„Es priecājos, ka neesmu pieradusi pie visa, ko redzu, bet… atsvešinātība var kļūt traucējoša!” Saruna ar dzejnieci Māru Ulmi 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Māra Ulme ir jaunās paaudzes dzejniece, kura bērnību un vasaras izbaudījusi laukos, meža vidū kopā ar vecmāmiņu. Daudz cilvēku vai elektroierīču tur nebija, tāpēc lielāko daļu laika viņa pavadījusi vārdos un sapņos.
Rīgā absolvējusi Latvijas Universitāti ar bakalauru angļu filoloģijā, radošos spēkus kultivējusi Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajās Dzejas meistardarbnīcās un Latvijas Laikmetīgā mākslas centra radošās rakstīšanas skolā. Septembrī Māra uzsāks studijas maģistrantūrā Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju programmā.
“Jau sākumskolā nonācu pie savas pirmās eksistenciālās krīzes – ka brīnumi no pasakām “īstajā dzīvē” nemaz nepastāv. Tāpēc nospriedu, ka varētu rakstīt pati. Ar citiem jaunajiem autoriem veidojam dažādus pasākumus biedrībā “Karantīna”, no viņiem arī smeļos iedvesmu un padomus.
Manu ikdienu veido sarunas ar cilvēkiem, kokiem, mākoņiem un kosmosu kopumā, no šiem dialogiem un dažādām vīzijām arī rodas tās domas, kuras izpaužu dzejā, jo par to nav tik vienkārši runāt. Reizēm es uz dzeju apvainojos (to ir grūti izskaidrot), taču drīz vien mēs salīgstam mieru, jo tā sāk nākt pie manis pati un ar katru gadu arvien biežāk,” atklāj Māra.
– Kā tu sevi redzi kopējā latviešu dzejas ainā?
M. Ulme: – Pārsvarā cenšos uz sevi neskatīties, bet man liekas, ka gan jau esmu pašā sākumā. Ja dzejas aina būtu jasmīnu krūms, es tur būtu viena lapiņa, šāda pozīcija mani ļoti apmierina.
– Un kā tu raksturotu savu paaudzi?
– Nenoliedzami, laikmeta īpatnības ietekmē indivīdu, un tas vienmēr parādās šī indivīda radītā tekstā. Protams, katrs ir atšķirīgs… Taču informācijas laikmets mums ir pirmo reizi, un tur ir gan labās, gan sliktās puses. Mūsu uzmanība ir daudz izkliedētāka, taču tā aptver ļoti plašu klajumu, tajā pašā laikā mēs arvien varam pārliecināties, ka daudz ko nezinām, un tāpēc iemantot uzticību sev ir grūtāk. Man draudzene rakstīja bakalaura darbu par paaudžu maiņu un stāstīja, ka viena lieta ir nemainīga: katra vecākā paaudze uzskata, ka ir viedāka par jauno. Tam es arī piekrītu.
– Kāpēc būtu svarīgi vispār rakstīt dzeju?
– Svarīgi dzīvē vispār kaut ko darīt. Man ir svarīgi rakstīt dzeju, jo citādi mani pārņem bailes, bet es arī lēšu, ka dzeja ir svarīga valodai. Jaunas izteiksmes formas un metaforas ir nepieciešamas, lai attīstītos veidi, kādos redzam sevi un pasauli, dzeja ar to nodarbojas vistiešāk – ja mākslā tiešums vispār ir iespējams. Es neticu, ka rakstīt var būt nesvarīgi, vienalga, vai tā ir dzeja, mūzika, scenārijs – vēlme radīt nāk pie mums no ārpuses un iekšpuses reizē, to nevar apturēt.
– Ja tu varētu sarīkot pati savas ideālās dzejas dienas un aicināt tur piedalīties sev svarīgākos autorus (arī no aizsaules), kāda būtu programma?
– Cik briesmīgi grūts jautājums. Manas ideālās dzejas dienas tad būtu nebeidzamās dzejas dienas. Tur vajadzētu būt visiem, ja jau varu ielūgt mirušos, klasiķiem jābūt obligāti: Homēram, Dantem, Šekspīram, Gētem, Poundam, Steinai… šausmas… Borhess noteikti… Oktavio Pass… Nē, nu vajag nosaukt arī Veidenbaumu, Baronu, Skujiņu, Rozi, Surguntu, Elksni… nemaz nerunājot par visiem dzīvajiem. Nesaukšu nevienu dzīvo, visi dzīvie ielūgti, neviens to nedrīkstētu palaist garām.
– Man šķiet, ka tavā dzejā var viegli izpētīt to, kā tu izjūti “svešo” un “savējo”.
– Paldies. Tikai nesen sāku just, ka nedaudz iederos šajā pasaulē, iepriekš vienmēr jutos kā ar zeķi peļķē iebraukusi un nedaudz disasociējusies, apkārtne man katru dienu šķita nepazīstama… Es iemācījos to neizrādīt, bet tā ir tāda sajūta, no kuras nevar atbrīvoties, dažreiz tā ir diezgan sāpīga sajūta, dažreiz īpatnēji patīkama.
Es priecājos, ka neesmu pieradusi pie visa, ko redzu, bet… atsvešinātība var kļūt traucējoša. Ar sajūtas neērto daļu tagad ir nedaudz labāk, laikam tāpēc, ka mazāk uztraucos par to, kāda es esmu.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Domāju, ka pagaidām šai dzejai atslēgvārds formas un satura ziņā ir “virsma”. Tas nav nedz par virspusējību, nedz par to, kas augšā, drīzāk tā ir dzejas taustīšanās pazīstamajā un vēlme iedziļināties, lai gan virsma, taktilais vai durvīm līdzīgais ir visam un arī tā taču ir iespaidīgi.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Māras Ulmes dzejas kopā.
***
Māra Ulme “tas miegs, kas neatnāca”
ir atklātas jaunas upes un dienas
sadalītas stundās
šeit mums atvēlēta vienīgi lapaspuse
ko piepildīt
ar tintes pleķiem ar zīmēm
ko tālāk?
mēs taču gribējām izaugt
manas vecmammas roka noglāsta
saules rievaino pieri
izķemmē baltos matus
nomazgā kājas un rokas
noslauka muguru
vēlāk viņa mazgā grīdu
lasa par vāgnera dzīvi
klausās kultūras rondo
un vakara pasaciņu
viņa nav apmaldījusies
savā visumā
viņa sauc to par lielo regulētāju
un katru nakti pielūdz
***
kurš no mums būs kailāks?
tu esi mana visiemīļotākā vīzija
kopš tumsu aizpildīja tavs siluets
veltīgi cenšos neaizvērt acis
ko tu manī redzi?
tukšums pamazām ieņem tavu formu
tagad ar to ir jāsadzīvo
dažāda melnuma rievām
dažāda spilgtuma ainām
klausies
kurš no mums būs kailāks?
tu es
mana vismīļākā vīzija
tavi pirksti
tavas lūpas
karsti vaigi
karsta elpa
***
nopļauj zāli
trīs dažāda auguma tirāni uzlūko padarīto
tā un šitā varēja būt līdzenāk
pār uzacs izcilni pil sāļas lāses
labi nākamreiz būs līdzenāk
kaut kur pazuda kaplis nu neko
zemenes jāizravē
kā tad tur īsti bija ar to sauli?
var vai nevar skatīties?
jāpaskatās lai atcerētos
no saules izšaujas divi eņģeļi
uzlūko padarīto
prasa kādi noteikumi zemeņu ravēšanai
novelk spārnus noliek blakus
no mākoņiem izvelk kapļus
es viņiem saku
šis viss ir ļoti dīvaini
esmu vienkāršs darbinieks
reizēm apkopējs
man nav pat vārda
ko jūs šeit darāt?
eņģeļi smaida jo viņi zina
viņi zina visu par manu dzīvi
un par tavu dzīvi viņi arī zina
viņi pašķir burtus malā
un iedod tev kapli
katram gadījumam
***
kļava
tagad tava kārta
vērot kā es augu
lapu dārzus manus zarus
zaļas vējā šalkojošas druvas
pavisam bieži tavas acis
tavi pirkstgali
pārbrauc manai miesai
mēle pār aukslēju rievām
pār atzīšanos
tu esi vien liecinieks
manai saaugšanai ar ainavu
dabīgai nekustībai
un mieram ar kuru
no manis dīgst padevība
arī atvadoties
mani
purpura un zelta
bērni krīt tev pie kājām
kamēr tie pārvēršas trūdos
kamēr tos apskauj baltais tēvs
es turpinos
