Lauksaimniecības biznesa rezerves jāmeklē tehnoloģijās 0
Autors: Uldis Graudiņš
Valdis Circenis patlaban Plāņu un Trikātas pagastā vada savu graudkopības zemnieku saimniecību Jaunstrūkas, kā arī tēvam, labi zināmajam lauksaimniekam un Latvijas Universitātes pedagogam Rihardam Circenim, piederošo z/s Irbītes. Saimnieks intervijā stāsta par abu saimniecību biznesa modeli un izvēlēto ceļu uz vissaimnieciskāko tehnoloģiju izvēli.
– Ar ko Jaunstrūkas un Irbītes atšķiras no citām graudkopju saimniecībām?
– Šajā gadā pēdējai 400 ha platībai ņemsim augsnes analīzes. Trīs gados aktualizējām visu augšņu analīzes un veicam lauku kartēšanu. Kaļķošanā atpaliekam par 100–150 ha no tām platībām, kam ir veiktas analīzes. Iemesls ir sējas darbi rudenī, tie apsteidz šo procesu. Mēslošanas darbos izmantojam slāpekļa sensoru. Darbojamies ar precīzās lauksaimniecības metodēm. Daudzas Latvijas lielās saimniecības tās lieto, citas vēl nogaida. Tas viss maksā, protams, tomēr bez šā ieguldījuma nākotnē konkurēt nevarēs. Precīzā lauksaimniecība ir darba ražīguma un efektivitātes jautājums, izmaksu jautājums – viss kopā.
Mums pavisam īpašumā ir 1600 ha zemes, tostarp 330 ha ir mežs. Vēl 150 ha zemes paņēmām nomā. Pirms diviem gadiem nopirkām aptuveni 110 ha zemes, vienu lauka masīvu, kas atmatā bija 25–30 gadus. Zeme bija daļēji apmežojusies, pļavas un lauki aizauguši ar krūmiem. Mēs patlaban strādājam pie pēdējiem 20 ha – lai laistu tos apritē. Pērn pavasarī pirmo reizi pēc krūmu izplēšanas sējām miežus un rudenī – rudzus. Šajā pavasarī atlikusī masīva daļa ir jādabū gatava sējai. Aizvien mazāk nāk klāt papildu platības, jo brīvu zemju apkārtnē nav.
Mūsu saimniecības priekšrocība, papildu vērtība ir tajā, ka tā ir koncentrēta. Proti, lauki no saimniecības centra atrodas 4–5 km attālumā, tie nav izkaisīti. Tas nozīmē mazus pārbraucienus, ātru iekšējo loģistiku, nav vajadzīgas graudu pārkraušanas piekabes, labību var uzreiz no kombaina vest tieši uz kalti. Tādējādi vajag mazāk tehnikas vienību un arī mazāk darbinieku. Man ir grūti iedomāties saimniecības, kur lauki atrodas 40–50 km attālumā no saimniecības centra. Turklāt, ja tie ir nomas lauki, bet zemes nomai cena būtiski kāpusi, – tas vairs nav ekonomiski izdevīgi. Katrs gan redz savu ekonomiku vislabāk. Mēs vērtējam tā – Vidzemē nav tādu augšņu, kas ļautu kult 8–10 t/ha ražu. Mēs, ja kuļam 7 t/ha, esam ļoti priecīgi.
Vēl mēs atšķiramies ar to, ka gandrīz visu ražu pircējiem pārdodam uz vietas savā saimniecībā. Izdevīgi ir, ka Dobeles dzirnavnieka mašīnas atceļā no Igaunijas var paņemt mūsu graudus. Sadarbības partneri mums ir arī Baltic Agro un Scandagra, arī Linas Agro, kas gan atrodas ļoti tālu. Mums ir arī graudu kvalitātes laboratorija un labības apstrādes un glabāšanas komplekss.
– Kā nonācāt līdz graudkopībai Vidzemē, kur ļoti attīstīta ir lopkopība?
– Deviņdesmitajos gados pēc valsts neatkarības atgūšanas atgriezāmies uz senču zemes Plāņu un Trikātas pagastā. Vēlāk privatizējām sovhoza govju kompleksu Salenieki ar 500 liellopiem. Privatizējot ieguvām esošajiem īpašumiem blakus zemi – tiem īpašumiem, kas bija atgriezti denacionalizācijas ceļā.
Sākām darboties 400 ha platībā, tik liela bija nogabalu kopējā platība, tos varēja dabūt īpašumā pie govju kompleksa. Trikātas un Plāņu pagastā bija lielas saimniecības, kuru īpašniekus represēja. Šeit bija viens no vislielākajiem izsūtīto cilvēku daudzumiem Vidzemē. Daļa šo cilvēku ir pazuduši tālajā pasaulē, dažiem ir, citiem nav mantinieku. Visādas situācijas. Ap govju kompleksu sākām saimniekošanu 1994. gadā, kad ieguvām 300 ha zemes. Nākamais biznesa solis – kompleksam bija arī kaut kāda tehnika klāt, veca augsnes apstrādes tehnika, kombains. Sākām ap to darboties. Vienlaikus ar piena lopkopību sējām rudzus, miežus – ar domu, ka vajadzēs lopbarībai. Tehnika vairāk bija piemērota siena gatavošanai, skābbarības gatavošanai tranšejās. Piena lopkopības biznesu pārtraucām, likām punktu 1998. gadā Krievijas krīzes laikā, kad bija ļoti zema piena iepirkuma cena. Koncentrējām visus spēkus augkopībai. Iztirgojām ganāmpulku, kur izslaukums bija ļoti zems. Arī būvju tehniskais stāvoklis bija nožēlojams, vajadzēja lielu naudas ieguldījumu darbībai atbilstoši mūsdienu apstākļiem.
Mūsu saimniecība atradās aiz tā sauktā 101. kilometra aiz Rīgas. Tur sūtīja dzīvot represētos un sodītos cilvēkus. Vietējo cilvēku tur nebija, bija izsūtītie. Patlaban jau vairākas paaudzes nomainījušās.
Sākām ar rudziem un miežiem, kviešus sējām nedaudz, jo nebija pieredzes to audzēšanā, nebijām atraduši arī vispiemērotākās šķirnes. 2000. gadu sākumā sākām vairāk vērtēt kviešus, parādījās ziemcietīgākas ārzemju šķirnes. Tolaik bija pieņēmums, ka kviešus var audzēt vien Zemgalē, citos Latvijas novados nekas neizaugs. Bija uzstādījums – audzējiet Ziemeļvidzemē rudzus! Nelieniet, kur nevajag! Pakāpeniski jau sapratām šāda apgalvojuma aplamību. Kā tad Somijā audzē kviešus? Somijā rudziem tikai uz Līgo svētkiem sāk veidoties vārpa, mums jau tie zied! Veģetācijas stadijas atšķiras gandrīz par mēnesi, bet izaudzē! Varam mēs Vidzemē kviešus izaudzēt, ir mums pietiekami garš veģetācijas periods. Kūlām mēs tolaik no viena hektāra divas trīs tonnas kviešu. Jāņem vērā, ka zemes pēc ganībām bija ļoti sliktā stāvoklī, visā platībā vajadzēja augsni ielabot, lai to dabūtu normālā lauksaimnieciskā apritē. Ar zemi nekas gadiem ilgi nebija darīts. Vietām bija milzu akmeņu krāvumi. It kā meliorācija pāri gājusi, tomēr akmeņi nebija vākti. Kad zemi sāk art, nāk ārā. Viss jāliek kaudzēs, jāved nost. Lieli naudas ieguldījumi bija vajadzīgi, lai zemi varētu normāli apstrādāt, lai arklus nelauž un tehnika darbojas. Zemes atgriešanai apritē vajadzēja piecus sešus gadus.
Daudzmaz pieņemamam startam lauksaimniecībā ir vajadzīgi milzīgi kapitālieguldījumi. Ražas tolaik bija zemas, tomēr bija pārliecība, ka nākotnē darbošanās būs perspektīvāka, nekā cīnoties ar lopiem. Mans tēvs pamatoja lopkopības biznesa pārtraukšanu gan ar cilvēku faktoru, gan ar to, ka ir jāmaina ganāmpulka ģenētiskais materiāls un ka ir nenoteiktība ar piena cenu. Sākās runas par ES pirmsiestāšanās SAPARD programmas naudu, tomēr tās visas bija nekonkrētas runas. Salīdzinot ieguldījumu lopkopībā un augkopībā, loģiskāk šķita koncentrēties uz augkopību.
– Aizvadītais gads bija pārbaudījums meliorācijas sistēmām.
– Mums stāvoklis ir salīdzinoši labs. Ik gadu ieguldām meliorācijas sistēmas uzturēšanā un uzlabošanā lielus naudas līdzekļus. Īstenojām arī vairākus ES projektus. Atjaunojām vecās meliorācijas sistēmas, visu laiku mēģinām arī kopt grāvjus un uzturēt sistēmas iespējami labā kārtībā. Meliorācijā galvenokārt savu naudu ieguldām. Kāpēc? ES projekti ir pārāk lēni. Pēdējā pirktā zeme, 110 ha lielais masīvs, ja mēs gatavotu projektu un gaidītu naudas piešķiršanu, tad dīkstāve būtu divus gadus. Pa to laiku zeme stāvētu un krūmi augtu. Tas ir nepietiekami ātrs process. Es vēlos, pavasarī nopērkot zemi, vismaz rudenī kaut ko iesēt, lai augsne iet apritē. Ja ir jāgaida divi gadi, tad varam vismaz divas sezonas zaudēt. Tas nav saimnieciski. Šā iemesla dēļ, cik varam, darbojamies par savu naudu. Jau minētajā nesen pirktajā masīvā, kur zeme nebija apstrādāta aptuveni 25 gadus, ar ekskavatora kausu, līdzīgi kā ar kapli, pa slejām, pa hektāriem kaplējam krūmu saknes no augsnes. Nav cita varianta. Tā ir augsnes ielabošana vai atgriešana lauksaimnieciskajā apritē. Mēģinājām izmantot purva arklu, tas neturēja slodzi. Kad ieķeras lielā akmenī, dzirksteles nolec, kaut kas noplīst un cauri. Jādarbojas ir lēnām un prātīgi.
Izplēstajā platībā kaut ko sējam, kaut kas aug. Nākamajā gājienā skatāmies, kas atrodas zem zemes. Lauks parāda, kas notiek ar noteci, ar ūdeni, kur veidojas lāmas, tad var saprast ūdens regulāciju un redzēt, kur vajag labot un tīrīt meliorācijas sistēmu. Mums pašiem ir savs ekskavators un skalotājs.
– Kāds ir graudu laboratorijas devums biznesā?
– Laboratoriju izveidojām ar ES atbalstu pirms trīs gadiem. Projektā vēl bija graudu torņu būvniecība. Laboratorija dod iespēju graudus šķirot pa kvalitātes grupām. Ir divas lielās grupas – pārtikas un nepārtikas (lopbarība) graudi. Apakšā ir vēl sīkāks dalījums. Mēs cenšamies pārtikas graudus iekļaut divās grupās, lopbarību – vienā grupā. Kad redz mazu proteīnu daudzumu vai krišanas skaitli, ja nav lipekļa, skaidrs, neko neizvilksi. Ja parametri ir, tad ir zemāka un augstāka kvalitāte. Mēs tā cenšamies sašķirot. Kooperatīvi uzrāda pirkšanas cenu pa ļoti smalkām kategorijām, tomēr realitātē – mani māc šaubas, vai tie tik sīki visu pirkumu komplektē. Ikviens izvēlas savu saimniekošanas modeli. Mēs šķirošanā redzam laboratorijas pievienoto vērtību. Otrs ieguvums – mums kā sēklu audzētājiem ir iespēja uzreiz no lauka nokulto sēklas materiālu notestēt, veikt tam ekspresanalīzi. Sēklai vissvarīgākais rādītājs ir dīdzība; lipeklis vai proteīns nav tik svarīgi. Mēs savā kompleksā sezonā apgrozām 10 000 tonnu graudu, tas ir daudzums kopā ar sniegtajiem pakalpojumiem. Ir labi, ka uz vietas varam analīzes veikt. Nav jāskrien pie citiem ar maisiņiem veikt analīzes, ražas laikā taupām laiku. Ja reiz sev bāzi attīstām, laboratorijas esamība ir pašsaprotama lieta.
– Patlaban 20% lielražotāju lauksaimniecībā pieder 80% zemju. Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments nepārprotami ir norādījis, ka nākamajā plānošanas periodā atbalsts kāps ģimenes saimniecībām un mazināsies lielražotājiem. Kā vērtējat šādu lēmumu?
– Pirmām kārtām ir jātiek galā, lai visas dalībvalstis saņemtu vienādus platību maksājumus. Ir jātiek skaidrībā, kas ir liela saimniecība. Vēl ir jautājums, vai platībā iekļauj arī nomāto zemi. Maksājumu ierobežošana atstātu drastisku ietekmi uz zemes nomas tirgu. Ja kaut ko tādu apstiprinās, saimniecības saskaldīsies. Savulaik valsts noteica zemes platības ierobežojumu 2000 ha platībā, kas var piederēt vienai fiziskajai vai juridiskajai personai. Kad šādas normas mākslīgi izveido, cilvēki kļūst radoši. Viņi sāk domāt, kā tās apiet. Ģimenes locekļi kļūst par īpašniekiem. Vai nākamajā posmā ierobežos ģimenes locekļu kļūšanu par īpašniekiem?
Galvenā jautājuma būtība ir par platību maksājumu izlīdzināšanu. Ja saņemsim kaut cik līdzīgu platību kā Rietumeiropā, tad zemniekam būs no kā attīstīties. Latvijā ir redzama ātrāka un stabilāka izaugsme lielajās saimniecībās. Es teiktu, nosacīti lielajās saimniecībās. ES nepatīk, ka aiz manis ir palikušas aptuveni desmit nojauktas, sabrukušas lauku viensētas, es esmu nolīdzinājis un sakopis tās vietas, kur nekā nebija. No lauku ainavas skatpunkta viss ir kārtībā. No ekonomiskā skatpunkta, pievienojot vairāk nekā 100 ha platību savai saimniecībai, man nevajadzēja nodarbināt papildu darbiniekus. Šādā nozīmē es esmu sliktais. Vienlaikus – ja mēs salīdzinātu maksāto nodokļu summu ar blakus esošo bioloģisko saimniecību, neredzu pēdējai perspektīvu.
Manuprāt, bioloģiskā saimniekošana ir pārmaksāta. Viņiem patlaban izvirza nosacījumu par naudas ienākumu no viena ha. Noprotams, ka viņiem arī ierobežos atbalstu. Bioloģisko produktu ražotājiem 50–80 ha ir vidējais saimniecības lielums. Bioloģiskās gaļas liellopu saimniecības darbojas vēl kaut cik efektīvi, piena lopkopībā tās nebūs fermas, kas mehanizēsies un robotizēsies. Darbaspēka problēma saasināsies. Nav vienkārši atrast palīgus lopkopībā. Perspektīva bioloģiskajiem lopkopjiem bez robota ir diezgan drūma.
– Kādu redzat saimniecību izaugsmi nākotnē?
– Izaugsme notiks tikai uz efektīvāka darba rēķina. Strādāsim ar to, kas mums ir. Neaugsim platību ziņā, citā Latvijas novadā zemi nepirksim un neko nebūvēsim. Darbosimies ap to, ko esam izveidojuši divos gadu desmitos. Tas ir vissvarīgākais. Neredzu citas versijas. Lauksaimniecībā rezerves ir tehnoloģiju ziņā, efektīvāku mašīnu izmantošanā. Var atrast risinājumus vidējās ražības celšanai. Vienmēr būs, ka kaut kur kaut kas izdosies labi, kaut kas ne tik labi. Celsim vidējo ražību pastāvīgi, nevis kampaņveidīgi. Ja iegūst lielākas ražas, ir risks, ka vēlāk būs ražas kritums.
Visu laiku ir jādomā par zemi kā par vissvarīgāko lauksaimniecības ražošanas līdzekli. Lai tā būtu labā stāvoklī un pie labas veselības. Tas noteiks mūsu panākumus. Mēs ražības celšanai pakāpeniski palielināsim mēslošanas līdzekļu daudzumu.
Esam lauksaimniecībā šo to nokavējuši. Nozarē aizvien vairāk nāk digitālie risinājumi. Digitālā pasaule rada jaunus darbības paņēmienus, un tur ir nākotne. Traktoristiem, mehanizatoriem darba uzdevumu no rīta sūta ar mobilo tālruni, norādot, kur jābrauc un kas un ar ko uz lauka jādara. Atgriezeniskā saite ir, kad viņi izdara uzdoto darbu un par to ziņo. Vecākajai paaudzei nav viegli tam adaptēties. Jaunie cilvēki to uztver kā spēlīti. Tehnoloģiskie risinājumi ļoti strauji nāk lauksaimniecības ikdienā. Esam maza valsts, nav kas mums viedtālruņiem gatavo lietotnes, igauņi kaut ko dara šajā jomā. Viņi ir digitālāki, viņiem jau ir izveidoti konkrēti produkti, piemēram, e-agronoms, kuru mēs patlaban ieviešam savā darbībā.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
