēki, kuri negrib pakļauties šim nomenklatūras fundamentālismam. Taču ir diezgan briesmīgi, ja priekšniecība zvana sponsoriem un aizliedz sponsorēt Gogoļa centru; ja mums aizliedz ar savām izrādēm braukt pa Krieviju. Bijām izsvītroti no visiem sarakstiem. Varbūt tikai tagad mums kaut kas tāds tiks atļauts… Nedrīkstu parādīties nevienā federālajā televīzijas kanālā. Esmu melnajā sarakstā. Tādu aizliegumu varētu minēt vēl kaudzi. Mūs atbalsta pilsētas kultūras pārvalde, taču, kā nupat lasīju avīzē, arī tur iespējamas represijas. Es personiski neesmu dumpinieks, vienkārši nevēlos Padomju Savienības atgriešanos. Neieredzu Padomju Savienības režīmu, visu, kas ar to saistīts, un nevēlos šo murgu savai valstij vēlreiz. Bet diemžēl ir sajūta, ka astoņdesmit procenti cilvēku Krievijā vēlas atgriešanos pie padomiski impēriskās varenības. Caur televīziju cilvēki nepārtraukti tiek apstaroti ar naidu un agresiju.
Kultūra vajadzīga tādēļ, lai mēs paliktu cilvēki. Politika gandrīz vienmēr ir meli, lielais bizness, politiķi tikai izliekas aizstāvam tautas intereses, patiesībā daudzi pauž korporāciju, biznesa, biezo maku intereses. Man, piemēram, Latvijā ir draugi, kurus es nekad nespētu nodot un kuri nespētu nodot mani. Bet, ja kāds mākslinieks sāk nodarboties ar politiku, neticiet viņam. Rainis ar’ jaunībā bija tik naivs un romantisks, ka politika, pat viņa draugs Stučka izmantoja jauno censoni pēc pilnas programmas. Un visi sarūgtinājumi, sāpes un pāridarījuma sajūtas saistītas ar to, ka politika izrādījās netīra lieta, bet Rainis bija romantiķis. Māksla un politika nav savienojamas.
– Kurā pusē kapitālisma un sociālo vērtību neatrisinātajā strīdā patlaban nostātos Rainis?
– Cilvēki mainās apstākļu iespaidā. Nezinu, ar ko šodien būtu kopā Vladimirs Visockis, Vladimirs Majakovskis, Sergejs Jeseņins, nezinu, ar ko kopā būtu Ahmatova, Cvetajeva… Ir jābūt apveltītam ar smalku patiesuma izjūtu, lai neļautu sevi ievilkt netīrās spēlēs. Raiņa laikā bruka vecā pasaule, mainījās robežas, viņš ticēja sociālai vienlīdzībai, nākotnes cilvēkam, gribēja izmantot laiku, kad visu it kā var celt no jauna. Atceros deviņdesmitos, kad sabruka Padomju Savienība, daudzi manas paaudzes cilvēki sapņoja, kā uzcelsim jaunu, taisnīgu, eiropeisku, ar visiem draudzīgu Krieviju. Un mēs ticējām, ka īsā laikā to var izdarīt. Bet izrādās – nevar vis. Es gribētu, lai cilvēki uz mūsu jauno iestudējumu atnāktu brīvi no jebkādiem aizspriedumiem, klausoties mūzikā, dzejā, mēģinot saprast, ka Rainis bija mūsu laikabiedrs, varētu būt viens no mums. To, kā mēs piegājām uzveduma tekstam, materiālam, varētu ietērpt idejā “es – Rainis”. Aktieriem tā arī teicu: rīkojieties, spēlējiet ar iekšēju sajūtu sevī – es, Rainis. Tā ir izrāde par katru no mums. Nevaru būt latviešu nacionālisma ideju paudējs. Neesmu latvietis. Varu radīt izrādi par sevi, par visiem, par to, kas tuvs ikvienam, neatkarīgi no piederības kādai tautībai. Ar to man ir pievilcīgs Rainis, ka viņš domāja par cilvēku vispār, par cilvēci. Tāpēc mūsu izrāde ir stāsts par dzimšanu, mīlestību, šķiršanos, nāvi, par visbūtiskākajām lietām, ar kurām savā dzīvē saskaras ikviens. Izrādē nav viena galvenā varoņa, nav titullomas. Pāris minūšu ikviens uz skatuves ir Rainis. Bez portretgrima, bārdas, plika pakauša. Visi spēlē ideju es – Rainis. Aspazijas gan divas. Dzejnieka līdzgaitnieci jaunībā atveido Maija Doveika, brieduma gados – Lolita Cauka. Abas ļoti plastiskas, skanīgām balsīm, spēj organiski justies manis piedāvātā muzikālā teātra nosacījumos. Izrāde būvēta daudziem talantiem apveltītiem aktieriem, kuri prot spēlēt arī mūzikas instrumentus, dziedāt, vienlaikus neko nezaudējot aktieriskajā meistarībā. Jēkabs Nīmanis uzrakstījis samērā sarežģītu mūziku, kur ir divas apjomīgākas partitūras klavierēm, izmantota arī mandolīna, ģitāra, elektroģitāra, sitaminstrumenti, būs arī koris Artura Ancāna vadībā.
– Kāds ir būtiskākais jautājums, uz kuru aicināt meklēt atbildi?
– Kādēļ tu dzīvo?
