Par ko sapņoja Rainis 8
– Atzīšos, man bija pārsteigums, ka Rainis, izrādās, pierakstījis savus sapņus, turklāt darījis to pat ļoti skrupulozi.
– Šie sapņu pieraksti savā ziņā ir īsts brīnums. Šodien mūsu rīcībā ir dažādas psihoanalīzes, zinām, ka sapņos, vulgārfreidiski pieejot, atspoguļojas realitāte. Ļoti interesanti ir saprast, kā caur sapņiem atklājas Raiņa īstā dzīve – sabiedriskā, personiskā, arī valsts dzīve. Tas viss Raiņa sapņos ir…
– Kas jūs šajos sapņos pārsteidza?
– Ārkārtīgā atklātība. Tur ir gan asinis, gan sekss, gan ļoti dīvaini tēli, un tas viss runā par Raiņa kā jau dzejnieka ļoti sarežģīto iekšējo pasauli.
– Par ko īsti sapņoja jaunais Rainis – Jānis Pliekšāns? Ko redzēja savos sapņos 15 gadus ilgajā trimdā Kastaņolā? Un kādi bija tā Raiņa sapņi, ko pazīstam no bildēm kā kungu ar sirmu ķīļbārdiņu, kurš patiesi visai attāli līdzinās monumentam Esplanādē Rīgā?
– Jānis Pliekšāns kopš laika gala vēlējies būt liels dzejnieks, sapņoja par diženumu, Nobela prēmiju, vēlējās būt Rainis Lielais, latviešu, krievu, eiropeiskas Latvijas valsts prezidents… Tas ir cilvēks, kurš visu savu dzīvi apzināti virzījās pretī šim diženumam. Bet mūsu uzvedums, protams, nebūs biogrāfisks stāsts par Raiņa dzīvi. Mēs veidojam sapņu asociācijās, piezīmēs balstītu stāstu, kur izlasāms, ka Jānis Pliekšāns bija cilvēks, kurš gribēja dzīvot trīssimt gadu!
– Vismaz šodien, kad aktualizējies jautājums par valsts prezidenta, varbūt visas tautas izraudzīta, vēlēšanām, Rainim būtu interesanti dzīvot…
– Par to esmu pārliecināts. Turklāt uzskatu, ka tautai izraudzīties prezidentu ir daudz labāk, nekā ja to dara partijas.
– Kādēļ?
– Tas ir skaidrāk, godīgāk.
– Šās idejas oponenti atgādina, ka arī parlamentu taču ievēlējusi tā pati tauta.
– Protams, protams, taču politikā negribu līst, šajā ziņā pie jums te viss ir ļoti sarežģīti.
– Un Krievijā tā nav?
– Ir… Taču pie mums nav vēlēšanu (skaļi smejas). Tāpēc pie mums viss ir vienkāršāk.
