Es – Rainis? Prezidents? Saruna ar režisoru no Maskavas Kirilu Serebreņņikovu 8
Kas būs sanācis, rādīs pirmizrāde
Mazliet ar smaidu uzlūkojot milzu afišu pie Nacionālā teātra fasādes, tā vien gribas sacīt – tādā ziemas spelgoņā īsbiksēs un krekliņā… Protams, Rainis bija saules cilvēks, viņš ļoti mīlēja jūru, pastaigas pa pludmali, peldes Rīgas jūrmalas viļņos līdz vēlam septembrim… Atšķirībā no Aspazijas, kuras dvēseles noskaņai vairāk pa prātam bija mākoņi, migla un plunčāšanās Marienbādes baseinos. Bet, uzlūkojot Raiņa vizuālo tēlu, gribas vaicāt – vai tikpat atkailināta izrādē būs arī viņa dziļākā būtība?
Šoceturtdien, 29. janvārī, Nacionālajā teātrī pirmizrādes priekškaru vērs uzvedums “Raiņa sapņi” Kirila Serebreņņikova režijā. Maskavas Gogoļa centra, ko Latvijā uztver kā vienu no progresīvākajām laikmetīgās kultūras platformām Krievijas galvaspilsētā, izveidotājs un mākslinieciskais vadītājs, krievu kulta režisors Kirils Serebreņņikovs Nacionālajā teātrī viesosies trešo reizi. Teātra cienītājiem atmiņā būs spilgtais N. Gogoļa “Mirušo dvēseļu” iestudējums un vācu ekspresionista Georga Bīhnera labākā drāma “Voiceks”, visnotaļ radikālā izrāde ar nelielu skandāla pieskaņu, kuru nevienprātīgi uzņēma kā Latvijā, tā arī Nacionālā teātra viesizrādēs Maskavā pašā Gogoļa centrā.
Mana saruna ar Kirilu Serebreņņikovu, iesākusies kā domu apmaiņa par viņa jauno iestudējumu Nacionālajā teātrī, aktuālo politisko notikumu iespaidā cieši skar arī varas, kultūras un politikas attiecības.
– Nav ko slēpt – skatītāji, kuri atceras sarežģīto un provokatīvo “Voiceku”, jauniestudējumu “Raiņa sapņi” gaida ar zināmām bažām un pat ar aizdomām, kazi, ko Serebreņņikovs iztaisīs no Raiņa…
– Pareizs domu gājiens. Rainis ir pietiekami sarežģīts autors, un mums ir gana sarežģīta iecere bez konkrētas lugas radīt teatrālu sacerējumu, izmantojot dzeju, dienasgrāmatu fragmentus, Raiņa sapņus… Kas būs sanācis, redzēsim tikai pirmizrādē, turklāt katra izrāde dzims it kā no jauna, jo uzvedumā ir arī performanču momenti. Par laimi, ir ārkārtīgi labi uzrakstītas Jēkaba Nīmaņa dziesmas (arī “Voiceka” mūzikas autors bija Jēkabs Nīmanis), kuru šajā muzikālajā izrādē ir krietni daudz. Tām pieskaņotie libreta autores Ievas Strukas teksti parāda ļoti neierastu Raini, tādu, kādu cilvēki parasti viņu nav raduši uztvert. Par Raini ierasts domāt kā par personāžu no skolas mācību programmas, no kuras stingri apgūts, ka Rainis ir lielākais latviešu dzejnieks, filosofs, domātājs, fundamentālu latviešu dramaturģijas darbu autors. Tā arī, protams, ir. Taču, kā jau ģēnijam, un Rainis nenoliedzami tāds ir, personībā pastāv arī cita puse – tā, par kuru skolā īsti nestāsta. Ceru, ka mūsu izrādē Rainis nebūs ne hrestomātisks, ne arhaisks vai garlaicīgs. Man gribētos, lai šī personība skatītājos raisītu asociācijas ar dzīvu dzīvi, ar kaut ko ļoti īstu, patiesu. Vienmēr interesantāk, ja darīšana ar dzīvu cilvēku, nevis pieminekli.
– Iestudēt nevis konkrētu Raiņa lugu, bet veidot uzvedumu, izmantojot viņa darbus, ir bijusi tieši jūsu ideja. Kādēļ tāda pieeja?
– Jau sen nemīlu iestudēt lugas. Pēdējā laikā izvēlos tekstus, romānus, kurus dramatizēju. Piemēram, patlaban Gogoļa centrā veidojam iestudējumu pēc Ņekrasova poēmas “A komu na Russi žiķ horošo” (“Bet kuram Krievijā labi dzīvot”), milzīgs darbs, kura pamatā arī nav luga teātrim. Izvēloties pieeju Rainim, apzinājos, ka nespēšu viņa lugas izlasīt oriģinālvalodā, kas tik nepieciešams to visdziļākās jēgas izpratnei (Ievas Strukas librets tika iztulkots krievu valodā), tādēļ izšķīrāmies par būtībā muzikālu uzvedumu. Kā jau minēju, Jēkaba Nīmaņa dziesmas nav tikai vienkārši Raiņa dzeja, tas drīzāk ir mūsdienu kultūras fakts. Un uzvedumā mēs arī mēģinām palūkoties uz Raini caur mūsdienu mākslas, kultūras, mūsu pašu vēl nebūt ne tik gados vecu cilvēku prizmu. Arī mūzika ir ļoti mūsdienīga, neierasta, aktieriem sākumā likās: kā tā var un vai tā var, taču pamazām Jēkaba Nīmaņa skaņu raksts sāk aizraut arvien vairāk un vairāk.
