“Es patiesībā neizbaudu vientulību!” Iespējams atklātākā Chris Noah intervija par ģimeni, radošām naktīm un, protams, mīlestību
1
Viņš ironizē par sabiedrību, šķetina sava rakstura dīvainākās šķautnes un, protams, grimst sirdi plosošā mīlestībā. Tas ir Chris Noah jeb Krists Indrišonoks, kurš dominēja uz vietējās mūzikas skatuves, “Muzikālajā Bankā” un “Zelta Mikrofonā” izgriežot pogas tādiem smagsvariem kā “Instrumentiem”, Donam un Intaram Busulim.
Kas slēpjas aiz mazliet nelaimīga romantiķa tēla? Vai arī dzīvē Kristam svarīga īsta mīlestība, kā izskatās viņa dzīvoklis un kāpēc viņš nedzer kafiju? Cenšamies runāt vairāk par dzīvi nekā mūziku.
Iespējams, ka šī ir Krista atklātākā intervija, kuru pie nesteidzīgas tējas krūzes, fonā uzliekot “Atvadas nav skumjas, ja zinām, ka drīz tiksimies”, iesaku izlasīt ikvienam, kurš zina, ka Krists ir talantīgs čalis no Olaines, nevis zviedru mūziķis, kura dziesmas jau septiņus gadus dīvainā kārtā spēlē vietējās radio stacijas.
Tu koncertā nepateici, kam pieder balss, kurš albumā izstāsta savu romantisko pieredzi par to, ka “Atvadas nav skumjas, ja zinām, ka drīz tiksimies”?
Tas ir mans paziņa Teo – francūzis, kurš dzīvo Rīgā. Kaut kādās ballītēs esam satikušies, un man vienmēr šķita interesanti, ka viņš mācās latviešu valodu un dzīvo šeit. Vienreiz uz ielas satikāmies, es teicu: “Klau, man ir tāda ideja. Man ir manis izdzīvots stāsts, uztaisām šādu avantūru, vai piekrīti šo tekstu ierunāt?” Viņš piekrita, es viņam aizsūtīju tekstu, mazliet interpretēja, smieklīgi, ka pirmajos mēģinājumos tā tomēr nešķita laba ideja, bet beigās viss saslēdzās un ir ļoti labi.
Kādus gadus piecus zināju, ka tas ir labs stāsts, par ko ir jāsaraksta dziesma, bet beigās tas kļuva par albuma nosaukumu.
Dziesma netapa, bet radās stāsts. Man šķiet, ka ļoti loģiski savelkas ar visu albuma saturu. Par nosaukumu man izteikti daudzi komplimenti.
Vai daudzas dziesmas palika “aiz strīpas”?
Mans radošais process ir tāds, ka neeju uz kvantitāti, bet kvalitāti. Daudzas idejas paliek pantiņu vai piedziedājumu līmenī, kas nozīmē, ka es neattīstu tik daudz ideju līdz galam un atsijāju jau laicīgi. Idejas varētu būt, ka bija ap 20, no kurām izvēlējāmies spēcīgākās 11, bet arī tās pēdējā brīdī mainījās. Augustā, kad albums bija finiša taisnē, es sarakstīju divas dziesmas, kas izsvītroja divas citas. Tās ir 2 pirmās dziesmas – “Kādreiz” un “Tu nemaz nenojaut”.
Bez šīm dziesmām šis albums manā galvā nav iedomājams. Bieži vien tieši pašās beigās izroku lielākos dārgakmeņus. “Kādreiz” ir mana favorītdziesma. Tas ir vispatiesākais skaņdarbs pret sevi un klausītāju. Protams, to izpildot, manas emocijas arī ir spēcīgākās, jo, kā dziedu šajā dziesmā, “daudz kas šajā dzīvē vēl nav atbildēts” ne par manu raksturu, ne dzīvi kopumā – kāpēc notiek kādas lietas, varbūt tas ir mans aizvainojums pret dzīvi, ko es arī cenšos šķetināt. Šī ir visdziļākā un patiesākā dziesma.
No jūnija līdz augusta beigām izslēdzu socializēšanos, ballītes un pilnībā pievērsos albumam. Nesocializējos un sēdēju tikai pie datora un instrumentiem studijā, atnāca dziesma “Tu nemaz nenojaut” un “Kādreiz”. “Nenojaut” ir ļoti svaigs stāsts, tas burtiski nāk no krāsns kā svaigs pīrādziņš. Sarakstīju to augustā, pie klausītājiem nonāca pēc diviem mēnešiem – tā parasti nenotiek.
“Mākslai vajag telpu” ideja ir jau pusotru gadu veca. Ir pierasts ilgi sēdēt uz idejām, tās marinēt un slīpēt. “Tu nemaz nenojaut” neko nemainījām, un tā atnāca vienā vakarā ar lielāko daļu aranžijas. Man ārkārtīgs liels prieks par šo dziesmu, arī šodien neko nemainītu.
Vai tu vispār esi paškritisks?
Es teiktu, ka esmu ļoti paškritisks, varbūt brīžam pārāk daudz. Tas ļauj man to latiņu celt, bet tas ir arī mīnuss, jo pārāk liela paškritika var novest pie pārstrādāšanās. Es klausos katru niansi. Piemēram, dziesmai “Nomodā”, īsto piedziedājumu meklējām četrus mēnešus. Paškritika man kalpojusi par pozitīvu rakstura iezīmi, palīdz karjerā, bet negatīvi atsaucas uz manu fizisko un mentālo veselību. Smieklīgi, ka “Nomodā” piedziedājums bija domāts cits, bet mans producents Kristofers nokavēja lidojumu, tas man deva vēl trīs nedēļas vairāk laika sakomponēt īsto piedziedājumu, kas dzirdams dziesmā šodien.
Vai šis ir pirmais albums šādā grupas sastāvā?
Jau labu laiku spēlējam kopā. No pirmā sastāva palicis bundzinieks Jēkabs. Tas ir tāds radošs process, kurā tu pēti citu mūziķu rakstura iezīmes, ietekmes, intrumentu spēles manieres. Beigās nonācu līdz savai sapņu komandai, kur visi ir krietni labāki mūziķi nekā es.
Tas man ļauj realizēt dažādas idejas un justies ērti uz skatuves, jo es zinu, ja es kaut ko sajaukšu, viņi man izvilks no sūdiem, kuros pats esmu iekāpis. Es dalu skatuvi ar draugiem, redzu viņos to pašu ticību un kaifu no tā, ko darām, un tas piešķir papildu jēgu. Dalītais prieks ir nenovērtējams. Šie puiši ir uz palikšanu! Pavadām laiku arī ārpus skatuves, vasarā brauksim uz “Oasis” koncertu.
Uz kuru skatuvi skaties tālāk?
Ja ir jādefinē mana “sapņu skatuve”, tad Eirovīzijas skatuve tā nav. Eirovīzija ir foršs notikums, bet pilnīgi kaut kas cits ir spēlēt auditorijai, kas tevi pazīst no A līdz Z. Ļoti gribētu attīstīt šo te manu specifisko klausītāju, kas nāk tieši uz manu koncertu, nevis tāpēc, ka esmu daļa no konkursa, ko viņš skatās. Nākamā skatuves, būsim reāli, tā racionāli spriežot, varētu būt Siguldas pilsdrupas. Iesim uz to!
Šobrīd esi Eirovīzijas finālā, kādas sajūtas?
Konkursi man nekad nav patikuši, jo mūzika ir ļoti subjektīva. Daudz ko var interpretēt, ir daudz piegājienu mūzikas uztverei un radīšanai. Kāds ir izcils dziedātājs, bet tajā pašā laikā kāds ir izcils aranžētājs un kopējās atmosfēras veidotājs, un nevar salīdzināt šos abus māksliniekus vienu ar otru.
Konkurss ir tāda disciplīna, kurā var notikt jebkas – tas nav sports, kur izšauj startu un uzvar tas, kurš atskrien pirmais! Šis ir mans pirmais konkurss, cerams, ka nebūs pēdējais!
Koncerti, mēģinājumi, videoklipu filmēšanas, dziesmu rakstīšana. Kāda vispār izskatās mūziķa ikdiena?
Mans grafiks ir daudzveidīgs. Mūziķa dzīvē mūzikas radīšana ir 50% no darba. Tad ir tas neredzamais darbs, kas jāpadara, lai to mūziku kāds klausītos, sadzirdētu, piemēram, intervijas, tikšanās, plānošana, sapulces. Tas paņem daudz laika. Runāt par albuma dizainu, diskutēt ar fotogrāfu, filmēt video klipus, ceru tagad organizatoriskos procesus atdot menedžerēm Kristiānai un Aijai.
Ideālā gadījumā vēlos daudz vairāk pievērsties tieši mūzikai. Manā gadījumā, tiecoties pēc ideāla, mans ego neļauj atlaist rokas no daudziem procesiem, jo es zinu, kā gribu redzēt un dzirdēt šīs lietas, un apzinos, ka tikai es līdz galam zinu, kā tam būtu jāizskatās, un neviens cits nevar ielēkt manā prātā. Man jāmācās uzticēties vairāk citiem.
Rīta vai vakara cilvēks? Kad tu raksti?
Esmu vakara cilvēks, un rīti ir grūta lieta, kopš nestrādāju birojā jau sešu gadus. Kādreiz strādāju sabiedrisko attiecību aģentūrā. Idejas raisās vakarā, jo tad arī netraucē telefona zvani. Uzmanība tiek sakoncentrēta mūzikai. Naktīs rodas vislabākās idejas.
Vai tev ir kādas robežas mūzikā, kurām centies nepārkāpt?
Galvenais nosacījums pret sevi ir būt godīgam. Mēs pēc tam varam interpretēt dažādas dzīves situācijas, pieredzes dažādos formātos. Kā teksta autori varam grozīt lietas, ja izšķīros februārī, tad varu, ja rīmes pieprasa, uzrakstīt, ka tas notika decembrī, tas ir piedodams! Bet citādāk es cenšos būt godīgs.
Vai man ir bijis bail kaut ko pateikt? Es domāju, ka esmu diezgan drosmīgs. Vislielākā interese bija par to, kā cilvēki uztvers to, ka atklāju dziesmu ar vārdiem “Tev nav jābūt Jēzum Kristum, lai spētu piedot man”. Tas bija jautājums, uz ko biju ļoti ieintriģēts saņemt atbildi, bet visi novērtēja šo rindu kā drosmīgu un tiešu.
Vai tavas bijušās dāmas atpazīst sevi dziesmu vārdos?
Viennozīmīgi, viņu arī nav bijis tik daudz. Es arī to neslēpju, un noteikti nevis atpazīst, bet pat zina.
Vai laimīgs vīrietis ar sievu, diviem bērniem un suni var būt labs mākslinieks?
Par nelaimi, man jāsaka, ka kaut kādā ziņā nevar, bet es par šo varu spriest tikai no savas perspektīvas. Ja cilvēks ir ļoti laimīgs un vidē, kas īsti neraisa pārdomas vai pārdzīvojumus, ir grūti rakstīt, jo gribas būt laimē un to baudīt. Ir mazāk sajūtu par ko rakstīt. Arī par prieku dziesmas tiek rakstītas, bet ne velti lielākā daļa mūzikas tomēr ir par neveiksmīgu mīlestību – tur ir tā iedvesma. Arī pats, esot laimīgās attiecībās, atceros, ka meklēju, ko pateikt. Es arī negribēju tikai radīt, vēlējos baudīt cilvēku sev blakus.
Kā mans labs draugs, producents Kristofers teica: “Tev vajag sačakarēt savu dzīvi vairāk, vecīt!” Kaut kā man tas man laikam ir veiksmīgi izdevies. (smejas)
Vai varētu teikt, ka tu apzināti esi viens?
Ir cilvēki, kuri izbauda vientulību, es tāds neesmu. Es iekšēji jūtu nepieciešamību šo visu – dzīvi – dalīt ar kādu īpašu cilvēku. Pēc šādiem lieliem emocionāliem lēcieniem atbraucu mājās un gribētu, lai tur kāds sagaida. Sanāk arī atgriezties nostalģiskās atmiņās par to, kā kādreiz bija, kad bija. Kad zini ko meklē, tad viss kļūst mazliet sarežģītāks.
Kādas ir tavas mājas, kādā vidē jūties labi?
Es nesen esmu ievācies jaunās mājvietā, šis tas vēl jāiekārto, bet man patīk praktiskas lietas. Esmu diezgan haotisks un nekārtīgs, esot viens. Man būtu jāpiestrādā pie šīs vides sakārtošanas, bet tā ir daļa no mūziķa dzīves – paķer vienu kaudzīti ar drēbēm, atbrauc no koncerta, nomaini pret citu kaudzi un esi atkal ceļā. Instrumenti tam visam pa vidu.
Man patīk gaisma, augi, tas kaut kādā ziņā tiek integrēts manā vidē. Patīk antīkas mēbeles, ar vēstures piesitienu. Man ir pāris forši krēsli. Uzfrišinājis pagaidām pats savas antīkās mēbeles neesmu, bet varbūt nākotnē. Gribētu dzīvot tur, kur ir mani tuvie.
Galvenais, lai cilvēki apkārt. Pie vides pierod, vidi var nomainīt, svarīgākas ir īstās draudzības un ģimene – to nevar imitēt un atkārtot. Vēlos būt tuvu saviem cilvēkiem.
No kā tev dzīvē ir visvairāk bail?
Nu man vienmēr mazliet bail no vientulības.
Es negribētu neizveidot ģimeni, es ikdienā par to nedomāju, bet tas ir pirmais, kas nāk prātā.
Man bērni patīk, varbūt tas no mammas – viņa ir bērnudārza audzinātāja, visu dzīvi ir bijusi ar bērniem un strādā vēl joprojām.
Kādas ir tavas attiecības ar vecākiem?
Ar vecākiem man ir labas attiecības, jo vecāks palieku, jo tuvāki esam, lai gan mums nekad nav bijušas lielas domstarpības. Bet noteikti ir bijuši brīži, kad es kā pusaudzis esmu bijis ambiciozs un iluzors par kaut kādām dzīves realitātēm, un esmu cīnījies pret vecākiem un teicis – nē, tā nav. Bet tagad man ir ļoti labas attiecības, īpaši ar manu mammu, un, protams, aizbraucot pie vecākiem, ir drošības sajūta, un tā ir vieta, kur pabūt dažbrīd pat nesarunājoties.
Vecāku mājās ir pirts, nedēļas nogalēs paciemojos, iekuram pirti, un tas ir viens no mīļākajiem veidiem, kā atslēgties no ikdienas skrējiena. Mana ģimene nav liela, neesmu nekad saticis nevienu no vectētiņiem, palikusi viena vecmāmiņa, brālis dzīvo ASV, tāpēc parasti esam trijatā ar tēti un mammu. Skaisti būtu, ja būtu milzīga ģimene, bet mums ir forši trijatā. Man otra ģimene noteikti ir draugi, tos augstu vērtēju.
Ar ģimeni nereti cepam pīli, tā man asociējas ar mūsu satikšanos un svētkiem. Labprāt pats gatavoju, bet problēma ir tā, ka tam nav tik daudz laika, kā gribētos. Pēdējā laika skrējienā dažus savus pavārstiķus jau esmu piemirsis. Pēdējais, ko taisīju, bija pasta ar bekonu un čili. Kafiju nedzeru vispār, neesmu sapratis kafijas fenomenu. Kad strādāju ofisā, mēģināju mēnesi dzert kafiju, lai būtu šis gājiens uz virtuvi, bet visādi citādi ne garšas, ne papildus tonusa ziņā kafija man nedod to, ko citiem.
Kā ar sieviešu un vīriešu draudzību?
Lielākoties tur vienmēr iejaucas romantiska interese. Viena puse ir cerībās par kaut ko vairāk, otra grib saglabāt draudzību, beigās virzieni saduras un katrs iet savu ceļu.
Man ir viena laba draudzene, par kur varētu teikt, ka esam tiešām īsti draugi. Visi pārējie mēģinājumi ir rezultējušies tajā, ko teicu, ka draudzība pārauga jūtās. Es gan parasti savus nodomus atklāju diezgan ātri un godīgi, ja kāda mani romantiski interesē, es to pasaku uzreiz.
Kāds tu esi attiecībās?
Attiecības ir mazāk par impulsīviem žestiem, bet attieksmi ilgtermiņā. Žesti ir skaisti, jauki, atmiņā paliekoši, bet manā gadījumā esmu mazāk impulsīvs, cenšos būt godīgs un dot no sevis labāko, ko varu.
Man vajag daudz laika pavadīt kopā ar otru cilvēku, es gribu dalīties sajūtās un piedzīvojumos, esmu prasīgs.
Man noteikti traucē tas, ka esmu izvēlīgs, bet tajā pašā laikā es zinu, ko vēlos, līdz ar to tas liek man diezgan ilgu laiku pabūt vienam, meklējot cilvēku, par kuru nešaubos, bet zinu, ka pienāks arī mans brīdis, dzīvē vienmēr visas lietas saslēdzas!
